It kā par maz būtu ar to negatīvo ietekmi, ko uz Latvijas ekonomiku jau bez ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju atstāj eksporta grūtības uz šo Latvijas trešo lielāko eksporta tirgu, daži urrāpatrioti vēl grib iešaut sev kājā ar termiņuzturēšanās atļauju (TUA) liegšanu Krievijas pilsoņiem.
Jau šķita, ka pēc jaunās valdības izveides, kuras stabilitāte vairs nav tik atkarīga no vienas nelielas partijas untumiem, Saeima spēs pragmatiski izvērtēt Valsts prezidenta Andra Bērziņa otrreizējai caurlūkošanai atdotos grozījumus Imigrācijas likumā par TUA piešķiršanu apmaiņā pret investīcijām Latvijā. Likumu pagājušā gada nogalē iepriekšējā koalīcija sakropļoja, pakļaujoties Nacionālās apvienības (NA) ultimātam bailēs, ka tā neatbalstīs budžetu. Likums zaudēja loģiku: uz dullo tika noteikts TUA kvotu skaits investīcijām nekustamajos īpašumos (NĪ), vienlaikus radot jaunu atļauju veidu neierobežotā skaitā – nopērkot papīriņu atļauju uz pieciem gadiem par 50 000 eiro. Tautsaimniecības komisija likumu pārstrādājusi, no šīs zila gaisa tirdzniecības atteikusies, atcēlusi kvotas, kas bija politiskā tirgus rezultāts, nevis risinājums pēc būtības, no 150 000 līdz 250 000 eiro palielinājusi NĪ vērtību atļaujas saņemšanai, 5% no īpašuma vērtības jāiemaksā valsts budžetā. Tomēr neiztika bez nodevas NA, kas prasīja piešķirt valdībai tiesības lemt par TUA piešķiršanas apturēšanu Krievijas pilsoņiem, tiesa, frāzi «Krievijas pilsoņiem» aizstājot ar «trešo valstu pilsoņiem».
Tas gan nenozīmē, ka valdība uz karstām pēdām masveidā atteiks TUA Krievijas pilsoņiem, kuri veido apmēram pusi šo atļauju saņēmēju un investoru, bet šo rungu izvicināt kāds populistiskāk noskaņots politiskais spēks vai politiķi var prasīt ik pa laikam. Nav skaidrs, ar ko šī jaunpiešķirtā valdības prerogatīva atšķirsies no jau izmantotajām pilnvarām uz pamatotas informācijas par riskiem valsts drošībai atļaujas anulēt vai neizsniegt? Ir melnais saraksts ar nevēlamām personām, strādā drošības iestādes, pārbaudot informāciju par konkrētiem cilvēkiem. Būtu muļķīgi kā galveno investoru selekcijas rādītāju noteikt pilsonību. Jā, līdzīgi kā tirgū jābūt veselīgai konkurencei un jāizvairās no mākslīgu monopolu izveides, jāseko, lai investīcijas Latvijā tāpat kā mūsu eksports būtu diversificētas, lai visas olas nav vienā grozā. TUA gadījumā tas nozīmētu vairāk strādāt ar citām valstīm, bet ne normālu Krievijas investoru atraidīšanu. Nevaram atļauties šādu vīzdegunību, kamēr neesam atraduši savu Nokia, kamēr nabadzības apkarošana mums ir tikai uz papīra, kamēr tās dēļ zaudējam cilvēkus, nespējam atgriezt emigrējušos, kamēr, kā rāda oficiālie statistikas dati, nabadzības riskam Latvijā pakļauta piektdaļa iedzīvotāju, kamēr pieaug strādājošo nabagu skaits, kas Rīgā, nemaz nerunājot par laukiem, vēršas pēc sociālās palīdzības, kamēr pedagogiem nevaram samaksāt cienīgas algas, kamēr cilvēki bēg no slimnīcām, nesamaksājuši par ārstēšanos (50 000 pacientu parāds Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcai trīs gados – 3,5 miljoni eiro, aplēses, ka kopumā slimnīcām – ap 10 miljoni eiro), vai neārstējas vispār. Tas, ka trūcīgo skaits samazinās, bet īpatsvars palielinās, nozīmē, ka izbrauc strādāt griboši un varošie, neredzot perspektīvu te. Nabadzības spiediens un tās raisītā spriedze sabiedrībā vai atsevišķās tās grupās var izrādīties lielāks risks drošībai nekā pārsimt krievu investīcijas Latvijā, no kurām varbūt kādam atlec darbs. (Valsts gan arī cenšas, cik var; kā jau satraukusies arī premjere Laimdota Straujuma – katra ministrija rada jaunas štata vietas, bet šīs darba vietas budžeta līdzekļus tērē, nevis rada.) Iespējamās Eiropas Savienības (ES) ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, kā lēsis arī ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, Latviju ietekmēs visvairāk. Jau bez sankcijām maksātnespējas procesu uzsācis Rojas zivju pārstrādes uzņēmums SIA Tin Fish, kurš 90% produkcijas eksportēja uz Krieviju. Līdz ar rubļa vērtības kritumu kopš Krievijas lēmuma par Krimas aneksiju realizēt savu produkciju kaimiņvalstī kļūst grūtāk virknei uzņēmēju, krītas rentabilitāte. Krievija ir viena no retajām valstīm, ar kuru mums tirdzniecības bilance ir pozitīva un kur pēdējos gados novērojama arī mums tīkama dinamika, – eksporta apjoms aug, importa – mazinās. Lai gan TUA tīkotāji vairāk investē NĪ (kopumā ap 750 miljoni, kamēr uzņēmumos – salīdzinoši 50 miljoni eiro), kopumā pēc investīciju apjoma uzņēmumu pamatkapitālā Krievija ierindojas 6. vietā aiz Zviedrijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Kipras (tiešām – Kipras?) un Lietuvas, uzņēmumu pamatkapitālā kopējā investētā summa no Krievijas pārsniedz 400 miljonus eiro. Pēc Krimas aneksijas no Krievijas strauji sācis aizplūst kapitāls (Krievijas Augstākās ekonomikas skolas aplēses – 33,5 miljardi dolāru) – šis tieši būtu izdevīgs brīdis investīciju piesaistei. Vai mums ir gatavs pievilcīgs piedāvājums potenciālajiem investoriem, kur viņi bez NĪ varētu investēt, kur būtu ieinteresēta arī Latvija? Pašiem ar ražošanu tik spoži neiet. Lai arī gada sākumā vēl optimistiski prognozējām Latvijas rūpniecības apjomu pieaugumu par 4–5%, pateicoties ekonomikas izaugsmei ES, gada pirmajos divos mēnešos ražošanas apjomi apstrādes rūpniecībā kritušies par 2,1 %.
Ar tradicionālo bubuli «krievi nāk!» primitīvi aizklapēt naudas āderi ir vienkārši, gudrāk to ir novirzīt mums vēlamajā virzienā, tostarp ar noteiktu TUA, investīciju un nodokļu politiku. Emigrācijas skaitļi brīdina – pastalās brīvi daudzi tomēr negrib būt.
