Pēdējā Saeimas plenārsēdē pirms pašiem Līgo svētkiem Saeimā tika sarīkota izrāde, pareizāk sakot – tās pēdējais cēliens, kas tika paslēpts zem nevainīga nosaukuma «Par Latvijas Hipotēku un zemes bankas pamatkapitāla palielināšanu».
Saprotot, ka ar nevainīgu nosaukumu vien nepietiks, lai šo visnotaļ pārdomāti iestudēto procesu ap valstij piederošās Latvijas Hipotēku un zemes bankas (LHZB) aktīvu pārdošanu varētu veiksmīgi pabeigt, Saeimā tika sarīkota vesela izrāde. Jo bez Saeimas lēmuma par 25 miljonu latu nodokļu maksātāju naudas ieskaitīšanu bankas pamatkapitālā iecerētais pārdošanas process uzkārtos, neskatoties uz to, ka valdība jau bija devusi savu akceptu noslepenotiem pircējiem iegādāties šos valstij piederošos aktīvus. Tā kā aktīvi vēlīgi tika pārdoti zem to vērtības, tad tā rezultātā banka zaudētu savu legālo rīcībspēju, ja tās pamatkapitāls netiktu palielināts.
Savulaik iecerētais LHZB pārdošanas process izsauca pamatoti asas diskusijas Saeimā, kuras tā arī nespēja kliedēt deputātu šaubas par to, cik lielā mērā šis process tiek īstenots valsts, nevis kādu atsevišķu pircēju interesēs. Tāpēc šoreiz, lai novērstu šādu aizķeršanos, šā procesa virzītāji izvēlējās Saeimas deputātiem nemaz nedot iespēju lāgā iepazīties ar notiekošo – tikai dienu pirms plenārsēdes iesniedzot viņiem lēmuma projektu, turklāt vēl lielu daļu informācijas noslepenojot.
Šoreiz pat koalīcijas partiju deputāti uzdrošinājās iebilst pret šādu lietu kārtību. Nacionālā apvienība pat solījās aicināt atlikt šā jautājuma izskatīšanu. Arī Reformu partija uzdrošinājās kritizēt necaurspīdīgo un sasteigto lemšanas procesu, tomēr to taisnības alkas tika ātri remdinātas. Var jau tikai minēt, vai tās bija solītās portfeļu maiņas ostu pārvaldē, vēlamā kāroto likumprojektu tālākā virzība, ko Vienotība līdz šim bija noraidījusi, vai vēl kas cits, bet lēmums, par spīti visam un pretēji koalīcijas paustajiem principiem par tiesiskumu, atklātību un valsts interesēm, tika virzīts tālāk.
Savukārt, lai sabiedrībai šis notikums paslīdētu garām, tas tika ieplānots pirms pašiem Līgo svētkiem.
Saeimai tika piedāvāta tai ierastā paklausīgā statista loma – kā aunu baram, uz aklo steidzami nobalsot par 25 miljonu nodokļu maksātāju naudas piešķiršanu bankai. Kam pārdos, cik lieli valstij būs zaudējumi un kāpēc tas ir tik steidzami jāizdara un deputātiem jāizlemj vienas dienas laikā – tas deputātiem nav jāzina!
Uz šā jautājuma izskatīšanu bija ieradies finanšu ministrs un no Saeimas tribīnes piedraudēja, ja deputāti nepieņems šo lēmumu, tad Latvijai būs jāstājas laukā no Eiropas Savienības! Bet ministrs tā arī neatbildēja – kādēļ valdībai ir jāslēpj, kam tā vēlas pārdot valstij piederošos aktīvus? Kādēļ tas jadara tādā steigā? Cik patiesībā lieli būs zaudējumi no šāda valdības lēmuma?
Un kādēļ ir jāsteidz sadalīt bankas aktīvus gabalos un tos izpārdot ar zaudējumiem, ja banka strādā ar peļņu, pat pie nosacījumiem, kad tai ir nozīmīgi ierobežota tās komercdarbība? Tātad, pārdodot to veselu (tās «komercdaļu») un noņemot šos ierobežojumus, tās aktīvu vērtībai vajadzētu pieaugt – bet tā vietā tiek izvēlēta un steidzīgi realizēta savdabīga pārdošanas shēma. Tas ir līdzīgi situācijai, kad mums ir zirgs, ar kuru mēs varam art savu zemi, bet esam spiesti turēt to stallī – bezdarbībā. Tas, protams, rada zaudējumus, tāpēc mums tiek piedāvāts to pārdot, tomēr pārdot nevis veselu, bet sadalīt – pašiem sataisīt to kotletēs un pārdot par kautķermeņa cenu. Tāds pārdošanas process ir dārgs un neizdevīgs, bet ērts pircējam, kuram zirgs nav vajadzīgs...
Lai gan tiek apgalvots, ka to no mums prasa Eiropa, šādi apgalvojumi neatbilst patiesībai. Eiropa mums neprasa nogalināt savu zirgu – sadalīt bankas aktīvus paketēs un to tūlīt pārdot. Eiropas prasība ir līdz 2013. gada beigām veikt bankas «komercdaļas» nodalīšanu no «attīstības» daļas – tas ir, mēs varējām nevis nogalināt savu zirgu, bet gan pārdot to kādam, lai tas turpina art un apstrādāt zemi. Šādā gadījumā tam vairs nebūtu nekādu ierobežojumu – tā nebūtu vairs valsts banka. Tas būtu daudz pareizāk un izdevīgāk valstij ne tikai tāpēc, ka tādējādi darījumam tiktu nodrošināta lielāka vērtība, bet – pats galvenais – mums būtu bijusi iespēja iesaistīt Latvijas banku tirgū jaunu nopietnu spēlētāju, tādējādi nozīmīgi mazinot skandināvu banku hegemoniju un mūsu tautsaimniecības (nu jau šķiet – ne tikai tautsaimniecības…) aizvien lielāko atkarību no tām.
Tomēr valdība izvēlējās to nedarīt. Tieši pretēji – tās rīcība izskatās kā iešana skandināvu banku pavadā: No sākuma tiek izvēlēts ar skandināvu bankām (SEB grupu) saistīts konsultants. Tas izstrādā skandināvu bankām ērtu LHZB pārdošanas procedūru, kuru valdība akceptē: pārdot LHZB aktīvus pa daļām, nevis pārdot tos kopumā, kas būtu bijis interesanti jauniem spēlētājiem, bet pavisam nevajadzīgi Latvijas tirgū esošajiem (skandināvu bankām), jo nu priekš kam tiem pirkt un veidot šeit vēl vienu banku? Savukārt, sadalot pirkumu daļās, tas kļūst interesants tikai esošajiem tirgus spēlētājiem, jo ienākt citiem šajā mazajā tirgū, lai pārvaldītu tikai kādu piedāvāto aktīvu daļu, tas nav interesanti, ja vien aktīvi netiek pārdoti ar pamatīgu diskontu.
Tādējādi, tiklīdz valdība šādu konsultantu ieteikto pārdošanas shēmu ir akceptējusi, tā spēles noteicēji kļūst vietējās lielākās bankas – tās var sākt diktēt savus nosacījumus, zinot, ka to spēles diapasons (diskounts) ir pietiekami plašs. Un valdībai tālāk tā jau ir tikai tehniska procedūra, ko novest līdz skandināvu bankām izdevīgam rezultātam, nevarīgi noplātot rokas un stāstot sabiedrībai, ka tas ir labākais, ko varējam no šā darījuma iegūt.
Finanšu ministrs esot draudējis ar demisiju, ja Saeima nepieņemtu lēmumu, kurš nepieciešams, lai varētu paveikt šo darījumu ar skandināvu bankām (kuras uz lēmuma brīdi tika slēptas). Tā vien gribas pajautāt – uz kurieni pēc savas demisijas pašaizliedzīgais ministrs būtu devies tālāk strādāt? Nu ne jau taču uz savu iepriekšējo darbavietu – SEB banku, kura izrādījās, ka ir viens no valdības apstiprinātajiem pircējiem!
