Jezga ap mikrouzņēmumu un sociālā nodokļa maksāšanas izmaiņām atstājusi ēnā ilgtermiņā būtiskāku tēmu – vidējās izglītības kvalitāti, kas atsegta nesen publiskotajā Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) pētījumā.
Apnicis nemitīgi piesaukt igauņus, bet šā pētījuma kontekstā to nedrīkst nedarīt. Par igauņu rezultātiem brīnījāmies jau pirms diviem gadiem, kad PISA pētījumā viņi dabasszinātnēs bija sestie, mēs - 25., tagad - igauņi 3., mēs - 31. no 72 valstīm. Kamēr igauņi rāpjas augšup stikla kalnā, mēs šļūcam lejā, vienlaikus skandējot saukļus par uzsvaru uz eksaktajām un dabaszinātnēm. Un mierinām sevi ar atziņu, ka esam gandrīz OECD valstu vidējā līmenī un iekabinam leišiem. Līdzīgi ir ar lasīšanas un matemātikas prasmēm. Diemžēl mūsu rezultāti stagnē jau vairākus gadus.
Oficiozu galvenais secinājums: jāoptimizē skolu tīkls un ietaupītie līdzekļi jāinvestē izglītības procesā un skolotāju kvalifikācijā, mazo skolu kvalitātes pievilkšanā. Viss pareizi, bet pārāk vispārīgi un vienkāršoti. Ja nebūs konkrētu mērķu, izpildāmo, izmērāmo rādītāju, šie postulāti tā arī paliks postulātu līmenī un izglītības kvalitātē, labākajā gadījumā, turpināsim stagnēt. Skolu tīkla sakārtošana ir iespēja, nevis apsolījums - tā pati par sevi nedos kvalitāti. Turklāt, ja izmanto tā dēvēto sociālekonomisko korekciju, lauku skolu rādītāju līmenis būtiski neatšķiras no pilsētu. Kamēr skolu tīkla reformai kā instrumentus piedāvājam pārsvarā pātagas, ne burkānus, gaidām, kad paies kārtējās pašvaldību vēlēšanas, igauņi jau savu vidusskolu skaitu pēdējos gados reducējuši no 236 uz 170 un plāno turpināt līdz simts vidusskolām ar vismaz 600 skolēniem. Tas nenozīmē visu mazo vidusskolu slēgšanu - virkne pārveidotas par pamatskolām, vienlaikus stiprinātas ģimnāzijas. Mēs ar skolēnu skaita noteikšanu klasēs arī virzāmies uz vidusskolu pārveidi par pamatskolām, savukārt, ar pedagogu algu reformu ģimnāzijas vājinātas. Svarīgi, kādu pievienoto vērtību skola iegūst pēc apvienošanās. Varbūt liekos pedagogus nevis atlaist, bet izmantot kā skolotāju palīgus vai papildu atbalstu, lai apvienotajās skolās nodrošinātu grupu dalījumu, palīdzētu skolēniem, kuriem ar mācībām iet grūtāk, un pievērstu vairāk uzmanības talantīgajiem, uz izaugsmi tendētajiem bērniem? Tieši darbam ar izcilniekiem igauņi ļoti pievērš uzmanību, nospraužot mērķi palielināt viņu skaitu un sniedzot atbalstu ne tikai skolas, bet arī valsts līmenī, iesaistot viņu talantu spodrināšanā arī universitātes, paredzot tam finansiālu atbalstu. Cik mūsu ministrija tam atvēlējusi? Mēs tikmēr priecājamies par viduvējību ražošanu. Pētījums rāda, ka mūsu skolēnu sasniegumi dabaszinātnēs ir viduvēji, ka «mums ir mazāka rezultātu izkliede». Galvenais, ka izglītības pieejamība ir nodrošināta, par ko vien jau laikam jāpriecājas, raugoties uz to, kā valsts apmaksāta medicīna strauji pārvērtusies par maksas. Pieejamība ir, bet, ja vēlies arī kvalitāti, arvien dziļāk arī vispārējās izglītības sektorā ietiecas maksas elementi, par ko liecina lielais pirkto privātstundu apjoms.
Lai tās nebūtu tik nepieciešamas, jādomā arī par pedagogu sastāvu, viņu tālākizglītību, jaunu pedagogu piesaistīšanu. Mūsu pedagogu kvalitātes pakāpēs ieviesies pamatīgs bardaks, kamēr igauņiem ir valstiski organizēta un pašiniciatīvu finansiāli atbalstoša sistēma, tostarp ar apmaksātiem pedagogu pieredzes braucieniem uz izglītības jomā izslavēto Somiju u.c. Valsts finansējums kaimiņiem ir augstāks gan uz vienu skolēnu, gan pedagogu. Pedagoga alga par slodzi Igaunijā - ap 1000 eiro, bet valdības mērķis ir, lai līdz 2019. gadam tā būtu vismaz par 20% lielāka nekā vidējā alga valstī. Mums pastāvīga prāvas algas pieauguma koeficients izdomāts vien Saeimas deputātiem, bet piecgades plāns - pedagogu alga 900 eiro līmenī vien 2022. gadā!
Domājot par novecojošo pedagogu sastāvu, Igaunijā izvirzīts mērķis sasniegt vismaz 12% jaunu un 25% stiprā dzimuma pedagogu līdz 2020. gadam. Jaunie skolotāji ir aktīvāki izmantot mācību procesā jaunas pieejas, metodikas, tehnoloģijas, integrēto pieeju, padarot mācības interaktīvākas. PISA testi ir vairāk vērsti uz prasmju izmantošanu nekā formulu iekalšanu, un šajā pašā virzienā igauņi pārstrādājuši arī savus valsts eksāmenus, bet tas, savukārt, pedagogiem paģēr mainīt mācību procesu no mācīšanas uz prasmju izmantošanu, domāšanu, praktisku darīšanu.
Igauņi nav sistēmu lauzuši revolucionāri, tāpēc arī, aizbraucot pieredzes izpētē uz Igauniju, nekādu jaunu velosipēdu neatklāsim. Mums jārod vispirms politiskā griba uzlabot kvalitāti, tad jāiziet cauri visiem sistēmas elementiem, jāatrota piedurknes un jāsāk beidzot nopietni strādāt, nevis jāizmet pa kādam apšaubāmam vienam elementam, tracinot tautu. Citādi varēsim veidot nevis «zināšanās balstītu ekonomiku», bet lētajā darbaspēkā.
