Krievijas Federācijas padome sestdien vienbalsīgi pieņēma lēmumu atļaut Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam izmantot Krievijas karaspēku Ukrainas teritorijā. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka «ASV nosoda Krievijas intervenci un Ukrainas teritorijas okupāciju, suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpšanu».
ASV pārtraukusi gatavošanos jūnijā plānotajam G-8 valstu samitam Sočos. Maskavas Karnegī centra direktors Dmitrijs Trenins komentārā laikrakstam Observer vēsta, ka neatkarīgi no tā, vai notiks kādas vērienīgas militāras sadursmes, šis Krievijas lēmums novedīs pie fundamentālām izmaiņām Krievijas un Rietumu attiecībās un mainīs globālo spēku līdzsvaru.
Ja pirms Soču ziemas olimpiskajām spēlēm Krievijas prezidents Vladimirs Putins skandēja, ka olimpiskās spēles ir iespēja pasaulei parādīt jauno Krieviju, tad tagad jāteic, ka Krievijas Federācijas padomes 1. marta lēmums parāda «īsto Krieviju». To Krieviju, kura nevēlas samierināties ar zaudējumu «aukstajā karā» un alkst revanša. Šajā sakarā jāatceras bieži piemirstā Putina frāze par PSRS sabrukumu kā «20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu». Diemžēl Krievijā ir daudzi, kuri domā līdzīgi. Šajās dienās Krievijas interneta portāli mudž no šovinisma apskurbinātu autoru rakstiem, kuros teikts, ka «šo dienu esmu gaidījis 23 gadus», «esmu gatavs labāk sadegt kodolkara ugunī, nekā dzīvot ar to sajūtu, ar kādu bijām spiesti dzīvot kopš 1988. gada», «šī ir fantastiskākā diena manā mūžā» un tamlīdzīgi. Šī ir reize, kad Krievijas propagandas mašīnai palīdz tas, ka vairums Rietumos dzīvojošo nesaprot krievu valodu un neapjauš, kāds šovinisma tvans ir pārņemis Krievijas sabiedrisko domu. Diemžēl vēsturiskās paralēles ar hitlerisko Vāciju ir pārsteidzoši tuvas. Arī Vācija trīsdesmitajos gados nevarēja samierināties ar sakāvi 1. pasaules karā un vēlējās atgūt savu iedomāto varenību. Toreiz pasaule gļēvulīgi pievēra acis uz Hitlera aktivitātēm un ilgstoši ar piekāpšanos centās pielabināt «nezvēru». Mēs zinām, ar ko Vācijai un pasaulei tas beidzās, un ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu līdzīga scenārija atkārtošanos.
Ukrainas notikumi un Krievijas reakcija uz tiem vistiešākajā veidā attiecas arī uz Latviju. Gan uz tās ārējo, gan iekšējo drošību. Krievija ir atmetusi visas miermīlības maskas, lai kādās juridiski attaisnojamās formās tā ietērptu savu agresīvo būtību. Krievu lācis ir sācis atņirgt zobus, un tā asinīs ir paaugstināts agresijas līmenis. Šajā situācijā vienīgā pareizā rīcība ir aptrakušā lāča izolācija. Vai pasaules sabiedrība ir gatava uz Krievijas rīcībai aktīvu pretdarbību? Krievija atļaujas vicināt kara cirvi tieši tāpēc, ka tur valda uzskats par Rietumu deģeneratīvo aptaukošanos un pārliecība, ka «naudas kārie» Rietumi pakurnēs un krupi norīs, jo neko mainīt savā labklājībā negrib.
Lai arī ASV ir nosodījusi Krievijas rīcību un līdzīgu nosodījumu, visticamāk, pieņems ES un NATO, jautājums ir, cik Krievijai sāpīga būs Rietumu reakcija? Ja tā aprobežosies ar deklaratīvām frāzēm un ierobežojumiem dažām amatpersonām (Magņitska saraksta pieņemšana), tad šādi lēmumi būs līdzvērtīgi Hitlera pielabināšanas taktikai pirms 2. pasaules kara. Rietumu pretreakcijai ir jābūt Krievijai daudz jūtamākai, sākot ar būtiskām ekonomiskām sankcijām, diplomātisko izolāciju un beidzot ar 2018. gada Pasaules kausa izcīņas futbolā finālturnīra pārcelšanu uz citu valsti. Ja Krievija nesajutīs asu pretdarbību, tad tā to iztulkos kā Rietumu vājumu, un drošības līmenis pasaulē pazemināsies.
Ko šajā situācijā var darīt Latvija? Mūsu valsts augstākajām amatpersonām ir jāpauž skaidrs un pietiekami stingrs situācijas vērtējums. Visai turpmākai rīcībai konsekventi jābalstās uz šo vērtējumu. Latvijai jāatbalsta tādas ES un NATO rezolūcijas, kuras asi nosoda Krievijas rīcību, un tādas ekonomiskās sancijas, kuras ir ietekmīgas, nevis kosmētiskas. Šajā gadījumā Latvijas drošības jautājums ir prioritārs iepretim citām acumirklīgām interesēm.
