Aizvakar izbrīnīta konstatēju, ka pirmsatmodas Latvijā teju katrs otrais, nacionālas pašapziņas piepildīts, atteicies stāties kompartijā, katrs trešais bijis Gunāra Astras vai vismaz Konstantīna Pupura līmeņa disidents, bet katrs ceturtais padomju gados slējis sarkanbaltsarkano karogu katlumāju skursteņos, lai pēc tam, rokudzelžiem žvadzot, lepni dotos uz ideoloģisko noziedznieku gulagiem, pierādot savu nerimstošo cīņu pret padomju varu...
Tāds iespaids radās, vērtējot laikabiedru saraksti internetā par tēmu "Vija Artmane un Vaira Vīķe-Freiberga".
Kolaborēt ar režīmu
19. oktobrī tālrādē varējām vērot raidījumu no cikla Bez cenzūras, kurā piedalījās eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Atvaļinātā dāma, runājot par Aizsaulē aizgājušo aktrisi, citastarp izteicās, ka Artmane ir bijusi ne tikai "pārliecināta", "spēcīga un augstistāvoša komuniste", bet arī "padomju ietekmes propagandētāja", kuru Krievijas prezidents Medvedevs, viņasprāt, lielākoties atcerējies kā "komunistu partijas darboni", nevis kā izcilu aktrisi. Pirmkārt, lai izbeigtu spekulācijas par komunisma tēmu, paskaidrosim, ka Vija Artmane savulaik bija Dailes teātra kompartijas šūniņas priekšniece, kas viņai, protams, godu nespodrina, taču šis necilais nosūbējums nemazina viņas kā aktrises lielumu. Otrkārt, komunisma polemiku uzsāka eksprezidente, tāpēc šai sarunai vajadzētu pielikt punktu, izbeidzot neglīto paņēmienu pieminēt aizgājēju ar ļaunu, nevis ar labu vai neko.
Un tomēr ne tikai principam "labu vai neko" ir būtiska loma šajā gadījumā. Polemika akcentēja kādu laiku noklusušo jautājumu par konformismu un kolaboracionismu, kas ir divas raksturīgas parādības varas maiņas laikos, laikmetu griežos, sociālu un politisku satricinājumu brīžos. Konformisms, kā skaidro vārdnīcas, ir indivīda pakļaušanās grupas reālai vai iedomātai ietekmei, respektīvi, tā ir cilvēka morāla un emocionāla piemērošanās apstākļiem. Savukārt par kolaboracionistiem, rakstnieka un advokāta Andra Grūtupa vārdiem runājot, var nosaukt tikai tos, kuri 1940. gadā pilngadīgi, pie pilna saprāta būdami, nostājās okupantu pusē. Protams, arī tos, kuri sadarbojās ar nākamajiem – 1941. gada okupantiem, jo nav lielas starpības, vai tie bija sarkani vai brūni.
Vēsturnieks Gustavs Strenga 2007. gadā rakstīja: "Latvieši kā nācija kolaborēja ar pastāvošo režīmu, izņemot tos indivīdus, kuri šādai kolaborācijai nepiekrita un pret kuriem tika veiktas dažāda veida represijas. Izvēle pastāvēja – kolaborēt ar režīmu vai ne, tikai sekas jebkādam kolaborācijas atteikumam varēja būt dramatiskas. Nosodīt to, ka lielākā latviešu daļa neiesaistījās aktīvā pretestībā režīmam, nevar, jo no katra indivīda pieprasīt moceklību ir absurdi. Šī nācijas kolaborācija ar režīmu ir jāpieņem kā vēsturiska realitāte."
Kālab citēju šo tekstu? Vai tāpēc, ka vēlos kādu attaisnot, tostarp arī Viju Artmani, kura bija iestājusies kompartijā, nevis aktīvi pretojusies tās valgiem? Protams, ne. Vienkārši – skaidrības labad jāuzzīmē tā vide, kurā dzīvoja gan šī aktrise, gan citi mākslinieki, gan arī, kā mēdz teikt, mēs, vienkāršā tauta.
Tikai padomju varas dziedoņi?
Par tantes Minnas konformismu un, nedod, dies, kolaboracionismu neviens nerunā. Jo ir daudz interesantāki personāži, piemēram, Vilis Lācis, Jānis Sudrabkalns, citu dzejnieku un rakstnieku, mākslinieku un komponistu plejāde. Un viens otrs no viņiem vēl šodien labi atceras savus darbus, kas sirds siltumā – uzspiestā vai dabīgā – veltīti kompartijai un padomju varai. Ikviens no viņiem savā veidā ir traģiska personība, jo, piemērojoties politiskajiem apstākļiem, bija attiecīgi tiem jāpiegriež arī sava dvēsele un sirdsapziņa.
Viens no traģiskākajiem ir bijis rakstnieks un politiskais darbonis Vilis Lācis, kuram pieder arī paraksts uz pavēlēm, kas apliecina Latvijas pilsoņu deportēšanu. Lēmums deportēt bija pieņemts Maskavā, savukārt atbildīgās personas paraksts Latvijā bija vien formalitāte. Kāpēc Vilis Lācis parakstīja šīs pavēles? Iespējams, tāpēc, ka viņš vēlējās visiem parādīt, ka viņš nav nekāds "lubeņu rakstnieks", kā viņu trīsdesmitajos gados mēdza dēvēt daļa Latvijas inteliģences, bet gan liels priekšnieks. Bet iespējams arī, ka viņš vienkārši bija gļēvulis, kam pietrūka spēka pretoties okupācijas varai – viņš tai piemērojās un, sadarbojoties ar to, kļuva par kolaborantu. Atsacīdamies parakstīt deportāciju pavēles, viņš, protams, varēja kļūt par mocekli, taču – viņam pietrūka spēka, un varbūt arī godkāre bija par lielu, varbūt bija vienkārši bail. Un mums ir pretīgi domāt par liela rakstnieka gļēvulību, tomēr jāteic, ka izcilāka stāstnieka par Vili Lāci mums nav...
Ne tik krasi, tomēr līdzīgi bija ar dzejnieku Jāni Sudrabkalnu, kurš gāja "pār robežām paceltu galvu", slavinādams Staļina varu, tomēr vēlāk apgalvodams – "daudz ko es teicu baiļu dēļ". Viņš negribēja kļūt par mocekli, pretojoties okupantu varai, kas labi saprata – Sudrabkalns ir labs dzejnieks, viņš jāizmanto. Kuru gan vairs interesēja viņa smalkā mīlas lirika... Nevienu! Gandrīz tādu pašu taku gāja Valdis Lukss, Anna Sakse, Arvīds Žilinskis, Mirdza Ķempe.
Savukārt Latvijas Rakstnieku savienības kompartijas birojā bija iekļauts dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons, dzejnieks Imants Ziedonis, rakstniece Regīna Ezera, savukārt Ausma Kantāne, kā stāstīja Eduards Pāvuls, esot pat raudājusi, kad tika atcelta viena no izrādēm Zili zirgi sarkanā pļavā, kur viņai bijusi partordzes loma... Ko tad mēs tagad – pateiksim, ka visa viņu daiļrade ir pilnīgs bulšits? Ja nosauktajiem cilvēkiem piemistu tikai padomju varas apdziedātāju talants, diez vai mēs viņus še pieminētu.
Ordeņus dod "par", nevis "pret"
Viens no mūslaiku radošo cilvēku dārgakmeņiem ir (bija) dzejnieks Ojārs Vācietis. Padomju laikā viņu dēvēja par "abstrakto humānistu", antikomunistu, hunveibinu. Lauksaimniecības ministrijas kompartijas pirmorganizācijas sapulcē pat esot izskanējis tekstiņš, sak, kā mūsu kristāltīrajā sabiedrībā varēja rasties "tāds izdzimtenis kā Vācietis". Savukārt pēc nāves un atjaunotās brīvvalsts gados Vācieti viens otrs nodēvēja par "sirdsapziņas noplēšamo talonu", kolaboracionistu un ideoloģiskās šizofrēnijas veicinātāju. Formāli raugoties – jā, Vācietis savā jaunu gadu daiļradē patiešām, šķiet, stiprinājis komunistu režīmu. Bet tādā gadījumā kolaborants ir arī Eduards Berklavs, kurš Latvijā pēc kara palīdzējis nostiprināties komunistu varai. Taču ir kāda būtiska lieta: abi minētie vīri vēlākajos gados aktīvi darbojās, lai vairotu latviešu nacionālo pašapziņu. Tātad – ko mēs ņemsim vērā: komunistiskos dzejoļus un pēckara aktivitātes vai šo abu izcilo cilvēku neatsveramo devumu nācijas veidošanā? Domāju, ka otro. Raganu medību piekritēji noslieksies uz pirmo. Taču tad viņiem jāatceras kaut vai Balāde par Matisonu, ko Ojārs Vācietis sacerēja 70. gadu vidū – visdziļākajā stagnācijā. Balāde, ietērpusies Imanta Kalniņa mūzikā un klausītājus sasniegusi grupas Menuets izpildījumā, bija kā dumpīgs sauciens pēc gara brīvības, un savējie to saprata. Lieciet beigtam Matisonam mieru! – dziedāja Menuets un klausītāju tūkstoši. Matisons, būdams miris, turpināja strādāt brīvības vārdā.
Par tiem, kuri fiziski un garīgi stājās pretim okupācijas varai, padomju laikos mēs nedzirdējām, jo šī informācija tika rūpīgi slēpta: disidentus uz nometinājuma vietām aizveda ātri un klusi. Bet bija arī tādi ļaudis, kas, ārēji iekrāsojušies sārteni, darīja visu, lai latviešus un latviskumu neiznīcinātu. Par viņiem runāt, protams, nav populāri, taču viņi jāpiemin.
Kāds anonīms autors raksta: "Liktenis Latvijai un latviešiem bija lēmis neciešamus pārbaudījumus. Tie bija pat birokrātiski sistematizēti: uz Latviju nāca skaidri definētas kvotas, cik cilvēku ir jārepresē. Katrs, kurš, glābjot savu pakaļu, Latviju pameta, tas palielināja katra palicēja varbūtību tikt samaltam velnišķīgajā nāves ruletes virpulī. Tāpēc nevienai aizjūras raganai, nevienam trimdiniekam nav tiesību vērt vaļā savu žaunu uz tiem, kuri, cits kā kurmis nolīdis, cits ar pareizajiem citātiem nobruņojies, bet, katru brīdi Latviju un latviešus sargājot, izveda mūs cauri padomijas murgam."
Pie tādiem, šķiet, var pieskaitīt arī Viju Artmani. Par viņu savu viedokli izsaka aktrise Ieva Pļavniece: "Es noliecu galvu to cilvēku priekšā, kam bija tik daudz spēka un gudrības, lai stātos pretim padomju totalitārismam, pat upurējot savu dzīvību un brīvību. Kāda cita daļa padomju laikā dzīvoja ar galvu smiltīs, bet lielākā daļa tomēr stājās oktobrēnos, pionieros, komjauniešos un partijā – mīļā miera labad. Un es pazīstu daudzus labus cilvēkus, kas iekļāvās šajā sistēmā, lai saudzētu savus tuviniekus un izmantotu izdevību materiāli palīdzēt citiem vai arī lai vienkārši dzīvotu savu dzīvi, virtuvē kritizējot padomju iekārtu. Arī Vija Artmane ir ļoti daudziem palīdzējusi. Savukārt viņas vārdu kompartija izmantojusi kā karogu, ko plivināt vajadzības gadījumā. Liela daļa latviešu inteliģences savulaik ir maldījusies utopiskajās komunisma vīzijās. Varbūt arī Vija Artmane.
Bet būtiskais ir kas cits. Vai kāds var nosvērt tās tonnas prieka, laimes un aizkustinājuma, ko ir izjutusi jebkura latviešu ģimene, kas ir skatījusies filmas – Mērnieku laiki, Dāvana vientuļai sievietei, Emīla nedarbi, Purva bridējs, Teātris un citas? Pati esmu redzējusi un zinu no stāstiem, ka Vijas Artmanes spēle uz Dailes teātra skatuves vienmēr ir bijusi pārliecinoša un sniegusi katarsi. Esmu aktrise un zinu, cik tas prasa nervu un spēka. Un tāpēc es Viju Artmani apbrīnoju, cienu un mācos. Arvien… Pēdējos gados viņa mani uzskatīja par savu krustmeitu, mēs kopīgi apmeklējām izrādes, tikāmies viņas mājās un daudz laika pavadījām sirsnīgās sarunās. Tāpēc varu teikt, ka Vija Artmane bija brīnišķīgs, inteliģents, sirsnīgs, humorīgs un gaišs cilvēks. Tādu es Viņu pazinu. Mums vajag apzināties, ka latviešiem bija pasaules klases aktrise. Aktrise, kuru godināt. Lielajiem kritizētājiem iesaku paklusēt, iedegt svecīti un noskatīties kādu brīnišķīgu filmu ar Vijas Artmanes piedalīšanos.
Pēc daudziem gadiem, runājot par 20. gadsimtu, viens no vārdiem, ko cilvēki atcerēsies, noteikti būs Vija Artmane. Un par to vien viņai pienākas Triju Zvaigžņu ordenis. Jo ordeņus jau dod "par", nevis "pret"…"Izvēlēta nepareiza mēraukla
Eksprezidente ar vīzdegunības olekti nomērījusi Vijas Artmanes devumu Latvijai, par būtiskāko ieraugot darbību kompartijā. Ja jau Vīķes-Freibergas kundze kompartiju un padomju varu vārdos vērtē tik zemu, kālab tad viņa savulaik aizskrēja uz Maskavu svinēt tā saucamos uzvaras svētkus, kas ir tiešs komunistu nopelns? Viņai, kas nodzīvojusi ilgus gadus mierīgā zemē, iespējams, nav zināms, ko mums maksāja dzīve šeit – okupētajā Latvijā. Varbūt tieši tāpēc viņai ir vienaldzīgs arī latviešu mākslinieku dramatiskais liktenis. Tā bija ar visu mīlēto un cienīto Eduardu Pāvulu, uz kura bērēm kundze nevarēja ierasties, jo bija kādā plānotā pasākumā, tā ir tagad ar Viju Artmani, kas viņai ir tikai komuniste.
Dzejnieks Jānis Peters teic: "Vija Artmane bija liela aktrise. Kopš Hruščova atkušņa laikiem daudziem skatuves māksliniekiem tika piešķirti goda nosaukumi, un tie nebija apbalvojumi par ideoloģiskām haltūrām. Lielus PSRS apbalvojumus saņēma arī Artmane. PSRS Valsts prēmiju saņēma arī Ojārs Vācietis, PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu piešķīra Raimondam Paulam. Lai šie goda nosaukumi tiktu piešķirti, tolaik nepietika ar talantu vien: nācās pārvarēt dažādas intrigas. Vija Artmane... Nu, kāda viņa komuniste! Tā bija padomju dzīves realitāte – kompartijā diemžēl bija spiesti iestāties daudzi. Bet par padomju Latvijas un PSRS reālo dzīvi var spriest tikai tas cilvēks, kurš to pazīst no iekšpuses. Neviens – vai tas būtu Padomju Savienībā vai ārzemēs –, skatīdamies filmas ar Vijas Artmanes piedalīšanos, nedomāja, ka viņa, lūk, ir komuniste. Visi jūsmoja par viņas spēli. Tāpēc nevajag ar varu bāzt virsū to komunisma cepuri. Tas ir netaisnīgi. Šīs netīrās bultas vajadzētu saņemt kompartijas vadītājiem, bet tās saņem mākslinieki. Funkcionāri ir pelēki, viņi jau sen aizmirsti. Mākslinieki ir spilgti, viņus visi redz. Komunismu aizmirsīs kā aizvērtu grāmatu. Bet latviešu teātra un kino lielākā aktrise Vija Artmane paliks Latvijas kultūras vēsturē. Paliks latviešu sievietes – Kristīnes – simbols. Un tas ir galvenais."
Veltīdams skarbus vārdus Artmanes dēlam Kasparam Dimiteram – par "koķetēšanu ar pareizticību, kas Latvijā bija kolonizācijas instruments", tomēr līdzīgi Peteram domā advokāts Andris Grūtups: "Vaira Vīķe-Freiberga psiholoģiski nejūt to dzīvi, kāda bija te. Viņai ir plakans un virspusējs spriedums par to. Un ar viņas izvēlēto mērauklu nav iespējams neko izmērīt."
Puķes novīst vienādi
Tagad avīzes un internetu lasošā publika šaudās ar savām bultām, un katrai pusei tās šķiet taisnīgi raidītas. Var saprast tos, kuri aizstāv mākslinieci, jo viņa patiesi bija diža aktrise. Taču mazāk saprotami ir tie ļautiņi, kuri atrod ieganstus, lai uzspļautu nule aizgājuša cilvēka piemiņai. Un vēl ar kādu pamatojumu! Viņa, redz, ir bijusi komuniste un kolaborante, kamēr mēs, drosminieki, jau kopš 1940. gada cīnījāmies par brīvu Latviju: nesadarbojāmies ar okupantiem, ignorējot vēlēšanas, nestājāmies kompartijā un publiski kritizējām Staļina (Hruščova, Brežņeva utt.) režīmu, izkārām pie partkomiem sarkanbaltsarkano karogu, pierakstījāmies mežabrāļos un no ierakumiem izlīdām tikai 1992. gadā. C"mon, biedri! Vai nav sajūtama smakojoša liekulība? Cik no šodienas cīnītājiem un komunistu gānītājiem paši ir bijuši nīstās partijas rindās? Savukārt Vijas Artmanes daiļrades vērtētājai Vairai Vīķei-Freibergai derētu atcerēties, ka viņa vairs nevairo savu slavu, noniecinādama mākslinieci, un ka prezidenti nāk un iet, puķu paklāji vienādi novīst gan uz Dainu kalna, gan uz kapu kopiņas, savukārt patiesa māksla paliek. Un daudzkārt notiek tā, ka aizgājušie dižie cilvēki palīdz saprast pasauli mums, dzīvajiem. Tāpēc "lieciet beigtam Matisonam mieru!"
