Šodien pirms simt gadiem Harkovā piedzima meitene, kura kļuva par teātra un kino karalieni. Elzas Radziņas ekrāna un skatuves mūžs ir viena no spilgtākajām latviešu kultūras leģendām 20. gadsimtā. Viņa spēja nospēlēt jebko – gan karalienes, gan vecas vecenes. Problēma vien tā, ka ieilgušais autortiesību strīds par to, kam tad pieder latviešu filmas, starp Rīgas kinostudiju un Kultūras ministriju liedz latviešiem pilnvērtīgu iespēju skatīties latviešu kino, kurā visā spozmē atmirdz lieliskā Elza Radziņa un citi izcili mūsu kino aktieri.
Ar ko viss sākās? Dievs vien zina! Putra tika ievārīta deviņdesmitajos gados, laikā, kad tapa atjaunotās valsts likumi, bet Rīgas kinostudija no radošo industriju centra pārvērtās par krāmu bodi, līdz visbeidzot tika privatizēta. Kamēr puses cīnījās par to, kam tad pieder 973 filmu tiesības - pa vidu bija arī dāņu biznesa vīri, kas to visu gribēja dabūt savā kontrolē -, pagāja mūžība. Viss tas, par ko cīņa notika, pārvērtās nenopelnītos miljonos. Kino veidotāju paaudze aizgāja mūžībā, tā arī nesaņemot atlīdzību par filmām, savukārt izauga skatītāju paaudze, kas par tām neko nezina. Padomājiet vien, ko vērts ir tehnoloģiju lēciens, ko esam šajā laikā piedzīvojuši: VHS kasešu ēra un videomagnetofoni, DVD disku ēra, lejuplādēšana internetā, no tā visa latviešu kino meistari nedabūja gandrīz neko.
Arī tagad, kad, piemēram, Krievijas padomju kino milzis Mosfiļm liek internetā brīvai pieejai simtiem savu filmu, mēs daudzas latviešu filmas mājās nevaram noskatīties pat par maksu - ne legāli, ne nelegāli. Protams, ir filmas.lv ar 2655 filmām, visu cieņu Kino centram, kas šo platformu uzbūvējis, tomēr tas nudien nav viss, ko skatītāji varētu gribēt no latviešu kino vēstures.
Nesen aizejot mūžībā rakstniecei Astrīdai Beinārei, kuras romāns Rīgas Dievmātes klosteris deviņdesmitajos gados tika tulkots vairākās valodās un ieguva Vatikāna atzinību, vēlējos atrast Aloiza Brenča pēdējo spēlfilmu Anna, kas tapusi pēc šā romāna. Prasīju kino speciālistiem. Tie kaut ko stāstīja par bandītu finansējumu (saldie deviņdesmitie) un raustīja plecus. Labprāt tomēr Annu kādreiz legāli noskatītos.
Tāpat labprāt legāli noskatītos arī tās latviešu filmas, kas tapušas pēc PSRS Valsts televīzijas un radio komitejas pasūtījuma. Nu kaut vai, Ilzes Indrānes jubilejai tuvojoties, pēc romāna Ūdensnesējs motīviem uzņemto Ērika Lāča filmu Liktenim spītējot ar Olgu Dreģi Jagnas lomā. Bet nē - kam pie vainas autortiesības, kam krievu dublāža, kam vēl kaut kas. Tiešām žēl, ka tā, un atliek vien nopūsties, solidarizējoties ar Latvijas kino cilvēkiem, kas visu šo juridisko ķīviņu rezultātā nav saņēmuši tās naudiņas, kuras pienāktos, ja autortiesības būtu sakārtotas, bet filmas rādītu.
Otra nedēļas tēma ir nu jau kādu laiku gaisā virmojušā ziņa par aicinājumu dedzināt Jura Rubeņa grāmatu Viņa un Viņš. Attiecības. Mīlestība. Sekss. Laba reklāma grāmatai un arī kristīgajam radio kā aicinājuma avotam, kurš laikam atrodams FM diapazonā. Par šo situāciju sarakstīts daudz, un arī mediju uzraugošajā vidē rosības netrūkst. Man šķiet, ka viss šis tracis diezgan labi atbilst jēdzienu lumpenproletariāts un sabiedrības lumpenizācija mūsdienu skaidrojumam. Tas sākotnēji Kārļa Marksa izgudroto jēdzienu skrandu proletariāts, ko drīz vien sāka attiecināt uz visiem tiem deklasētajiem sabiedrības slāņiem, kas par dažiem grašiem bija gatavi pārgriezt viens otram rīkli, tagad tulko kā «lumpena psiholoģijas nostiprināšanos mūsdienu ekonomiskās un morālās krīzes apstākļos». Nav te ko apvainoties uz režisoru Alvi Hermani, kurš par mūsu sabiedrību runā kā par lumpenu sabiedrību. Ir daudz pazīmju, kas to apliecina. Lepošanās ar savu neizglītotību, agresīvi verbāli uzbrukumi, kas nu jau vairs neslēpj tumsonību un nespēju izlasīt tekstu tā, lai saprastu, kas tajā rakstīts, diemžēl ir arī mūsu sabiedrības problēma. Pirms pāris nedēļām Neatkarīgajā bija lielisks arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča raksts par reformācijas nozīmi. Pēc tam nācās uzklausīt niknus katoļu spriedumus par katoļu atdošanos luterāņiem no personām, kas labprāt lieto jēdzienu vate, lai nosodītu kaimiņvalstīs notiekošo. Par šo tēmu runājot, šonedēļ man patika virsraksts «Latvijas nacionālisti rīko radošo konkursu rusofobiem. Uzvarētāji saņems savus trīsdesmit sudraba grašus».
