Tas bija visnotaļ dīvains un nesaprotams darbs, Raiņa 150. jubileju gaidot, neskaitāmas reizes atbildēt uz jautājumu – vai tad viņa idejas mūsdienās vēl ir aktuālas? Turklāt jautājums nereti tika uzdots ar nepārprotamu zemtekstu – vai tad tās vispār vēl kādu interesē?
Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša un Raiņa ģenialitāti apstiprinoša. Savā ziņā viņš un Aspazija latviešu kultūrai bija Ādams un Ieva, jo pirmie nosauca lietas to vārdos, jo radīja telpu, kur latviskai domai krāties un pulcēties. Laikam ritot, mēs sen esam attālinājušies no tiešiem Raiņa teksta citējumiem, kuriem, vajag vai nevajag, jākabina autors galā. Tas ir tikai dabiski. Tomēr vai no tā mainās reiz izteiktās domas spēks un aktualitāte?
Spriediet paši!
Vai mūsdienu antiņiem, lai tiktu augšup Stikla kalnā, tāpat kā Raiņa lugā vispirms nav jāatmostas no miega, sapņiem un jāsāk elementāri kustēties? Kas šajā idejā nav 21. gadsimta Latvijai atbilstīgs? Vai mūsdienu pasaulē aktuāls nav Raiņa varoņa Jāzepa teiktais? Vārdi, ko mūsdienu politkorektuma sērga ir padarījusi nu jau vairs ne par atsevišķa indivīda, bet teju vai sabiedrības vairākuma izjustu, plosošu sāpi:
«Man sirdī tīģers, zelts to nespēj slēpt;/No zīda vīlēm naida čūskas krīt;/Man labāk maisos ģērbties, pelnos sēdēt,/Nost balto zīdu, zelta karšļus nost!»
Kas šajās rindās, jūsuprāt, ir zaudējis mūsdienīgumu un aktualitāti? Drīzāk gan te jādomā, ka Rainis pirms apmēram deviņdesmit gadiem ir pravietiski raksturojis to, kā daudzi no mums jutīsies šodien. Vērojot to, kā latvieši šajās dienās apkaro un denuncē paši savus tautiešus, kā publiski apsaukā cits citu par nacistiem, rasistiem, ksenofobiem, liberastiem, sorosītiem, tautas nodevējiem, zagļiem un sazin vēl ko, sakiet, kas, lūdzu, nemūsdienīgs vai novecojis ir Jāzepa un Asnates īsajā dialogā, kurā vispār ir tikai pieci vārdi:
Jāzeps:
Tie slepkavas!
Asnate:
Kas?
Jāzeps:
Mani brāļi!
Diemžēl šo lasot, atkal nākas domāt, ka Raiņa tekstiem vietumis piemīt pat pārdabiska aktualitāte. Sakiet, vai kāds mūsdienās ir atcēlis un padarījis par nesvarīgu to, ko Rainis savā dzejā raidīja tautai skaidri, nepārprotami un ar īstu seno buramvārdu enerģētiku:
«Daugav's abas malas/Mūžam nesadalās:/I Kurzeme, i Vidzeme, /I Latgale mūsu./Laime, par mums lemi!/Dod mums mūsu zemi!/Viena mēle, viena dvēsle,/Viena zeme mūsu.»
Likteņa ironija ir tā, ka Rainis latviešu sabiedrībai atklāja sociālisma un sociāldemokrātijas ideju, pirmais savā ceļasomā ievedot no Rietumiem aizliegtu literatūru. Mūsdienās mums riebjas viss, kas saistīts ar sociāldemokrātiju, tomēr, cik tālu sociālā taisnīguma jomā esam aizgājuši no Raiņa Fabrikas meitenes dziesmas?
«Man rītu agri jāceļas,
Man saules nav tais istabās,
Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.»
Patīk tas kādam vai nepatīk – Rainis bija celmlauzis. Viņš latviešu kultūrā pirmais ienesa lielās un mūžīgās idejas, daudz nesūrodamies, ka latviešu valodā jau nekā nevarot pateikt, ka vārdi tajā neskanot tik smalki kā lielajās un skaistajās krievu, vācu vai angļu valodās. Viņš vienkārši ņēma un radīja, nesavelkot seju nīgrā neapmierinājuma grimasē un neprasot – vai kādu tas interesē, vai kādam to vajag. Jo zināja – dzimstošajai tautai vajag.
Esmu redzējis vecā kinohronikā, kā pirms piecdesmit gadiem, Raiņa simtgadē, atklājot viņa pieminekli Esplanādē, oratori patētiski solīja mūžam kopt un lolot dižā Raiņa idejas. Kas tur ko kopt vai lolot? Lielās idejas, kuras latviešiem pirmais pavēstīja Rainis, dzīvoja un dzīvos neatkarīgi no funkcionāru iegribām. Mums beidzot vajadzētu saprast, ka ar Raini viss ir kārtībā arī bez mūsu zvērestiem. Mums pašiem vajadzētu saprast arī to, ka tie esam mēs, kuriem nāktos krietni paaugties, lai varētu spēlēt vienā komandā ar Raiņa garu. Beigsim taujāt par Raiņa ideju aktualitāti un sāksim dzīvot, nenodot paši savas idejas.
Es nudien nezinu, ko novēlēt dzejniekam 150. dzimšanas dienā, jo viņa dvēsele jau sen atrodas tajā tālajā un man neaizsniedzamajā Izplatījumā, kur, es ceru, nonāk visi lielie ideju milži. Bet es zinu, ko Raiņa dzimšanas dienā novēlēt mums. Nebaidieties sapņot! Par Nobela prēmiju, par Valsts un visas Eiropas prezidenta amatu. Lieli sapņi radīja Latviju, lieli sapņi radīja Raini. Viņš rakstīja, ka vēlas dzīvot divsimt, trīssimt gadu. Paši taču redzat – pirmie simt piecdesmit jau pagājuši, bet Rainis tiešām dzīvo.
