«Pārejam uz ziemas laiku!», «Pārejam uz vasaras laiku!», «Pārejam no laika uz laiku pēc konkrēta laika!», «Pāreja man traucē apgūt matemātiku!», «Pāreja manam bērnam sacaurumo miegu!», «Vasaras laiks manī saasina zvēru!» – no racionāliem priekšlikumiem pārejot uz absurdiem, divreiz gadā sākas īdēšana un gaudas par to, ka pēdējā oktobra (vai marta) svētdienā pulksteņa rādītājs tiek pagriezts vai nu atpakaļ, vai nu uz priekšu.
Izrādās, visiem tūdaļ saasinās hroniskās slimības, sākas nieze pirkstu galos, bet galvenais – nacionālpatriotiskā Latvija vai nu pagriežas ar seju pret Kremli (ja iestājas vasaras laiks), vai nu pievēršas pūstošajiem Rietumiem (ja iestājas ziemas laiks). Un gaudas jau ir sākušās.
Lai kaut kā mazinātu hronisko slimību uzliesmojošos simptomus, pulksteņa rādītāju antigriezēji saviem argumentiem visbiežāk izmanto mūžīgās vērtības: bērnus. Sak, viņi nevar pamosties (pēc marta pēdējās svētdienas), jo, raugi, miedziņam esot atņemta vesela stunda! Un tad mūsu mazulīši, izrādās, nīkuļo kā miltrasas apsēsti flokši. Un nīkuļo veselu pusgadu, kamēr vien pulksteņa rādītājus oktobrī nepagriež atpakaļ, lai atgūtu to dārgo miega stundu. Nabaga skolnieciņi nespēj apgūt ne latviešu valodas divdabjus, ne viendzimuma vairošanos augu pasaulē. Miega trūkums rada stresu, pumpas un atmiņas zudumu, ko pat ar spaisu nav iespējams mazināt, kur nu vēl ar aliņu!
Tāda, lūk, nopietnība. Bet nu par smieklīgo. Kā noskaidrojuši dakteri, ar vienu stundu apdalītie flokši nīkuļo pavisam citu iemeslu dēļ. Mūsu nākotnes cerība un atspaids – bērni – par maz kustas, ēd mēslus eļļā vārītu kartupeļu šķēlīšu un mīklas piku izskatā, pārāk ilgi tup pie datoriem, smēķē un dzer. Ne jau ūdeni, ja kas. Viedā paaudze var, protams, atcerēties, kā bērnībā tika spēlēti visādi kazaki – razbainieki vai sunīši, kad visi skrien un kustas – šodien bērniņi labāk ieurbsies datorā, kur uzspēlēs zvaigžņu karus vai citas muļķības. Tiešām, naivums jūsu gados, veči. Kādi vēl sunīši? Ielobīs māgā kādu bļodu ar makaroniem, cīsiņiem un kečupu, tad arī gulētlaiks pienāks.
Lai paliktu pavisam smieklīgi: aptuveni 50% no pusaudžu vecuma puikām datorspēles spēlē vidēji trīs stundas dienā. Trešdaļai bērnu novērots liekais svars, kas izsauc mugurkaula deformāciju. Gandrīz astoņdesmit procentiem bērnu ir nepietiekamas fiziskās aktivitātes. Četras stundas katru darbdienu 23,5% zēnu skatās televizoru, to pašu dara 23,2% meiteņu. Internetā līdz trim stundām katru dienu ierokas attiecīgi 22,7% un 29,2%. Šo apkopojumu sniedz Pasaules Veselības organizācija, kas finansējusi projektu bērnu veselības izpētei 43 pasaules valstīs, tostarp arī Latvijā. Liela daļa bērnu izaug slimīgi un vārgi, viņi nav gatavi nedz mācībām, nedz dzīvei kā tādai. Un nākamajās paaudzēs, visticamāk, tiks atražoti tieši tādi paši vārguļi, kādi ir mazkustīgie pie datoriem urbēji. Bet viss, kā smejies, tiek novelts uz to, ka, redz, pulksteņa rādītājus pārceļ divreiz gadā.
Par pulksteņa rādītāju atstāšanu mierā iestājas dažādas līdzdalības platformas un citas sociālas padarīšanas, lielākam svaram piesaukdamas, protams, tos pašus bērnus, cilvēka bioloģiskos ritmus un sabiedrības vispārējā stresa līmeni. Izdoma, dabīgi, ir neierobežota. Taču, ja gribas vienkāršot savu «laika dzīvi», nav produktīvi šo vēlmi argumentēt ar sagurušajiem bērniem, hroniskajām iesnām vai bioritmiem: vajag paskaidrot vienu vienkāršu lietu. Un tā būtu: mums jāpaliek vasaras laikā, jo vasaras laiks sniedz gaismu par stundu ilgāk. Ja atstāsim ziemas laiku kā vienīgo, vasaras vakaros tumsa iestāsies par stundu agrāk, bet mums jau tāpat nepietiek gaismas. Ja paliksim pie vasaras laika arī ziemā, «liekā» gaismas stunda neko nemainīs un nenodarīs ļaunumu ekonomikai.
Zinu, daudzi cilvēki gaida vasaras laika iestāšanos kā atpestīšanu no ziemas tumsas. Un ir visai smieklīgi pārmest viņiem «skriešanu Kremļa pavadā», jo, raugi, līdz ar vasaras laika iestāšanos mēs atradīšoties vienā laika joslā ar Krieviju. Nu un tad? Varbūt tādā gadījumā noliegsim arī sauli – tā taču arī «nāk» no Krievijas puses! Bet viena gaismas stunda vairāk – tā nozīmēs, ka bērni būs veselāki, ka vairāk būs gaismas cilvēkos. Un to taču mēs gribam, vai ne?
