«Gads, kurā svinam Latvijas simtgadi, ir sācies,» – ar šādiem vārdiem Jānis Geste iesāka savu pirmo 2018. gada LTV reportāžu no 11. novembra krastmalas, uzreiz pēc valsts himnas un svētku uguņošanas. Šis būs mūsu valstij svētku gads, un pirms tam Ministru prezidents Māris Kučinskis savā gadumijas uzrunā solīja, ka tas būšot izcils gads. Varētu, kā tagad skaitās stilīgi, teikt āmen, bet no apziņas dziļākajām dzīlēm laužas ārā kaut kāda deja vu sajūta. Tas viss jau kādreiz ir bijis. Nu ja, reiz jau viens premjers Jaungadā solīja septiņus treknus gadus, un mēs visi atceramies, ar ko tas toreiz beidzās. Par laimi, šoreiz ekonomikas apskatnieku vidū valda vienprātība – valsts tautsaimniecība attīstās pietiekami harmoniski, un nekas tās veselību vismaz šajā simtgades gadā neapdraud.
Valsts augstāko amatpersonu uzrunas vienmēr nes sevī zināmu vēstījumu sabiedrībai. Šogad tās bija saturīgas un līdzsvarotas. Tajās varbūt nebija īpaši spilgtu metaforu, un tie, kas bija cerējuši Jaungada uzrunās sadzirdēt kaut ko par zobu tīrīšanu, bikšu gludināšanu vai angļu valodas mācīšanos, varēja justies vīlušies. Šādu tēvišķu norāžu trūkums neapšaubāmi vērtējams pozitīvi, jo apliecina mūsu sociālo briedumu. Jau pieminētā 1996. gada Šķēles runa tika noturēta izteikta paternālisma garā, kad «gudrais» vadonis māca savai «mazattīstītajai» tautai, kā pareizi dzīvot. Tas, ka nevienam nopietnam runu rakstītājam šodien neienāktu pat prātā kaut ko tamlīdzīgu likt priekšā valsts augstākajām amatpersonām, tikai apliecina, cik daudz mūsu tauta šajos divdesmit gados ir augusi. Šodien šāda vīzdegunīga runa izskatītos pēc totālas savas tautas necienīšanas (kāda tā tolaik pēc būtības arī bija).
Katram politiķim ir savas stiprās un vājās puses. Kučinska stiprā puse ir viņa nosvērtība. Premjera uzruna pilnībā apliecināja šo viņa īpašību. Viņš precīzi iezīmēja nodokļu reformas ideoloģisko pamatojumu - sociālā taisnīguma (nevienlīdzības mazināšanas) prioritāti. Bija jāpaiet vairāk nekā 25 gadiem, līdz valsts politiskā elite beidzot atklāja, ka sociālais taisnīgums ir tas galvenais pamatakmens, bez kura valsts ēka būvējas šķībi. Protams, ieviestā nodokļu sistēmas reforma ir vēl tālu no pilnības. Nodokļu likmju progresivitāte ir drīzāk simboliska, bet ir sperts pirmais solis. Zinot, kāda attieksme valda aprindās, kurās apgrozījās un joprojām apgrozās pats Kučinskis, jau tas vien, ka viņš bez viebšanās izrunāja vārdu salikumu «progresīvs ienākumu nodoklis», ir liels sasniegums, jo vēl nesen tajās aprindās šos vārdus vispār bija labāk nepieminēt, bet, ja arī tos pieminēja, tad tikai ar klaju nicīgumu.
Sociālajos tīklos daži Kučinska runu nodēvēja par stagnātisku un kā atdarināšanas cienīgu paraugu piesauca jau pieminēto Šķēles agresīvi kauninošo runu. Šie cilvēki acīmredzot paši nesaprot, ka tieši viņi ir stagnāti, kuri iestrēguši savos pagājušā gadsimta priekšstatos par to, kādām jābūt varas un sabiedrības attiecībām. Diemžēl daudzi pie mums Latvijā nespēj tikt vaļā no aziātiskās pasaules uztveres, kur vara ir uzraugs ar pletni, bet tauta šīs varas padevīgs, beztiesisks vergs. Šādi cilvēki gribētu dzirdēt no amatpersonām stingras norādes un bargu nesekmīgo sabiedrības locekļu nosodīšanu. Šādi cilvēki jūsmo par Putina tipa valdniekiem - cariem un ar grūtībām pieņem civilizēto valstu modeli, kur vara un tauta uz līdztiesības pamatiem dara vienu darbu visu kopības labā.
Par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu runāt grūti, jo uzmanību no runas satura novērsa stipri pieklibojošā izteiksmes forma. Citos amatos tas varbūt nebūtu tik svarīgi, bet Valsts prezidents ir ļoti simboliska un reprezentatīva figūra. Ja, klausoties valsts pirmo personu, grūti uztvert teikto, jo pa galvu šaudās domas - nu ko viņš tās rokas plāta kā cālis spārnus, tad jākonstatē - Vējonis droši vien ir jauks un lādzīgs cilvēks, bet kā prezidents diemžēl vājš.
Vējonis varētu izdarīt labu, vēsturiski paliekošu darbu, ja aktīvāk iestātos par Valsts prezidenta ievēlēšanas sistēmas maiņu. Pašreizējā sistēma, kad to dara 100 Saeimas deputātu, acīmredzami nedarbojas. Diemžēl sabiedriskās domas līderi šobrīd šo neapstrīdamo faktu negrib (baidās?) atzīt, un šajā gadā diez vai kaut kas mainīsies. Līdz ar to, vismaz šajā ziņā, tas nebūs izcils gads.
