arrow_downwardIveta Grigule / Viedokļi

Kad dzirdu paziņojumus par Eiropas vēstures nama izveidi un lasu Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera Balto grāmatu par Eiropas nākotnes scenārijiem, gribas cerēt, ka no pagātnes mantojuma tiks paņemts tas labākais, nevis Eiropas Savienībai nāksies doties pensijā un pašai kļūt par vēsturi.

Situācija pasaulē pēc Krievijas agresijas Krimas pussalā turpmāk vairs nebūs tāda, kā līdz šim. Velti ir cerēt, ka Krievijas armija no šīs Ukrainas teritorijas drīz tiks izvesta – nekas par to neliecina. Neatkarībā no tā, ka pagaidām nav lielu upuru, ir pilnīgi skaidrs, ka ir sācies Krimas karš. Un mums ir jāsaprot, gribam mēs to vai nē, šī situācija ietekmēs arī Latviju.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pirms pāris dienām televīzijas rīta raidījumā vaļsirdīgi pauda savu personisko viedokli: „Elektroenerģijas tirgus atvēršana privātpersonām bija jāatliek līdz pilnīgai skaidrībai par cenu kāpuma kompensēšanas mehānismu”. Jā, tā tiešām bija kļūda.

Elektrības tirgus liberalizācijas lēmuma pieņēmēji „pēkšņi” sapratuši, ka kaut kas esot nogājis greizi. Eksperti prognozē elektrības cenu pieaugumu pēc 1. aprīļa par apmēram 50%, kas savukārt ievērojami sadārdzinās visu pārējo, uzliekot papildus slogu gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, īpaši jau ne tik pārtikušajiem.

Pirmdienas pēcpusdienā visus lielākos informatīvos portālus rotāja galvenā ziņa: „Dombrovskis sola, ka uzņemtā valdības kursa rezultātus sajutīs ikviens”. Šis varonīgais, gandrīz vai bijību izraisošais paziņojums nācis brīdī, kad premjers savā postenī gatavojas godpilnai četru darba gadu jubilejai. Jāsaka, ka arī līdz šim ikviens no mums ir izjutis valdības kursu, tomēr perspektīva just to arī turpmāk, izraisa pretrunīgas emocijas. Arī šāda patosa pilna tonalitāte reiz jau kur dzirdēta. Vai tik tas nebija premjers Kalvītis, kurš bravurīgi solīja: „Es esmu garants Latvijas stabilitātei un drošībai!” Šodien līdzīgi sācis runāt arī Dombrovskis. Tomēr mēs arī labi atceramies ar ko beidzās solītie septiņi „treknie” gadi... Bet kādi tad ir bijuši lielie darbi premjera valdīšanas laikā un kāds tad ir kurss, kuru viņš grib turpināt?

Pēc pompozās atgriešanās no Briseles, kur 7. un 8.februārī valsts premjers Valdis Dombrovskis kā jauns lauva esot it kā veiksmīgi cīnījies par budžetu, ko Eiropas Savienība piešķirs Latvijas attīstībai turpmākajiem septiņiem gadiem, ministru prezidents pašapmierināti smaida un citādu viedokli nepieņem, aizbildinoties, ka Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) kritika par slikti aizstāvētām Latvijas pozīcijām Briselē, esot vien kārtējais ZZS pārspīlējums.

Masu medijos jau ir sākusies masīva valdības un Latvijas bankas propagandas kampaņa, krāšņi aprakstot visus tos labumus, kas pēc eiro ieviešanas mūsu dzīvē pēkšņi ienākšot nākamgad. Viens no karstākajiem eiro aizstāvjiem Vilks dedzīgi metas garantēt, ka cenas pēc eiro ieviešanas necelsies un ka ražotājiem un eksportētājiem dzīve kļūs pārtikušāka un vieglāka, jo viņiem beidzot vairs nebūs jāmaina mūsu lati pret eiro. Bet visam ir arī otra puse, par kuru eiro advokāti noklusē.

Galīgajai skatīšanai Saeimā tuvojas likumprojekts par Eiro ieviešanu Latvijā no 2014. gada 1. janvāra. Publiskajā telpā izskan visdažādākie viedokļi, sadalot sabiedrību divās – eiro atbalstītāju un eiro skeptiķu nometnēs. ZZS frakcija ir paudusi savu nostāju – mēs neatbalstām eiro ieviešanu 2014. gadā. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, mūsu valsts nav gatava jauniem avantūristiskiem izaicinājumiem, satricinājumiem un izdevumiem, kurus līdzi nesīs eiro ieviešanas process un kura rezultātā jau tuvākajā nākotnē varētu pazemināties mūsu tautas dzīves līmenis.

Esam saņēmuši pozitīvu ziņu no pils! Valsts prezidents Andris Bērziņš ir uzklausījis pirmsjāņu ceturtdienā izteikto Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātu aicinājumu un pieņēmis lēmumu atgriezt Saeimai pārstrādāšanai tautas interesēm neatbilstošo likumu „Grozījumi likumā „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Šie likuma grozījumi paredzēja, ka ar 2015. gadu idejas iniciatoriem referenduma ierosināšanai par saviem līdzekļiem būs jāsavāc aptuveni 150 000 parakstu, jeb 10% no balsstiesīgo pilsoņu skaita, tādejādi padarot tautas nobalsošanas ierosināšanu teju vai neiespējamu.

Pēdējā laikā visos iespējamajos formātos tiek diskutēts par Latvijas lietderību iesaistīties vai neiesaistīties Visaginas atomelektrostacijas projektā ar līdzfinansējumu vismaz miljarda latu apmērā.

Šonedēļ Saeimā gaidāms ļoti svarīgs balsojums par fiskālās disciplīnas starpvalstu līguma ratificēšanu. Deputātiem būs jābalso vai nu "par", vai "pret" Latvijas ekonomiskās neatkarības un nākotnes izaugsmes iespēju nodošanu Briseles pārziņā. Diemžēl, šobrīd koalīcijas partijas deputāti, pakļauti stingrai prasībai ievērot frakciju disciplīnu, un ir gatavi balsot "pret" mūsu valsts suverenitāti un patstāvību savu lēmumu pieņemšanā, lai gan visi esam zvērējuši stiprināt Latvijas suverenitāti, nevis to mazināt.

Pirms šīm un iepriekšējām vēlēšanām, runājot kā ar latviešiem, tā cittautiešiem, daudz spriedām, kā pārvarēt ekonomiskās krīzes sekas, kā sakārtot veselību un izglītību, kā iegūt jaunas darba vietas un kā celt cilvēku labklājību.

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, ziņojot Saeimas komisijai par kultūras procesu norisēm un problēmām, vairākkārtīgi akcentēja: «Mēs lepojamies ar savām mākslas un mūzikas skolām, mēs lepojamies ar saviem dziesmu un deju svētkiem!» Jā, tā tas ir par visiem 200%! Īpaši jau dziesmu un deju svētki sev allaž līdzi nes milzīgu emocionālu pacēlumu, lepnuma un pašapziņas pilnu atmosfēru pilsētā, neaprakstāmu kopības sajūtu ar šo zemi, cilvēkiem un dziesmu, līdz pat asarām acīs.

Beidzot noslēdzies mokpilnais koalīcijas veidošanas process, kas noteikti paliks atmiņā ar Zatlera reformu partijas šķelšanos vēl pirms pirmās Saeimas sēdes, Vienotības intrigām un provokācijām vēlot, bet rezultātā neievēlot Valdi Zatleru par Saeimas priekšsēdētāju. Mokās Latvija ir tikusi pie jaunas valdības. Kas mūs sagaida? Ko valdība sola savā deklarācijā? Kādas prioritātes realizēs, kādi būs budžeta izdevumu „griešanas” virzieni?

Nupat kā aizvadīta Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 20.gadadiena. Ir pagājuši 20 brīves gadi – daudz vai maz? Ko esam sasnieguši un kurp ejam? Un pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē – atlaists parlaments un izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Es arī piedalījos referendumā un, tāpat kā daudzi tūkstoši vēlētāju, un, manuprāt, Zatlera «Rīkojums nr.2», tā dotā iespēja ikvienam iesaistīties politiskajos procesos, ir ļoti vērtīga, jo raisa cerību, ka mūsu valsts politiskā sistēma beidzot varētu mainīties.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija virza izskatīšanai Saeimā Zaļo un zemnieku savienības ierosinātos grozījumus Pensiju likumā, kas paredz atsākt mazo pensiju (līdz 165 latiem) indeksāciju. Liktos, kas gan te iebilstams, valsts rūpējas par tiem, kam šīs rūpes visvairāk vajadzīgas, parādās cerība, ka no 1.oktobra pensijas palielināsies, un patiesībā būtu pēdējais laiks ķerties arī pie citiem nepadarītiem darbiem un neizpildītiem solījumiem.

Ir pagājuši divi mēneši kopš vēlēšanām, pirms kurām deputātu kandidāti, tikās ar pensionāriem, bērnu vecākiem, ārstiem un skolotājiem, un paudām gatavību cīnītie par viņu labklājību, veselības aprūpi, sociālo nodrošināšanu un citām cilvēkam svarīgām lietām. Kā jaunai deputātei man likās – tūlīt, no pirmās dienas ķersimies pie solījumu pildīšanas. Šis šķitums izrādījās naivs.