Šonedēļ turpināja pēkšķēt mediju palaistā pīle – ziņa, kas izriet no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) statistikas.
Kad pēc pīles dzimšanas interneta dzīlēs man piezvanīja pirmā žurnāliste ar jautājumu - vai tiešām tā ir, ka Latvijā esot katastrofāli kritušās oriģinālliteratūras tirāžas, godīgi sakot, bija dusmas - pat lielākas par žurnāla Ir analītisko ņemšanos ap Vizmas Belševicas pusapaļās jubilejas svinēšanu. Ir gan pats varēja rādīt priekšzīmi tās atzīmēšanā, ja reiz Belševica tik mīļa.
Vēl nesen tīmeklī klīda prezentācija, kurā izzoboja Latvijā piekopto statistikas interpretāciju. Teksts bija apmēram šāds. Ja mājā dzīvo 10 cilvēku, 9 no viņiem saņem katrs 200 eiro lielu algu, bet viens 10 000 eiro lielu algu, vai ir korekti apgalvot, ka šie 10 cilvēki katrs vidēji saņem 1180 eiro mēnesī, kā to pūlas mums iestāstīt politiķi? Ja mājā dzīvo 10 sieviešu, bet 6 no viņām ir bijušas attiecībās ar vairāk nekā 1 vīrieti, vai drīkst apgalvot, ka 60% šo sieviešu ir tendētas uz prostitūciju?
Es neapšaubu LNB statistiku. Tur strādā profesionāļi, un viņi zina, ko dara. Pirms gada 5. augustā un 10. augustā Neatkarīgajā publicēju rakstus Bezkaislīgi skaitļi. Pamats pārdomām un Lasītāju karte no piecu gadu vecuma. Tur tika aplūkotas LNB statistikas šķietamās dīvainības, kas patiesībā ir objektīvas. Piemēram, mūsu kioski ir pārlādēti ar cittautu izdevumiem, un grūti atrast lasāmvielu valsts valodā, bet statistiski viss ir kārtībā, jo LNB apkopo Latvijā izdoto, nevis Latvijā tirgoto laikrakstu un žurnālu statistiku. Kad šādu statistiku izlasa politiķi, viņi var mierīgi gulēt tālāk, jo teorētiski viss ir OK, tomēr reālais tirgus ir pieslānīts ar ārzemju izdevumiem pamatā krievu valodā.
Līdzīgi noticis ar paziņojumu par oriģinālliteratūras tirāžu katastrofālo kritumu, kurš nav saskatāms tirgū un grāmatu plauktos, vien LNB statistikā. Latvijā tāpat kā citur pasaulē pēdējos gados aizvien populārāki kļūst autorizdevumi. Piemēram, kāds cilvēks uzraksta savas atmiņas par dzimtas vēsturi un nolemj tās uzdāvināt divdesmit tuviniekiem. Agrāk bija mokas pārrakstīt tekstu ar rakstāmmašīnu, mēģināt iesiet. Tagad šādas atmiņas izdot grāmatā divdesmit eksemplāros var ātri, lēti un vienkārši. Tehnoloģiskās platformas to ļauj izdarīt elementāri, digitālā druka tāpēc arī tika radīta, ka globālajā tirgū bija pieprasījums pēc šāda piedāvājuma. Šīs grāmatas nekad nenonāk tirdzniecībā. Tās varbūt varētu dēvēt par amatierizdevumiem, tomēr tām ir visas nopietnas grāmatas īpašības, ISBN kodu ieskaitot. Šie izdevumi veido statistiku tāpat kā Bogene vai Mātes piens. Pēc prezentācijā apsmaidītās loģikas, ja viena latviešu rakstnieka grāmatas tirāža ir 2000 eksemplāru, bet 9 autorizdevumi izdoti katrs 50 eksemplāru tirāžā, tad vidējā tirāža ir 245 eksemplāri. Ja šī statistika nonāk studenta rokās, kurš piestrādā par trūcīgi atalgotu reportieri, sensacionālā ziņa par tirāžu kritumu ir dzimusi.
Neatkarīgās lasītājiem ik nedēļu tiek piedāvāts pirktāko Latvijas grāmatu Top 10 nopietnākajos grāmatnīcu tīklos. Pēdējā gada laikā tā līderu godā bijis tik daudz latviešu autoru daiļliteratūras grāmatu kā nekad senāk: Svina garša, Mātes piens, Jūs nekad viņu nenogalināsiet, Bergs un relikviju mednieki, Bogene… Ir bijušas nedēļas, kad varētu ražot virsrakstus: Topā 80% grāmatu - latviešu autoru darbi. Nemaz jau nerunāsim par nedaiļliteratūras grāmatām - šābrīža līderi Zem Muhameda bārdas, Četras sezonas. 365 receptes katrai dienai, vai, piemēram, Latvietes karmu, kas ir pārsitusi visus pārdošanas rekordus un ir pat gada pārdotākās grāmatas godā valstī. Tā ir nebijusi situācija mūsu tirgū - latvieši autori sekmīgi izkonkurē ārzemniekus.
No tirgus loģikas, šobrīd ar patētiskiem virsrakstiem pavēstīt, ka latviešu autoru tirāžas dramatiski krītas, ir bezatbildīgi. Publiski teikt kaut ko tādu tad, kad pircēju interese par latviešu grāmatām ir, iespējams, lielākā pēdējo 25 gadu laikā, nozīmē vai nu totālu smadzeņu trūkumu, vai šaušanu sev abās kājās, vai arī plānu pieplūdināt Latviju ar kārtējo tulkotās literatūras blāķi. Tā ir runa arī par mediju atbildību, tie šīs vasaras nogalē ražo fiksās pīles citu aiz citas - kā politikā, tā kultūrā un tautsaimniecībā.
