Labdarības maratonā Dod pieci, kas šogad startēja ar emocionālu saukli Salabo bērnību!, saziedots rekordliels līdzekļu daudzums – 358 121,87 eiro. Labs iestrāžu papildinājums, bet ne beigas.
Ziedotāju daudz, bet svarīgākais tomēr būs, cik daudz cilvēku būs spējīgi ziedot arī savu laiku, sirdi, pacietību, arī nervus, personiskās ambīcijas un dažkārt pat karjeru, uzņemot ģimenē sistēmas bērnus, kuru iegūtās traumas prasa īpašu uzmanību. Daudz tādu cilvēku jau mums ir, bet acīmredzot nepietiekami vai nepietiekami atsevišķās pašvaldībās, lai palīdzētu visiem apmēram 1200 iestādēs esošajiem bērniem. Liela loma būs arī valsts un pašvaldību radītās sistēmas gatavībai pārmaiņām, kuras nu jau iekustinātas kā sniega bumba veļas arvien lielākas. «Kopā» te nav tukšs sauklis, bet reāla risinājuma formula. Ja nav sabiedrības izpratnes, empātijas, atbalsta, tikai likuma un finanšu rāmis nepanāks lūzumu, un otrādi - tikai sabiedrības gatavība palīdzēt nespēs pārkāpt pāri tam žogam, ko gadu gaitā radījusi sistēma, barojot sevi ar bērnu uzturēšanu institūcijās.
Ziedojumu apjoma pieaugums šogad skaidrojams gan ar akcijas tradīciju nostiprināšanos, gan vairāku apstākļu sakritību - virknes pieredzes stāstu publiskošanu, mediju un nevalstisko organizāciju sistēmisku darbu, Aizliegtā paņēmiena žurnālistikas eksperimentu, jautājuma aktualizēšanu politiskajā darba kārtībā un atsevišķu uzlabojumu pieņemšanu... Bet pirmo piku sataisīja psiholoģe Andrija Likova, kura pēc Jelgavas bērnu nama inspicēšanas uzrakstīja ziņojumu valsts dienestiem. Pašvaldības pirmā reakcija bija noliegums, bet atklājumi iedrošināja cilvēkus stāstīt par savu bērnu namu pieredzi, kas apstiprināja psiholoģes novērojumus. Pika vēlās, vēlās... Tiesa, to, ka bērnu nami būtu pakāpeniski slēdzami, tiesībsargs Juris Jansons pēc inspekcijām iestādēs runāja jau 2012. gadā. Parunāja, parunāja, bet pietrūka šīs sinerģijas ar citiem spēlētājiem, jo īpaši sabiedrību. Arī labklājības ministrs Jānis Reirs intervijā Neatkarīgajai atzina šo sabiedriskās domas maiņu pēdējos gados - cilvēki sapratuši, ka nepietiek ar to, ka bērnu namos bērni tiek paēdināti, apģērbti, aizvesti uz skolu...
Bez cēlā žesta, Reira atvainošanās audžuģimeņu konferencē bērnu namu bērniem par to, ka Latvijā joprojām eksistē bērnu nami un citas līdzīgas institūcijas, ministrija arī spērusi praktiskus soļus - startējusi deinstitucionalizācijas programmu bērniem ar īpašām vajadzībām sociālās aprūpes centros, palielinājusi finansiālo atbalstu un sociālo aizsardzību audžuģimenēm, mainīta tiks arī bērnu reģistrēšana institūcijās. Jācer, ka pašvaldības, kuras ir finansiāli ieinteresētas bērnu pieturēšanā, spēs pārkāpt pāri šim savam merkantilismam un stimulēt bērnu izņemšanu no iestādēm un audžuģimeņu atbalstīšanu, kā arī pakalpojumu piedāvāšanu ģimenēm, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām. Lielākā dāvana un ilgtermiņa ieguvums būs sabiedrības un, cerams, arī institūciju attieksmes maiņa.
Tomēr jāatzīst, ka šī ir tikai cīņa ar sekām, un, lai panāktu to, ka bērnu nami tiešām tiek slēgti, jāpievēršas iemesliem, kādēļ bērni tajos nonāk. Pamatā tie ir vecāku nonākšana dažādu atkarību varā, kas bieži arī rosina vardarbību. Nereti bērni tiek atņemti arī vecākiem, kuri paši ir bez ģimenes pieredzes un prasmēm rūpēties par bērnu, paši pieredzējuši vardarbību un nodod to tālāk. Retāk tā ir vienkārši nabadzība un tās raisītais izmisums, bet tā biežāk ir saistīta ar kādu no iepriekšējiem faktoriem. Arī te būtiska ir pašvaldību loma, kurās joprojām ir pārāk maz, pārāk noslogoti un pārāk maz atalgoti sociālie darbinieki, kam jāstrādā ar šīm ģimenēm. Turklāt sociālajiem darbiniekiem arsenālā jābūt kam vairāk par iedvesmojošiem vārdiem un morāles lasījumiem - jābūt reāliem piedāvājumiem: kur strādāt, kur rast dzīves jēgu, prieku, kur un kā cīnīties ar atkarībām, jābūt sadarbības matricai ar ārstniecības iestādi vai palīdzības grupu. Arī finansiāls atbalsts pirmajam atspērienam vai varmākas pamešanai, kas vienlaikus nozīmētu apgādātāja un varbūt pat dzīvesvietas zaudēšanu. Jāstrādā uz rezultātu, lai nav tā, ka bērns no ģimenes tiek izņemts un atgriezts vairākkārt, ieplēšot arvien dziļākas brūces un novilcinot laiku, kad tās varētu sākt dziedēt rūpīgi cilvēki. Ja cilvēks nelabojas, tikai dzemdē vienu bērnu pēc otra un tos pamet, tomēr jāķeras pie viņa vairošanās ierobežošanas, vienalga, vai tā būtu sterilizācija vai bezmaksas ilgtermiņa kontracepcija, kas nereti konkurencē ar atkarības apmierināšanu zaudē, un atkal un atkal tiek dzemdēti un pamesti vai atņemti bērni. Aktualizējoties audžuģimeņu tēmai, dzirdējām stāstus par brīnišķīgām jaunām sievietēm, kas nedroši sākušas ar viena bērniņa adoptēšanu vai paņemšanu aizbildniecībā, bet beigās izveidojusies kupla saime, jo pirmajam pievienojušies arvien jauni brāļi un māsas...
Tādējādi nekas nebeigsies ar ģimeņu atrašanu iestādēs esošajiem bērniem. Ik gadu Latvijā no ģimenēm tiek izņemts apmēram pusotrs tūkstotis bērnu - nākamais solis būtu nopietnāk pievērsties arī problēmas saknei.
