«Vēlēšanu farss okupētajā Austrumukrainā ir kārtējais pliķis Eiropas un Rietumu brīvajai sabiedrībai,» savā tviterkontā raksta Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks (Vienotība).
Ja šīs «vēlēšanas» būtu viens atsevišķs fakts, tad mēs, attāli nāburgi, varētu garāmejot pačīkstēt, sak, re, kā tie separātisti uztaisīja nedemokrātisku šaizi! Bet šis pliķis, kā «vēlēšanas» nosauca Pabriks, ir viens no simtiem līdzīgu, un drīz «Rietumu brīvajai sabiedrībai» uz tās smukā un visādi citādi attīstītā ķermeņa vairs neatradīsies nevienas vietas, ko nebūtu skāris kāds Krievijas pliķis, netīra kulaka zīmogs vai vienkārši smirdošs spļāviens. «Rietumu brīvā sabiedrība» vien noskurinās, spļāvienus nodēvē par Dieva rasu un mietpilsoniski snauž tālāk.
Satraukumu izrāda vien tie, kas atrodas tiešā Krievijas tuvumā. Zviedrija, Gruzija, Moldova. Latvija? Nē, nu ko jūs. Mums nekas nedraud. Neviena no mūsu valsts augstākajām amatpersonām nav likusi manīt, ka mūsu drošība būtu gājusi mazumā. Un, ja britu žurnāla Economist analītiķis Edvards Lūkass vai čečenu trimdas līderis Ahmeds Zakajevs brīdina par Putina vēlmi destabilizēt situāciju Baltijā, tostarp Latvijā, tad neticiet viņiem: mēs dzīvojam pilnīgi nošķirtā un stabilā pasaulē, gluži kā tādā izžāvētā zivs peldpūslī – tas grab tikai tad, kad to kāds pagrabina. Bet visādi citādi viss kārtībā. Jo zivs peldpūslis ir absolūti drošs.
Tostarp Zviedrijas ārlietu ministre Margota Vallstrēma atzīst, ka «Krievijas militārās aktivitātes pieaugums Baltijas jūras reģionā raisa satraukumu». Pēdējo nedēļu laikā Krievijas lidmašīnas vairākkārt pietuvojušās Zviedrijas un arī Latvijas gaisa robežām. Tas pats vērojams militāro kuģu pastaigās suverēnām valstīm gar degungalu. Ak, kas tur sevišķs... Krieviem patīk pabiedēt. Bet mēs esam drosmīgi, mēs no vilka nebaidāmies.
Tikmēr Krievija intensīvi virza savu karaspēku uz promaskavisko bandītu kontrolētajām Ukrainas teritorijām, un Krievijas karaspēks pat vairs nemaskējas, kā apgalvo ukraiņu puse. Uz šo paziņojumu drosmīgi un efektīvi reaģē ES pārstāve Maija Kocijančiča, pirmdien paziņojot, ka pārbaudīs šo informāciju. «Mēs redzējām šīs ziņas,» viņa piebilst, it kā runa būtu par kārtējās Donnas Beižas sērijas noskatīšanos, «dalībvalstis vēlāk nedēļas laikā to apspriedīs.» Cik labi, ka tiek sperti tik radikāli soļi, kas noteikti izvedīs Ukrainu no kara.
Tikpat bezbailīgi esam arī mēs. Lūk, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir iemetis «melnajā kastē» kārtējo Krievijas mākslas pasaules putniņu – kinoaktieri Mihailu Porečenkovu. Arī mūsu Aizsardzības ministrija ir nosodījusi Porečenkova rīcību Doņeckā, slēpjoties ķiverē ar uzrakstu «prese» un no lielkalibra ložmetēja apšaudot Ukrainas spēku pozīcijas. Protams, Porečenkovs ir vai nu promaskavisko teroristu pieastenis (no krievu valodas – prihvosteņ), vai nu vientiesis, kas pilnīgi nejauši nokļuvis pie bandītiem. Un tādi – tāpat kā pārējie, kas stulbi un naidīgi izrunājušies, aizstāvot Putina noziedzīgo politiku – jāsoda ar neielaišanu Latvijā.
Bet vai nevajadzētu pieķerties kaut kam nopietnākam, nevis tikai reaģēt uz katru, piedodiet, balodīti, ko palaiž Putina režīmu reflektējošie tarkšķi? Dziedātājus un aktierus – kā jebkurā totalitārā iekārtā – izmanto, lai režīms taptu pieņemamāks un tautas masām mīļāks. Cik daudz šajos augsto mākslu pārstāvjos ir pašu pārliecības, cik daudz – apmaksātu «uzskatu», nav zināms. Bet viņi ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu virsotnes – neierobežotu varu pār pūli, kas vēlēšanās izvēlēsies balsot nevis par brīvu, demokrātisku Ukrainu vai Krieviju, vai jebkuru citu valsti, bet gan par tiem, kas iedos lētākus dārzeņus.
Tāpēc varbūt iekļaut «melnajā sarakstā» tos, kuri ar aktieru un dziedātāju rokām organizē pūli, kas savukārt ir gatavs saplosīt «fašistus» ne tikai Ukrainā, bet arī Latvijā? Varbūt iekļaut šajā sarakstā Krievijas politologus, vēstures «ekspertus», deputātus, ministrus un pašu vadoni Putinu? Manuprāt, tādu drosmi varētu vērtēt augstāk nekā koka zobentiņu vicināšanu pret marionetēm. Tas tiešām būtu kārtīgs pliķis Krievijai. To pamanītu, jo atpliķēto Eiropu un tās «brīvo sabiedrību» neviens jau sen nepamana. Kur nu vēl Latviju, kas dzīvo drošajā zivs peldpūšļa teritorijā.
