Vakar Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas un, lai gan šo rindiņu rakstīšanas brīdī vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, būtu noticis neticams brīnums, ja šajās «vēlēšanās» būtu uzvarējis kāds cits, ne esošais prezidents Aleksandrs Lukašenko.
Esmu bijis Baltkrievijā vairākkārt un runājis ar turienes cilvēkiem. Jāatzīst, ka daudzas lietas Baltkrievijā (it īpaši Minskā) patīkami pārsteidz. Pirmām kārtām tīrība un sakoptība. Diemžēl Baltkrievija kā autoritāras pārvaldes valsts nav spējusi izvairīties no līdzīgu valstu kopējās likstas, proti, jo tālāk no prezidenta pils, jo mazāk sakoptības un lielāks bardaks. Piemēram, lielākā Baltkrievijas pilsēta pirms Latvijas robežas – Polocka – no pilsētvides viedokļa ir iestrēgusi agrīnajos deviņdesmitajos, un pēc tās, iebraucot Krāslavā, jūties gandrīz kā Šveicē.
Lai gan pats Lukašenko trešdien izteicās, ka svarīgi, lai par uzvarētāju nobalsotu pēc iespējas vairāk vēlētāju, un pat nosauca vēlamo skaitli – 80%, Baltkrievijas interneta diskusijās tiek lēsts, ka maksimums, ko viņš varētu saņemt godīgās vēlēšanās, ir 40–45%. Interneta vidē viņa popularitāte ir zema, un par to liecina ne tikai diskusiju komentāri, bet arī vērtējumi pie katra ieraksta, kur ar milzīgu pārsvaru tiek atbalstīti Bacjku izsmejoši ieraksti un negatīvi vērtēti atbalstošie. Protams, interneta vide nav nekāds sociālais spogulis, bet zināmu ieskatu par to, kas cilvēkus patiešām uztrauc, tas dod. Un tas ir ekonomisko perspektīvu un demokrātijas trūkums plašākā izpratnē. Lukašenko tiek zīmēts kā muldoņa, kurš daudz ko sola, bet solījumus netur (solīja, ka devalvācijas nebūs, bet realitātē rubeļa vērtība krīt). Kad pavasarī biju Baltkrievijā, tad par vienu eiro deva nedaudz virs 15 000 Baltkrievijas rubeļu, bet tagad jau kurss ir tuvu 20 000.
Arvien vairāk jaušams, ka pseidosociālistiskais saimniekošanas modelis, kurš kādreiz šķita pieņemams, jo amortizēja sociālekonomiskās iekārtas maiņas radītās problēmas, kļūst arvien grūtāk uzturams un briest nepieciešamība pēc būtiskām reformām. Lukašenko tās baidās uzsākt, tādējādi dzenot valsts ekonomiku vēl dziļākā atrautībā no šodienas realitātēm. Ir cilvēki, kurus šis modelis apmierina; ir cilvēki, kuri ar to samierinās, bet netrūkst to, kuriem tas viss ir līdz kaklam. Apmēram tāpat kā padomju laikā daudziem līdz kaklam bija gan Brežņevs, gan Voss. Arvien populārāka kļūst ideja par parlamentāru republiku, kurā prezidenta vara tiktu stipri ierobežota.
Baltkrievijas ģeogrāfiskais stāvoklis daudziem turienes iedzīvotājiem ļauj apmeklēt kaimiņvalstis gan rietumos, gan austrumos. Viņi redz dzīves apstākļus Lietuvā, Polijā un arī Krievijā. Latvijā mums ir ierasts savu valsti nopelt un viens otrs lolo cerīgas ilūzijas, ka kaut kur citur, kur notiek centieni vēstures ratu apstādināt vai pat pagriezt atpakaļ, dzīvo labāk. Ja baltkrievu cilvēks regulāri brauc uz Krieviju un kaut vai uz Poliju (nerunājot par Vāciju), tad viņam nerodas jautājums – kuram paraugam līdzināties? Krievijas modelis ES modelim zaudē vienos vārtos. Jā, ir cilvēki, kuri dod priekšroku ārkārtīgi konservatīvajam baltkrievu Bacjkas modelim, kas balstās uz vēlmi pēc iespējas vairāk saglabāt padomju laika sasniegumus (ar pēdiņām un bez tām). Tie arī ir šie 40–50%, kuri par Lukašenko varētu nobalsot.
Lai arī Baltkrievijā par prezidentu paliks Lukašenko, vieglas dienas viņam nespīd, jo vienā pusē ir agresīvs, neaprēķināms, bet dvēseliski tuvs (Putins), bet otrā bagāts, prasīgs, bet mentāli svešs (Rietumi) kaimiņš. Valsts iekšienē rūgst neapmierinātība un no Lukašenko gaida rīcību, ne tikai tukšas runas «ekonomikai jābūt ekonomiskai» stilā. Viņš ir sācis koķetēt ar Rietumiem un cer uz to ekonomisko palīdzību (sadarbību), taču viņam jārēķinās ar savu nenovīdīgo kaimiņu, kuram šī koķetērija var stipri nepatikt.
Latvijai jebkurā gadījumā labas kaimiņattiecības ar Baltkrieviju ir ļoti svarīgas un būtu muļķīgi šīm attiecībām uztiept ļoti ciešus politiskos svārkus. Mums ir sava pozīcija attiecībā uz demokrātiju un cilvēktiesībām, bet šai pozīcijai nevajadzētu traucēt savstarpējai sadarbībai, jo Baltkrievija mūsu valstisko suverenitāti neapdraud un arī demokrātiskie pārkāpumi pēc visu politieslodzīto atbrīvošanas tur vairs nav tik kliedzoši.
