Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, ziņojot Saeimas komisijai par kultūras procesu norisēm un problēmām, vairākkārtīgi akcentēja: «Mēs lepojamies ar savām mākslas un mūzikas skolām, mēs lepojamies ar saviem dziesmu un deju svētkiem!» Jā, tā tas ir par visiem 200%! Īpaši jau dziesmu un deju svētki sev allaž līdzi nes milzīgu emocionālu pacēlumu, lepnuma un pašapziņas pilnu atmosfēru pilsētā, neaprakstāmu kopības sajūtu ar šo zemi, cilvēkiem un dziesmu, līdz pat asarām acīs.
Vairs tikai nedaudz, un 2013. gada vasarā mēs atzīmēsim pirmo Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku 140. gadadienu. Atzīmēsim to ar nu jau 25. Vispārējiem latviešu dziesmu un 15. deju svētkiem. Laika līdz šim nozīmīgajam pasākumam nav daudz, bet darāmā ir, ai, cik daudz! Kāda tad ir situācija nozarē, gaidot šos ikvienam Latvijas iedzīvotājam nozīmīgos svētkus? Mēs visi saprotam, ka ir nepieciešami finanšu līdzekļi un ne mazie, lai pienācīgi sagatavotos. Jāmaksā atalgojums, kaut neliels, koru, orķestru un deju kolektīvu vadītājiem, lai arī absolūtiem entuziastiem. Ikvienā sarunā gan virsdiriģenti, gan režisori, gan deju kolektīvu vadītāji pauž izmisīgu satraukumu par valsts attieksmi šajā jautājumā. Pārsteidzoši ir tas, ka nākamā gada budžeta projektā, kurš jau nonācis Saeimā, nav paredzēti līdzekļi kolektīvu vadītāju atalgojumam (mērķdotācijas)! Ir pēdējais laiks uzsākt intensīvu mēģinājumu darbu – nu pats, pats vēlākais 2012. gada 1. septembrī. Cik tam būtu nepieciešams? Lai visos novados aktivizētu gatavošanos svētkiem – dziedāšanu, spēlēšanu un dejošanu –, tikai aptuveni 400 000 latu. Un vēl aptuveni tik pat, lai veiksmīgi varētu strādāt pie organizatoriskajiem jautājumiem – materiālu gatavošana, pavairošana, mārketings, režija un scenogrāfija, un tā joprojām. Svētku sagatavošanas procesā tieši ir iesaistīti vairāk nekā 90 000 mūsu valsts iedzīvotāju! Ja paanalizē finansējuma samazinājumu dziesmu un deju svētku organizēšanai kopš 2009. gada, tad tas sastāda 73%! Un tas beidzot ir jāmaina!
Mēs vai ik uz soļa dzirdam, ka krīze valstī ir pārvarēta. Tad nu būtu pēdējais brīdis sākt domāt arī par tautas gara un kultūras vērtību saglabāšanu, kaut nedaudz palielinot finansējumu kultūrai. Es ļoti ceru, ka Saeima labos Finanšu ministrijas pieļauto brāķi, nākamā gada budžetā ignorējot dziesmu svētkus. Mums ir jāatbalsta tautas saietu un kultūras namu saglabāšana, mākslas un mūzikas skolas, kori, orķestri un deju kolektīvi. Tās ir mūsu tautas tradīcijas, kas satur kopā un stiprina ģimenes, tās veicina lokālpatriotismu, kura mums šobrīd tik ļoti pietrūkst. Es zinu, kā ļaudis lepojas ar savu pašdarbības kolektīvu, savu ciemu un novadu. Tikai no lepnuma un mīlestības uz savu pilsētu un novadu izaugs arī mīlestība un lepnums uz savu valsti. Dziesmu svētki ir nozīmīgi nacionālās pašapziņas un kopības sajūtas veicinātāji, iespējams arī – daudzus tūkstošus prombraukušo mājās saucēji.
