Reizi mēnesī katram redakcijas darbiniekam ir gods dežurēt pie tālruņa un atbildēt uz lasītāju zvaniem. Tā ir ļoti vērtīga savstarpēja domu apmaiņa. No vienas puses, laikraksta lasītājam ir iespēja pa tiešo komunicēt ar žurnālistu un izteikt gan savu sāpi, gan ieteikumus, kā labāk strādāt, bet, no otras, arī žurnālistam ir iespēja tuvāk uzzināt, ar kādām domām dzīvo viņa lasītājs. Paldies visiem zvanītājiem.
Nav pārsteigums, ka vairums zvanītāju ir kritiski noskaņoti pret valdību, politiku kā tādu un viņu vidū valda nesatricināma pārliecība, ka «tur augšā» par «tautu» neviens nedomā un to nedzird. Katru reizi šiem lasītājiem cenšos paskaidrot, ka gluži tā, ka nedzird, jau nav. It īpaši tad, kad tuvojas vēlēšanas. Tad politiķi kāri tver katru «tautas» balsi un par varītēm cenšas uzdoties par «tautas» interešu aizstāvjiem. Nav pat svarīgi, cik patiesi viņi ir šajā vēlmē «būt kopā ar tautu» un cik tā ir tikai priekšvēlēšanu spēle, jo jebkura politiķa darba pienākumos tomēr ietilpst arī darbs sabiedrības labā. Problēma tik tā, ka bieži vien tauta un vara dzīvo, vārda tiešajā nozīmē, dažādās dimensijās un viena ar otru tikpat kā nesatiekas. Tas nozīmē, ka varas un sabiedrības intereses var ne tikai nesakrist, bet var gadīties, ka vara tautas vēlmes nemaz nezina. Vismaz tāds iespaids rodas, piemēram, no partiju piedāvājuma rīdziniekiem.
Lai arī parasti tiek teikts, ka deputāti ir tautas algoti darbinieki (tautas kalpi), un tā tam it kā vajadzētu būt, faktiskās attiecības drīzāk ir otrādas. Vara ir kungi, bet tauta varai pakļautie. Šādu attiecību gadījumā darbojas tie paši likumi, kādi valda starp darba devēju un darba ņēmēju. Proti, vieni cenšas otriem maksāt pēc iespējas mazāk, bet nodarbināt vairāk, savukārt darba ņēmēji gribētu saņemt vairāk un darba apstākļus labākus. Ideālā variantā abas puses nonāk pie visus apmierinoša kompromisa un visiem labi. Taču, lai līdz tam nonāktu, darba ņēmējiem ir jāizvirza konkrētas prasības un jāspiež, lai darba devēji tās pildītu. Līdzīgi ir ar politiķiem. Ja tauta neko no «augšām» neprasa, tikai kurn virtuvēs un krata sirdi, satiekot kaimiņu veikalā, tad arī politiķi «urbina degunu» un ūjina.
Aplūkosim bēdīgi slaveno Solvitas Āboltiņas ūjināšanas gadījumu. Viņa atļāvās būt nenopietna pret pensionāru piketu tikai tāpēc, ka tas bija neiespaidīgs. Gribētu redzēt, kā Āboltiņa būtu atļāvusies ūjināt, ja Jēkaba iela būtu cilvēkiem pilna līdz pat Doma laukumam. Tad viņa dziedātu pavisam citu dziesmu. Tad viņa ieslēgtu pazemīgas ieinteresētības pogu, uzmanīgi uzklausītu visas pretenzijas un, iespējams, ka pat kaut ko no dzirdētā ņemtu vērā. Politiķi patiesībā ļoti jūtīgi reaģē uz sabiedrības spiedienu, tikai politiķim šis spiediens ir jājūt. Diemžēl realitāte ir tāda, ka politiķi Saeimas koridoros visbiežāk saskaras ar materiāli ieinteresētu konkrētu interešu grupu organizētu spiedienu, savukārt tautas spiediens izčākst virtuvēs un telefonsarunās starp tādiem pašiem pasīviem «čīkstētājiem».
Problēmu padziļina tas, ka arī «inteliģentās» publikas vidē valda skeptiska attieksme pret jebkāda veida protestiem, tāpēc protestēt skaitās nestilīgi. Kad studenti izgāja protestēt pret ministrijas patvaļu, kurā pusē nostājās «smalkā» twitterpublika? Ministrijas pusē. «Smalkā» publika de facto no tautas cenšas norobežoties un arī par minēto pensionāru piketu iekšēji paņirgājās vēl asāk, nekā to atļāvās Āboltiņa, kura ir kauls no tās pašas «inteliģentās» publikas kaula. Šāda situācija, kad inteliģence (agrāko laiku izpratnē) faktiski ir nevis ar tautu, bet ar varu, rada šo bezizejas sajūtu, kas cilvēkus dzen izmisumā. Bet izeja ir.
No politiķiem jāprasa konkrētas lietas. Nevis ierasti čīkstēt, ka viss ir slikti un visi zog, bet konkrēti, ko gribu no politiķa, kurš aicina par sevi balsot? Kas mani tiešām uztrauc, un ko gribētu mainīt? Es personiski 3. jūnijā vēlēšanās balsošu par to politisko spēku, kurš par savu prioritāti pasludinās Rīgas iekšrajonu ielu (maģistrālo pats par sevi) kapitālo remontu un dubultos šim nolūkam paredzēto finansējumu, kā arī par vienu no centrālajiem uzdevumiem noteiks dažādu virsmu apķēpāšanas ar pūšamo krāsu (tā dēvēto graffiti) izskaušanu. Par tiem, kas ierasti gatavojas «cīnīties» un «veicināt», pat nedomāju balsot.
