Pēdējos divus ceturkšņus (2016. gada pirmajā un 2015. gada ceturtajā ceturksnī) Latvijas iekšzemes kopprodukts, salīdzinot ar iepriekšējo pārskata periodu, ir nedaudz samazinājies (attiecīgi par 0,4% un 0,1%). Lai arī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgajiem ceturkšņiem (gads pret gadu) vērojams neliels pieaugums (attiecīgi 2,2% un 1,3%), ir acīmredzams ekonomikas pieauguma tempu samazinājums. Ko tas nozīmē?
Kopš 2011. gada Latvijas ekonomika ceturksni pēc ceturkšņa, gadu no gada auga. Cilvēki ir pieraduši, ka vidējais atalgojums palielinās, arī pensijas kaut nedaudz, bet tomēr pieaug. Atrast darbu kļuvis vieglāk nekā krīzes gados. Katru rudeni, apspriežot nākamā gada budžetu, varam rēķināties, ka dažādām vajadzībām piešķirtais finansējums pieaugs. Citiem vārdiem, ar katru gadu valsts labklājība palielinās (lai arī tie, kuru personiskā rocība nepieaug, droši vien tam nepiekritīs). Pie laba ātri pierod, un cilvēki šo pieaugumu sāk uztvert kā kaut ko automātisku. Kā pavasara iestāšanos, kas sola arvien siltāku laiku.
Ekonomikas izaugsmes bremzēšanās nozīmē, ka ierastā rocības augšana var izbeigties. Daudzos sektoros (veselībā, izglītībā, arī kultūrā) finansējuma pieaugums jau sen tiek gaidīts ar neatslābstošām cerībām. «Nu, vēl brīdi pacietieties, un tad jau kļūs labāk,» mierina politiķi. Diemžēl, ja ekonomika neaug, tad arī zūd pamats cerībām, ka budžetā atradīsies papildu nauda.
Ja budžeta ieņēmumi nepalielinās tik strauji kā cerēts, tad uz to atbilstoši jāreaģē. Vēl iepriekšējā valdība bija apņēmusies 2017. gadā samazināt valsts budžeta deficītu par 0,1 procenta punktu no līdzšinējā 1,0% no IKP līdz 0,9%. Šajā budžeta situācijā šī apņemšanās, kas praksē nozīmē sabiedriskā sektora finansējuma samazinājumu, ir jāpārskata. Reti kad esmu slavējis Latvijas Banku (LB), bet šoreiz gribu izteikt atzinību LB ekonomistam Igoram Kasjanovam, kurš 23. maija LTV Panorāmā pauda viedokli, ka politiķiem jābūt ļoti piesardzīgiem ar budžeta deficīta samazināšanas plāniem. I. Kasjanovs aicināja mazāk uzmanības pievērst tehniskajiem deficīta cipariem, cik naudas saprātīgam izlietojumam. Tā kā LB ir ļoti strikti noteikumi, kurš ko var un drīkst runāt, tad ir pilnīgi skaidrs, ka ar viņa muti tiek translēts LB viedoklis. Ņemot vērā šīs iestādes lielo autoritāti mūsu politiķu vidū, jācer, ka viņi šajā saprāta balsī ieklausīsies.
Runas par budžeta deficīta samazināšanu ir tīrs populisms, kad ekonomiska rakstura jautājumus cenšas aizstāt ar politiskiem saukļiem. Sabiedrībā budžeta deficīta tēma ir labi iecienīta, jo cilvēkiem tīk valsts budžetu uztvert kā kaut ko līdzīgu savam personiskajam budžetam, kurā dzīvošana pāri līdzekļiem vērtējama nosodoši. Tas, ka indivīds naudu rada un tērē ārpus sevis, kamēr valstī nauda lielā mērā (ne visa) rodas tās iekšienē, tiek ignorēts. No tā kļūdainais uzskats, ka, kaut kur naudu netērējot, tikpat daudz varēs ietaupīt. Tā varbūt ir personiskajā dzīvē, bet ne ekonomikā, kur ir pazīstams tā saucamais taupības paradokss. Proti, ja neviens neko netērē, tad neviens neko arī nenopelna. Vienmēr jāatceras, ka kāda ietaupītais ir cita nenopelnītais.
Visā šajā stāstā drūmākais ir tas, ka 2016. gadā Latvijas IKP (salīdzināmās cenās) joprojām būs zemāks nekā 2007. gadā un, saglabājoties šiem niecīgajiem pieauguma tempiem, arī 2017. gadā valsts ekonomika desmit «veiksmes gados» šo 2007. gada līmeni tā arī nebūs sasniegusi. Šie statistikas dati jāatgādina tiem Vienotības trubadūriem, kuri vietā un nevietā plātās ar Dombrovska valdības ekonomiskajiem «sasniegumiem». Jā, nevar noliegt Dombrovska valdības gluži vai sadistisko dedzību izdevumu griešanā (tā dēvētājā konsolidācijā), taču ne viņš, ne arī viņa pēctece nevar lepoties ar aktīvu, enerģisku rīcību ekonomikas stimulēšanā. Šī pasīvā, uz izdevumu mazināšanu, nevis ienākumu palielināšanu tendētā ekonomiskā politika nu ir devusi savus augļus - divus ceturkšņus pēc kārtas IKP samazinās. Taču pat šis mājiens ar mietu pa pieri Latvijas politiķu apsēstību ar budžeta izdevumu samazināšanu nemazina. Jau izskan runas par «bezdeficīta budžetu» kā dāvanu Latvijas simtgadei. Tad jau labāk, sakot «lai liesā maizē dzīvojot, bikses nekrīt nost», uzdāvināt siksnu ar pašrocīgi izdurtu papildu caurumu.
