Kad Vaira Vīķe-Freiberga 2005. gada 9. maijā apmeklēja Maskavu, lai, nomaļā Ļeņina mauzoleja tribīņu stūrī iebīdīta, varētu vērot tā dēvētās uzvaras dienas parādi, daudzi politikas vērotāji aizgūtnēm gavilēja par lēmumu doties uz Krieviju, sak, kādu drosmi un diplomātijas uzvaru nodemonstrējusi mūsu valsts prezidente!
Taču skeptiskākie tur neredzēja nedz drosmi, nedz diplomātiju, jo šim braucienam nebija jēgas: Igaunijas un Lietuvas prezidenti atteicās doties uz Maskavu, tādējādi izrādot kopīgo abu tautu noskaņojumu pret oficiālo Maskavu, savukārt Latvijas prezidentes pašpārliecinātie centieni nošarmēt Krievijas prezidentu Putinu un «paust attieksmi» pret PSRS noziegumiem Latvijā nevienu īpaši nepārsteidza. Gaidīt, ka Putinam no tā uzmetīsies zosāda, bija naivi. Viņš tikai pasmīkņāja par kārtējo reizi nodemonstrēto «Baltijas valstu vienotību». Toties no mūsu puses tas bija tipiski latviski: centīgi līst dažādās necienīgās atverēs, pēc tam šīs darbības smalki nodēvējot par diplomātiju...
Arī šogad situācija līdzīga: Krievija svinēs savus «uzvaras svētkus», ielūgums jau aizsūtīts Ziemeļkorejas diktatoram un citiem līdzīgiem «varoņiem», utainības pārbaude veikta arī Baltijas valstu prezidentu vidū. Lietuvas un Igaunijas valsts galvas pārbaudi izturējušas godam – kukaiņu nav, tas ir, galvas uz Maskavu nedosies. Mēs vēl domājam. Un ir, par ko domāt: ņemot vērā to, ka Latvija šo pusgadu ir ES prezidentūras padomē, Andra Bērziņa lēmumu varēs traktēt kā visas ES nostājas paušanu.
Iespēja tiešām lieliska: beidzot skaidri dot ziņu Putinam, ka viņš ir okupants un melis, ar kuru neviens nevēlēsies pat vienā sirdsmājiņā nokārtoties. 70 gadus kopš nacisma sagrāves mūsu valsts prezidents var svinēt jebkur. Normandijā, Potsdamas pilī vai Čērčila rezidencē. Bet ne Maskavā. Kam vēl ir jānotiek, lai uz visiem laikiem pārtrauktu cerēt, ka koķetēšanai ar agresoru var būt pozitīvas sekas? Pēc 1945. gada 9. maija Baltijas valstis uz vairākām desmitgadēm palika PSRS okupācijas zonā, un tagad braukt uz Maskavu, lai padarītu šo okupāciju attaisnojamu – vai tas būtu šādas vizītes mērķis? Bet varbūt tā ir patiesā ES nostāja attiecībā pret Krieviju – ar vienu roku parakstāmies par sankcijiņām, ar otru uzēdam storu ikriņus Putina svētku pieņemšanā?
Diez vai Krievija tuvākajos četros mēnešos padarīs par nebijušu pašas izraisīto karu pret Ukrainu. Pat tad, ja Krievija pirms tam būtu uzvedusies priekšzīmīgi, draudzīgi un ar cieņu pret kaimiņiem un pārējo pasauli, pērn uzsāktais asiņainais karš, Krimas okupācija un nepārtrauktie, bezkaunīgie meli, šķiet, nosvītrojuši jebkādas iespējas izveidot normālas attiecības ar citām valstīm. Normāli ir tikai tas, ka melus caurvij liekulība. Pat 9. maija «svētkus» Maskava rīko, lai stiprinātu Putina mačo tēlu, kam jābūt kā valsts stabilitātes garantam uz brūkošās ekonomikas fona.
Ko krievi dara 9. maijā? Sumina un atceras kara varoņus? Kā tad, nav jau vairs nekā cita, ko atcerēties, tāpēc vajadzīga tāda tipiska 9. maija «pokazuha» ar nopirktiem ordeņiem un septiņdesmitgadīgiem «varoņiem», kas kara laikā pat vēl nebija dzimuši... Savukārt tos, kurus varētu izmantot saviem varoņstāstiem, krievi vienkārši aizmirst: sarkanā karoga uznesējs reihstāgā, slavenais Jegorovs, nomira 1975. gadā netālu no Smoļenskas savā pussabrukušajā suņubūdā kā nevienam nevajadzīgs bomzis un alkoholiķis. Toties pēc tam viņa māju nokrāsoja skaisti zilu un pielika bleķa piemiņas plāksni: viņš izrādījās gana labs fona varonis arvien pieaugošajai Krievijas militārajai histērijai.
Tas tā, par liekulību. Bet dziesma ir par ko citu. Laikā, kad Krievija bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem Eiropas vidū uztur kara mašīnu, Eiropas valstu vadītājiem vispareizākais ir ignorēt Maskavas oficiālos «svētkus». Tas būtu tikai godīgi. Bez atkāpēm par to, ka dažādās turpmākajās tikšanās reizēs iespējamas politiskās vienošanās, piekāpšanās utt. Jāatceras vēl cits svarīgs aspekts: šogad ir Valsts prezidenta vēlēšanas. Saeima atcerēsies šodienas prezidenta lēmumu – doties apkaunojošajā vizītē uz Maskavu vai ne. Ticu, ka valsts vadītājam piemīt tādas īpašības kā valstiskā stāja, nacionālisms un pašlepnums. Ja man nav taisnība, tad 9. maiju var «svinēt» arī tepat, pie Pārdaugavas nepareizi nodrāztā zīmuļa. Vismaz nauda ietaupīsies.
