Viedokļi: Gļēvā tamborēšana
 
Viedokļi

Gļēvā tamborēšana

 
F64

Spriežot pēc tā, cik nihilistiska šobrīd ir attieksme pret latviešu valodu dažādās tās lietošanas jomās, piektā gadadiena pēc noziedzīgi izraisītā valodas referenduma, kas notika 2012. gada 18. februārī, tiek svinēta ar domu: pēdējais laiks «dasist» to latviešu mēli līdz galam, lai nemaisās pa mūsu internacionālajām kājām.

Nesen samilza skandāls par augstskolu rektoru latviešu valodas prasmēm, un skaļākie saucieni pamatojās pārliecībā, ka viņiem latviešu valoda nav jāzina, jo, raugi, intelekts un zināšanas varot izpausties tikai starptautiski pazīstamā - šajā gadījumā angļu - valodā, un vispār - zināšanām neesot tautības. Tāpēc, lūdzu, nebāzieties virsū ar savu provinciālo latviešu valodu. Nu gluži kā vienā otrā lielveikalā, kur pārdevēja, izsniegdama malto gaļu kopā ar lielnācijas šovinismu, nicinoši apspļauda valsts valodu...

Augstskolu likumā ir rakstīts, ka «rektors ir augstskolas augstākā amatpersona, kas īsteno augstskolas vispārējo administratīvo vadību un bez īpaša pilnvarojuma pārstāv augstskolu». Ir noteikts, ka rektoru valsts valodas prasmei jābūt C1 līmenī, tas ir, otrajā augstākajā līmenī. Loģiski, ka tiem augstskolu vadītājiem, kuri savulaik nav ieguvuši izglītību latviešu valodā, tāpat kā visiem pārējiem jākārto eksāmens latviešu valodā, lai iegūtu valsts valodas prasmes apliecību. Tomēr Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors Anderss Pālzovs tādu nav ieguvis, un tas nozīmē, ka valsts viņu var neapstiprināt rektora amatā. Vai, 20 gadus dzīvojot un strādājot Latvijā, nebija iespējas nokārtot latviešu valodas eksāmenu, ņemot vērā to, ka viņš, kā stāsta minētās augstskolas pārstāve Dina Kumpiņa, protot latviski runāt un rakstīt? Vai tā ir nenozīmīga paviršība pret mītnesvalsti un tās likumiem? Bet varbūt apzināta rīcība, sak, gan jau viss nokārtosies pats par sevi, jo Latvijā pašu latviešu attieksme pret savu valodu ir pavirša - kā angliski runājošie mēdz teikt, in general?

Grūti iedomāties divas lietas. Kā rektors, kam nav labu valsts valodas zināšanu, spēj komunicēt ar kolēģiem - citiem rektoriem un docētājiem, kā viņš spēj izprast valdības lēmumus attiecībā uz izglītību, kā piedalās Saeimas komisijas sēdēs, kā viņš sarunājas ar savas augstskolas personālu? Otra lieta: diez vai kādā valstī mēs atradīsim augstskolas rektoru, kas neprot attiecīgās valsts valodu augstākajā līmenī. Un tad atliek tikai secināt, ka mēs paši ļaujam savu valodu noniecināt un pazemot līdz otršķirībai. Tikai pēc tam nevajag brīnīties, ka arī citvalodīgie to bezdievīgi nošņergā - tieši tāpat kā mēs. Viņi vēro: cik tālu mēs ļausim neievērot Valsts valodas likumu, tik tālu viņi arī ies. Kā tajā dziesmiņā: «Bet vai tālāk nedrīkst? Drīkst!»

Lai šo bezbēdīgo tālākiešanu atbalstītu, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija drīz vien varētu uztamborēt grozījumus Augstskolu likumā, lai izņēmuma kārtā paredzētu mīkstināt prasības augstskolu mācībspēkiem valsts valodas lietošanā, jo komisijas vadītāja Ilze Viņķele (Vienotība) uzskata, ka latviešu valoda vairs nav tik apdraudēta kā kādreiz. Nuja, tāpēc var atļauties Valsts valodas likumu padarīt šķidrāku, ļaujot lienošajam valodu liberālismam palēnām izspiest latviešu valodu no aprites, jo, pēc Viņķeles domām, zinātnes valoda esot angļu valoda un to nesaprast esot «izolacionisms un stulbums». Vai tad kāds apgalvo, ka angļu valoda nav jāprot? Runa taču ir par elementārām likuma prasībām attiecībā uz valsts valodu, kuras statusu gan emocionāli, gan arī juridiski nostiprināja 2012. gadā notikušais referendums. Bet joprojām tik daudzi letiņi, izgaršodami vergadvēselēm tik raksturīgo ziepjaino līšanu, gatavi arvien dziļāk slidināties lingvistiskās pazemošanās caurumā...

Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība) nepiekrīt Viņķeles vadītās komisijas centieniem atšķaidīt prasības augstskolu pīlāru valsts valodas prasmēm. Nez cik ilgi viņam pietiks mugurkaula stiprības? Šolaik, kad valstī diemžēl joprojām valda izglītības segregācija, nekas nav svarīgāks par konsekventu pieturēšanos pie Valsts valodas likuma, un nedrīkst pieļaut nekādus centienus to izļurkāt. Tieši šāda ļurkāšanās ir īstens provinciālisms, izolacionisms un stulbums: gļēva bēgšana no nacionālās identitātes, valodas, kultūras un pašapziņas. No galvenā, kas mūs padara atšķirīgus no citām tautām. Pagaidām atšķirīgus.



 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers