Pagājušā nedēļa iesākās ar katastrofālu Krievijas rubļa kritumu. Vienu brīdi Maskavas valūtas biržā par vienu eiro deva pat simts rubļu. Vēlāk gan rubļa kurss nedaudz nostabilizējās ap 80 rubļiem par eiro, taču tas lietas būtību nemaina.
Krievijas rublis piedzīvoja dramatiskāko savas vērtības kritumu šajā gadu tūkstotī. Daudzi jautā – kas tad īsti notika? Tiešie iemesli, kas izraisīja šo rubļa kritienu, ir vairāki, taču īstais ir tikai viens – nepareiza politika. Tieši nepareiza politika ir iemesls jebkurai finanšu katastrofai, neatkarīgi no tā pēdējā piliena, kurš izraisa galīgo nogruvumu. Tā tas ir vienmēr, vienalga vai Latvijā 2008. gadā, Lielbritānijā 1992. gadā vai Krievijā 2014. gadā. Katru reizi var atrast vainīgo Kargina, Sorosa vai Sečina veidolā, bet patiesais iemesls ir nepareiza vispārējā politika.
Pārfrāzējot Bulgakovu, jāsaka, ka Annuška eļļu izlēja jau šā gada 18. martā, kad Kremļa lielajā Georga zālē Krievijas prezidents Vladimirs Putins vispārējās eiforijas un gaviļu atmosfērā pasludināja Krimu par Krievijas neatņemamu teritoriālo sastāvdaļu. Šajā brīdī atlika tikai gaidīt, kad Krievijas rublis un visa Krievijas ekonomika paslīdēs uz Annuškas izlietās eļļas un braucošais tramvajs atdalīs tās galvu no rumpja. Ja Putins būtu aukstasinīgi apmierinājies tikai ar Krimu, tad, iespējams, pasaule uz šo gājienu mīļā miera labā pievērtu acis. Taču vispārējā panākumu reibonī jūra līdz ceļiem bija ne tikai dažādiem jūsmīgiem krievu interneta blogeriem, bet arī pašam «saules apmirdzētajam Garantam», kā krievu blogosfērā ironiski dēvē Putinu. Rezultātā aizsākās bezjēdzīgā Novorossijas avantūra, kuru vainagoja (galīgi sakompromitēja Rietumu acīs) notriektā pasažieru lidmašīna. Pēc šā incidenta pat tie, kuri biznesa interešu vārdā negribēja bojāt ar Putinu attiecības, bija spiesti atzīt – tas aptrakušais skandālists ir jāsavalda. Ieviesto sankciju sāpīgākais punkts bija atņemtās iespējas Krievijas lielajām korporācijām un bankām viegli un netraucēti pārkreditēties Rietumos. Lai arī Krievijas valdības parāds ir salīdzinoši neliels, Krievijas korporatīvais parāds pārsniedz 700 miljardu ASV dolāru. Situācijā, kad šie parādi jāatdod, bet valūtas pieejamība ir ierobežota, laiku pa laikam var rasties dažādi sastrēgumi, kuri, pareizināti ar valūtas spekulantu aktivitātēm un sabiedrības neticību Kremļa īstenotajai naftas, gāzes resursu pārdošanas ekonomikai, rada to sprādzienbīstamo maisījumu, kas galarezultātā arī uzspridzināja rubli.
Pieļauju, ka šī tīri ekonomiskā notikuma politiskās sekas būs daudz lielākas par ekonomiskajām, jo, visticamāk, rublis drīz nostabilizēsies un Krievijas ekonomiskajai situācijai tik katastrofālas sekas, kā varētu domāt no malas, neradīs. Taču to nevar teikt par politiskajām sekām. Līdz šim Putinam bija milzīgs sabiedrības atbalsts un viņam bija izdevies par sevi izveidot mūžīga uzvarētāja tēlu, kurš vienmēr visus tos Rietumu «gļēvos» politiķeļus apspēlē kā bērnus. Līdz pat Krievijas rubļa gāzienam, Krievijas neliberālajā sabiedrībā valdīja cepuru nomētāšanas noskaņojums. Pret Rietumiem un īpaši ASV izturējās ar uzsvērtu (uzspēlētu) pārākuma sajūtu un nicinājumu.
Visa šī gorillu cienīgā dūru dauzīšana sev pie krūtīm un pretamerikānisko saukļu izkliegšana internetā kā uz burvju mājienu pazuda, rubļa kursam sasniedzot atzīmi 100 rubļiu par vienu eiro un 80 rubļu par vienu dolāru. Šajā brīdī lielai (protams, ne visai) Krievijas līdz tam proputiniski noskaņotai iedzīvotāju daļai pēkšņi iestājās tāds kā apskaidrības brīdis, kad uz laiku (nezin cik ilgi) viņi ieraudzīja reālo pasauli, nevis to, ko viņiem gadiem rāda Kiseļova-Solovjova televizors. Šī apskaidrība nāca kā auksta duša, un grūti pateikt, cik lielu auditorijas daļu TV propagandistiem izdosies atdabūt atpakaļ savos pašradītās viltus realitātes tīklos. Taču jebkurā gadījumā šī sabiedrības noskaņojuma maiņa būtiski ietekmēs Krievijas nākotnes virzību.
Tā kā Putins nav spējīgs atzīt, ka ir kļūdījies, un atzīt savu vainu, tad Krievijas iekšpolitiskās (ekonomiskās) ķibeles var transformēties kaut kādās ārpolitiskās deviantās izdarībās, kuras ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ mums neko labu nesola. Vienīgais, uz ko varam cerēt, ir Putina vecums. Parasti cilvēki pēc 60 tomēr nav spējīgi uz tik neprātīgām avantūrām kā gados jaunāki «kingi».
