Ar ko šobrīd, kad lats nomainīts pret eiro, nodarbojas iestāde ar skanīgo nosaukumu Latvijas Banka (LB)? Trešdienas vakara LTV raidījums Tieša runa ieviesa zināmu skaidrību šajā jautājumā. Atbilstoši likuma Par Latvijas Banku 3. pantam LB galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti, taču, tā kā šo funkciju faktiski pilda Eiropas Centrālā Banka, tad LB jāizgudro kaut kādas papildu nodarbes, ar ko spēlēties (sevi nodarbināt), lai attaisnotu savas milzīgās algas. Par vienu no šādām rotaļmantiņām, izrādās, kļuvusi veselības aprūpes obligātās apdrošināšanas pīārēšana.
Diemžēl jālieto šis nelatviskais žargonvārds, jo tieši tas visprecīzāk atspoguļo to, ar ko LB nodarbojas. Sabiedriskās attiecībās jeb PR (pīārs), proti, labvēlīga informatīvā fona nodrošināšana mūsdienās ir absolūti nepieciešams jebkura pasākuma elements, no kura lielā mērā atkarīgs tā gala rezultāts. LB jau labi sen kā pārvērtusies par ietekmīgāko Latvijas sabiedrisko attiecību aģentūru, kuras prezidents publiski runā par visdažādākajiem jautājumiem (piemēram, regulāri izsakās par valdības darbu; par budžetu un fiskālo politiku, lai gan viņa pienākumos un kompetenču sfērā šie jautājumi neietilpst), bet tikpat kā nekad par jautājumiem, kuri tieši skar LB funkcijas un kompetenci. Tas arī saprotams, jo ar savu tiešo pienākumu (vienīgo faktisko uzdevumu) – cenu stabilitātes nodrošināšanu – savulaik tika galā gaužām slikti.
Trešdien LTV studijā Rimšēvičs pīārēja apdrošināšanas kompānijas, kuras cer uz trekno kumosu, ja obligātās apdrošināšanas sistēma tiktu ieviesta. Viņš solīja no apdrošināšanas polišu pircējiem šajā sistēmā ieplūdināt 300 miljonus eiro. Latvijā 2015. gada beigās, pēc CSP datiem, bija 877 364 strādājošie. Tas nozīmē, ka katram strādājošajam apdrošināšanas sistēmā būtu obligāti jāiemaksā aptuveni 360 eiro gadā jeb 30 eiro mēnesī. Saucot lietas īstajos vārdos (kā to nemitīgi aicina pats Rimšēvičs), tas nozīmē papildu nodokli darbaspēkam, kas ir pilnīgā pretrunā ar pēdējo gadu valdības solījumiem tieši samazināt nodokļu slogu darbaspēkam.
Ja skatās no Rimšēviča algas augstumiem, tad papildu 30 eiro mēnesī varbūt arī nav tik daudz, bet tiem vairāk nekā 300 000 strādājošo, kuru atalgojums ir mazāks par 500 eiro mēnesī uz papīra (apmēram tik, cik Rimšēvičs nopelna dienā), tas būs kārtējais smagais trieciens jau tā plānajam maciņam. Tiesa, ziloņkaula tronī dzīvojošo Rimšēviču visi šie triecieni «vienkāršajam cilvēkam» uztrauc tikpat daudz, cik magnētiskā vētra uz Marsa. Proti, pat netiek ņemti vērā viņa skaistajās iedomu teorijās. Ja vēl šī sistēma nodrošinātu to burvīgo ainu, kādu zīmēja Rimšēvičs – proti, katrs apdrošināšanas polises īpašnieks jebkurā medicīnas iestādē jutīsies kā «kings», tad varbūt varētu iespringt un uz šo modeli pacensties iet, bet šādas pārliecības nav.
Mediķu aprindās, kas atšķirībā no Rimšēviča dzīvo reālajā pasaulē un ikdienā saskaras ar dzīviem cilvēkiem, nevis nodarbojas ar fantāzijām (Rimšēviča iecienītākais teiciens diskusijās ir: iedomājieties...), šis allaž piesauktais Nīderlandes piemērs atzīts kā Latvijai nederīgs tieši savas neefektivitātes dēļ. Nīderlandē pēc šā modeļa ieviešanas 2006. gadā vērojams ārstniecības efektivitātes (iztērētie līdzekļi pret rezultātu) kritums, un, lai sistēma sekmīgi darbotos, tajā jāieplūdina milzu nauda. Nīderlandē ir 16 miljonu iedzīvotāju, un tur katram strādājošajam veselības apdrošināšanas sistēmā jāiemaksā vidēji 1100 eiro gadā plus iezīmētu sociālā nodokļa daļu. Lai Latvijā ar diviem miljoniem iedzīvotāju sasniegtu līdzīgu līmeni, strādājošajiem būtu jāmaksā vēl vairāk, kas ar mūsu algām ir pilnīgi nereāli.
Citiem vārdiem, «uz papīra» (Rimšēviča galvā) modelis izskatās varbūt pat pievilcīgs (gluži kā savulaik no Austrālijas atbraukušā Jāņa Riteņa pensiju reformu modelis), taču praksē tas draud pārvērsties par kārtējo «šoka terapiju», kurā gan kā vienmēr būs tikai šoks bez terapijas. Proti, jauns nodoklis ar minimālu situācijas uzlabošanu vai vispār bez uzlabojuma. Rezultātā no cilvēku maciņiem tiks izvilkti papildus 300 miljoni eiro, bet gaidīto uzlabojumu vietā smaga vilšanās. Par laimi, Rimšēviča kādreiz izcilās demagoģijas spējas pamazām zaudē savu šarmu un cilvēki uz viņa skaisto fantāziju sapņu pilīm vairs tik viegli neuzķeras.
