«Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.» Tā Melānija Vanaga ir uzrakstījusi savas grāmatas Veļupes krastā ievadā. Daudz tiešāk, daudz gaišāk, tāpēc – vienkāršāk, nekā vairums no mums spētu izteikt savas ilgas.
Šis teikums attiecināms uz to laiku, kad Melānija Vanaga rakstīja grāmatu, kas nu pārtapusi Viestura Kairiša filmā Melānijas hronika, bet tikpat labi tas varētu nozīmēt šodienas vēlmes, un tās nepavisam vēl nav realizētas. Varbūt Melānija šo tīro un brīvo pasauli jau bija izauklējusi savos sapņos, sevī atrodot tādus spēka avotus, kuri, iespējams, neatvērtos, mierīgi un līdzsvaroti ritinot ikdienas kamolu.
Melānijas hronika iedzēla tieši un sāpīgi. Acīs sabira Sibīrijas sniegs un ledus, un mokoša bezcerība. Dzīvojot šo melnbalto filmlenti, skatītājs sajutās tajā, ne šajā laikā. Tad, kad tevi gribēja padarīt par beztiesisku mēslu. Tad, kad izmisums radīja nāvi. Tad, kad apkārtējais ārprāts izvilka no tevis bezgalīgu vēlmi izdzīvot un vēlreiz redzēt dzimteni un savus mīļos. Neko vairāk. Un acīs viens vienīgs jautājums: par ko?!
Melānijas stāsts ir par 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Bet viss padomju okupācijas laiks reizēm šķiet kā viena vienīga liela deportācija, jo okupantu nelietības nekad nebeidzās, tās tikai ieguva arvien jaunas formas. Par asiņainu ievadu latviešu iznīcināšanas stāstā var uzskatīt jau 1937. un 1938. gada lielās represijas, kad Padomju Savienībā sākās etniskās tīrīšanas. Decembra pirmajā svētdienā pieminam notiesātos 22 360 latviešu, no kuriem 16 573 cilvēkus nošāva. Arestēto sievas izsūtīja nometinājumā uz attāliem PSRS rajoniem, daudzkārt viņas tika ievietotas padomju koncentrācijas nometnēs.
Plānprātīgais terorists Staļins izdomāja, ka, gatavojoties karam, valsts ir jāiztīra no «piektās kolonnas», kas padomju dižumu potenciāli varētu graut no iekšienes. Sarkanajam teroram rūpīgi gatavojās PSRS slepenie dienesti un boļševiku partijas vadoņi. Tika savākta informācija par «nepareizās tautības» militārpersonām un partijas funkcionāriem, par saimnieciskajiem un kultūras darbiniekiem. Daudzus latviešus nošāva kā maršala Tuhačevska «militāri fašistiskās sazvērestības» dalībniekus, «trockistus», «Latvijas spiegus» un «kontrrevolucionāru organizāciju» locekļus. «Nacionālo operāciju» ietvaros 1938. gadā iznīcināja Maskavas latviešu teātri Skatuve, nošaujot visus teātra aktierus un darbiniekus, ieskaitot tehnisko personālu un garderobistes.
Kaut kā vajadzēja pamatot «latviešu sazvērestības» faktus, tāpēc, lai iegūtu «atzīšanos», čekisti spīdzināja arestētos, bet Augstākā tiesa štancēja nāvesspriedumus. Vienas dienas laikā - 1937. gada 29. decembrī - PSRS iekšlietu tautas komisārs Ježovs un PSRS prokurors Višinskis paspēja «izskatīt» sarakstus, kuros bija iekļauti 1000 spiegošanā apsūdzētu latviešu. Nāvessodu piesprieda 992 cilvēkiem. Šaušanas mašīnas tempi bija iespaidīgi: dienas laikā Butovas poligonā nāvessodu izpildīja līdz 230 cilvēkiem. Latviešus šāva arī citās Krievijas pilsētās - Harkovā, Smoļenskā...
Terors turpinājās līdz 1938. gada rudenim. Boļševiku partijas vadoņi tā rezultātus novērtēja augstu, jo bija iznīcināti vairāk nekā 170 000 cilvēku: «1937.-1938. gadā partijas vadībā IeTK orgāni paveica lielu darbu, lai sagrautu tautas ienaidniekus un attīrītu PSRS no daudzskaitlīgajiem spiegu, teroristu, diversantu un kaitnieku kadriem no trockistu, buhariniešu, eseru, meņševiku, buržuāzisko nacionālistu vidus. (..) Taču nevajag domāt, ka līdz ar to PSRS attīrīšanas lieta no spiegiem, kaitniekiem, teroristiem un diversantiem ir pabeigta.»
Pēc 1940. gada 17. jūnija okupanti turpināja «attīrīšanu» Latvijā, Lietuvā, Igaunijā... No dzimtenes «attīrīja» tūkstošiem nevainīgu cilvēku, un tikai neliela daļa atgriezās Latvijā. Tā ir mūsu vēsture, kuru nedrīkst aizmirst vai pakļaut noniecināšanai. Viesturs Kairišs, runājot par Melānijas hroniku, savureiz teica: «Es šo filmu daļēji esmu veltījis jauniem cilvēkiem, jo, manuprāt, neziņa par to, kas ir noticis ar tavu tautu, padara cilvēku par infantilu ieroci citu rokās. Uzskatu, ka tādam cilvēkam, kurš nezina savas tautas vēsturi, nav attaisnojuma.» Filmas seansā, kas notika Jūrmalā, bija pulka jauniešu, un daudzi neslēpa acīs sabirušās ledus drumslas. Tātad ir cerība uz neaizmiršanu, cerība uz brīvu un tīru pasauli.
