Latvija pirmo reizi kopš neatkarīgas valsts dalības olimpiskajās spēlēs (OS) palikusi bez medaļām. Neesam to valstu vidū, kuras ar medaļu birumu cīnās par pasaules uzmanību un atzinību, mums katra medaļa ir Notikums. To trūkums ir skumīgs, bet vai traģisks Latvijas sportam? Nepaveicās vai likumsakarības?
Sportā bez fiziskās, tehniskās, psiholoģiskās sagatavotības sava loma ir arī veiksmei. Tā gan biežāk ir ar stiprākajiem. Varbūt drīzāk paveicās, kad iepriekšējās OS tikām pie medaļām, un nu ar to trūkumu nāksies aprast? Vai Fortūna jau nedeva otro iespēju Edžum Treimanim BMX ar konkurentu kritienu? Vai Māris Štrombergs varēja uzmīt ātrāk finišā, ja zinātu, ka vienkārši ar 4. vietu ceturtdaļfinālā nepietiek? Vai svarcēlāja Rebeka Koha būtu pacēlusi bronzu, ja ne misēklis ar neieskaitīto perfekti izpildīto piegājienu? Kā būtu, ja būtu...
Medaļa - uz birokrātu rēķina?
Ja veiksmi nevaram noturēt, jāmaina lietas, kuras var mainīt, jāpaskatās mūsu augsto sasniegumu sporta piramīda. Tostarp, vai uz nosacīti nelielā elites sportistu skaita nesēž pārāk daudz birokrātu, kuru netrūka arī Rio. Piekrītu, ka visi sportisti, kas ir izpildījuši OS normatīvus, ir pelnījuši braukt uz spēlēm, lai arī nepretendē uz augstām vietām. Lai nonāktu līdz tām, ir daudz pudu sāls apēsts. Turklāt šogad daudzi Latvijas sportisti bija gados jauni, un šīs spēles bija pirmais nopietnais pakāpiens un grūdiens tālākajā karjerā. Būtu riskanti un nežēlīgi iemest sportistu lauvu krātiņā, lai cīnās - atbalsts ir būtisks. Nekāda katastrofa pati par sevi nav skaitļu attiecība, kāda ir starp sportistu skaitu Rio (34) un oficiālo delegāciju (47), kurā ir sporta organizāciju amatpersonas, treneri, mediķi u.tml. Nevar arī salīdzināt tikai plikus skaitļus ar kaimiņvalstīm (Lietuvai 67 sportisti/151 nesportists, Igaunijai - 49/91). Proporciju lielā mērā ietekmē tas, cik sportisti piedalās vienā sporta veidā. Lietuvai ceturtdaļa sportistu ir basketbolisti, igauņiem - 18 vieglatlētu, kas gan pārstāv dažādas disciplīnas. Tas mūsu proporcijai par labu nerunā, bet tā arī nebūtu pārspīlēta, ja vien primāri tiktu apmierinātas sportistu vajadzības un tikai pēc tam - birokrātu vēlmes. Protams, arī viņiem jāpačupojas starptautiskajā sporta funkcionāru, menedžeru sabiedrībā, jādibina kontakti, jābīda projekti, ko kā argumentu savai, nevis peldētājas Aļonas Ribakovas trenera, esamībai Rio minējis Peldēšanas federācijas prezidents Kaspars Pone. Vienlaikus viņa argumenti ir ciniski, sakot, ka nebija prioritāra trenera atrašanās Rio, «kura sportiste nekad nav izpildījusi olimpisko normatīvu, pat B normatīvu un kura pat ar Latvijas rekordu ieņem priekšpēdējo vietu». Ja sportiste uzstāda Latvijas rekordu, tad varbūt ne tik daudz jāvērtē konkrētais treneris, bet visa peldēšanas saimniecība, kas gan nav tikai Pones atbildība? Interesanti, ka Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis pēc skandāla Pones rīcību nodēvēja par neētisku, bet vēl pirms spēlēm, argumentējot Zēģelētāju savienības vadītāja Anša Dāles došanos uz Rio, runāja par federācijas vadītāju piedalīšanos OS kā par pateicību par ieguldījumu olimpiešu sagatavošanā un stimulu turpmākajam darbam. Ja jau Vrubļevskis zināja par Pones došanos uz Rio trenera vietā, kāpēc viņš par ētiku nerunāja jau tad? LTV raidījumā Olimpiskā studija atklājās, ka nevajadzīgi sporta funkcionāru ieskatā izrādījušies arī sportistu iecienītā fizioterapeita, ķermeņa un galvas sakārtotāja Mareka Osovska pakalpojumi, kurš iepriekš palīdzējis kaldināt vairāku sportistu medaļas. Viņa klātbūtne noteikti būtu noderējusi vairākās vietās traumētajai daudzcīņniecei Laurai IkaunieceiAdmidiņai, arī Štrombergam un Treimanim, kuru galvu varēja patīrīt no iepriekšējo sāpīgo kritienu atmiņām, svarcēlājiem Kohai un Artūram Plēsniekam, kuru psiholoģiju un ķermeni speciālists labi pārzina. Tagad varam tikai minēt, vai tas varētu nest kāroto medaļu.
Pamatresurss - cilvēki
Bet bez šo konkrēto izvēļu jautājumiem sporta politikas noteicējiem un funkcionāriem būs jāatver diskusijai vēl daudz jautājumu.
Pēdējos gados Latvijā veikti milzu ieguldījumi sporta infrastruktūrā, bet jāatceras, ka visa pamats ir cilvēks - sportists, treneris. Olimpiskajam čempionam, trīs olimpisko medaļu ieguvējam šķēpa mešanā Jānim Lūsim nez vai bija labāki treniņu apstākļi nekā mūsu šodienas sportistiem. Elitārajā sportā šodien lielu lomu spēlē arī smalkas sporta laboratorijas un farmācija (nejaukt ar dopingu!), kā mums gan trūkst. Bet primāri jau trūkst bāzes elementu - bez naudas, par kuras trūkumu sūkstās funkcionāri un sportisti, virknē sporta veidu trūkst konkurences, cilvēkresursu. Nākamie olimpieši sākas jau no skolas sola. Ik gadu valsts emigrācijā zaudē tūkstošiem bērnu un jauniešu, turklāt arvien pasliktinās esošo veselības un fiziskās sagatavotības vidējie rādītāji. Rīgā, kur it kā būtu plašākas iespējas nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, kur ir laba sporta infrastruktūra, bērnu veselības stāvoklis ir sliktāks nekā Latvijā kopumā. Rīgā veseli bērni bez hroniskām saslimšanām ir ap 48%, kamēr vidēji Latvijā - 57%. Pat no tiem jauniešiem, kas paši vēlas kļūt pat karavīriem, apmēram trešdaļai ir neatbilstošs veselības stāvoklis! Atsevišķos sporta veidos liela priekšrocība ir auguma parametri - cik mums to garo un ģenētiski ātro jauniešu ir no tiem, kas ir veseli? Varbūt jāpārskata jautājums par nopietnāku specializēšanos kādā no sporta veidiem - vai neliela valsts ar maziem resursiem var atļauties labā līmenī uzturēt tik sazarotu sporta veidu sistēmu? Jautājums ir ne tikai par bērniem, bet arī treneriem.
Pēc skolas vai augstskolas daudzi potenciāli labi sportisti pazūd, ja netiek Latvijas Olimpiskajā vienībā. Tāpēc nez vai stingrāku kritēriju piemērošana iekļaušanai šajā vienībā, kā to minējis Izglītības ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs, būs īstās zāles. Jādomā, kā vairāk sportistus radīt un noturēt, nevis - kā atstumt.
Žēl sportistu, bet sistēmai varbūt pat labi atrauties pa pakaļu, lai čaļi neguļ uz vecajiem lauriem, inerces un veiksmes. Latvijas sportisti var, viņi ir gatavi atdot treniņiem sevi visu, vajag tikai viņiem radīt iespējas, sistēmu.
