Ar ko ieiesim vēsturē šonedēļ? Ar Līvbērzes vergtura centieniem pakļaut pensionārus, spītīgākos iekaustot ar tabureti? Ar neveiksmīgiem lingvistiskiem jaunievedumiem un ministra Šadurska kunga pretrunīgajiem secinājumiem par Rīgas Ekonomikas augstskolas rektora Andersa Pāzlova latviešu valodas prasmēm, kuras te neatbilst, te atkal atbilst rektoram nepieciešamajam zināšanu līmenim?
Vispirms par Līvbērzes vergturi. Šis pabaisais gadījums, šķiet, tomēr nav no to notikumu sērijas, no kuras pirms kādiem gadiem nāca stāsti par austriešu maniakiem, un, tipiski Latvijai, runa atkal ir par aitām un cirpējiem. Tas, ka nomaļākās vietās, un tās nav jāmeklē tālu no Rīgas, palaikam var notikt sazin kas, nav nekāds pārsteigums. Tur, kur depresīva situācija iet roku rokā ar lēta alkohola lietošanu, gadās visādi baisi brīnumi. Pastāsti par sacensībām, kurš pirmais nodzers vecmāmiņas vai kaimiņa pensiju, jau kopš deviņdesmito gadu vidus ir diezgan ikdienišķi Latvijai, bet vergturības elementi, ja tie tiks tiesā pierādīti, gan ir kaut kas jauns. Bet augsne tādiem gadījumiem ir visai dāsna. Apjukuši pensionāri, kas, sažņauguši karti rokā, baidās pieiet bankomātam, nav nekas neredzēts, turklāt depresīvās vietās, kur skumjā virtenē tiek slēgta bankas filiāle, pasta nodaļa, mežniecība, skola un, nedod dievs, visi iespējamie veikali, bankomāti ir liels deficīts. Lai nu ko mums māca par naudas karšu drošību, labprāt ticu, ka ne viens vien lauku cilvēciņš uztic savu karti kaimiņam vai vēl kādam, lai tas paņem pilsētā naudiņu. Kas tad cits atliek? Šī nav zeme, kas domāta veciem ļaudīm.
Jocīgākais šoreiz ir tas, ka sociālie dienesti atkal stāsta - ak, cik viss bijis labi! Šis nudien ir jautājums par to, kādi cilvēki par mūsu nodokļu maksātāju naudu saņem algu. Īpaši jau šādās nomalēs, kur policijas spēki budžeta taupības dēļ ir diezgan niecīgi, no sociālo darbinieku vērīguma ir daudz kas atkarīgs.
Savukārt cīņas par latviešu valodas tīrību jau labu laiku notiek tieši tā, kā vajag vienas kaimiņvalsts propagandai, kas ar lielu baudu pēc tam ziņo, kādi idioti ir latviešu nacionālisti. Brašās cīņas par un pret valodām ir panākušas to, ka pēdējos gados latviešu jaunieši zaudē Latvijas krievu jauniešiem, konkurējot darba tirgū, jo parasti ir tā, ka latvieši krievu valodu nezina, bet valodas zināšanas ir vajadzīgas gan privātajā, gan valsts sektorā. Tajā pašā laikā ir grūti nepiekrist tiem, kas interneta komentāros raksta, ka latvieši klanās angļu valodas priekšā tik sirsnīgi, ka piere būkšķ, pret zemi sitoties. Turklāt arī pašos jaunajos latviešos aizvien vairāk nostiprinās sajūta, ka latviešu valoda ir tāds atmirstošs instruments, kuru nevienam vairs nevajag. To labi parādīja arī debates, ko izraisīja Šadurska kunga lēmuma pirmā daļa, pēc kuras vienas daļas latviešu reakcija bija nepārprotama. «Ak dievs, jau atkal tā boring latviešu valoda! Vai nav stulbums?» Šāds komentārs nebija vienīgais.
Nezinu, vai valodnieki lasa, kādas reakcijas izraisījis Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmums nosaukt čības par flipsandalēm. Kas vainas tām pašām jēzenēm? Vai, ja kādam šķiet, ka jēzenes aizskar viņa ticību, kaut gleznās, kuras attēlo reliģiskus sižetus, Jēzum un viņa sekotājiem tādas mēdz būt kājās, ir jau vēl jaukais vārdiņš iešļūcenes vai baseina/pludmales čības. Pēkšņi parādās kaut kāds nelatvisks hibrīds, kur grieķu cilmes vārdam sandalon (koka tupele) tiek piekabināts flip, kam angļu valodā ir dučiem nozīmju, sākot no knipis, beidzot ar alkoholiska dzēriena miksli, ko taisa no alus, olām, ruma un cukura, to visu uzsildot. Turklāt sandaļu gadījumā vācu valodas ietekmē Latvijā jau izsenis dalās domas, kā pareizi rakstīt - zandales vai sandales.
Ja reiz pieminēju kaimiņzemes propagandu, top virsraksts attiecībā uz Latviju šonedēļ ir šāds: Zupas virtuves - mūsdienu Latvijas fasāde. Raksts sākas ar tekstu: «Gada laikā Latvijas varas iestādes izdalījušas nabagiem vairāk nekā pusmiljonu porciju. Latvijā zupas virtuves un sadales punkti kļūst par ievērojamākajiem apskates objektiem - tiešiem šīs Baltijas valsts nabadzības apliecinātājiem.» Avots www.kompravda.eu. Tā vien šķiet, Rīgas domes darbinieki vienu stāstu vēsta mums domātās priekšvēlēšanu reklāmās, bet pavisam citu - kaimiņzemes žurnālistiem.
