Atceros, kā skolas laikā no pacietības izvests matemātikas skolotājs par lielu prieku visai klasei bļāva uz klasesbiedreni apmēram tā: «Es jums divi ielikšu! Nē, es jums nelikšu divi! Jūs esat nulle, es jums nulli ielikšu.» Un ielika ar.
Šonedēļ līdzīgu procesu mūsdienīgās skaņās varam vērot valdības vadītājas Laimdotas Straujumas attiecībās ar Valsts kancelejas direktori Elitu Dreimani. Kā teiktu burtiski tulkota krievu paruna, «uz sejas» ir visi savulaik komunistu pārvaldei tik ļoti uzsvērti piedēvētie nāves grēki: priekšnieks, grēkāzis padotais un birokrātu nezūdamības likums – allaž atradās vieta, uz kurieni izsūtīt nežēlastībā kritušo ierēdni. Vienīgi, ja agrāk apķēzījušos nomenklatūras pārstāvjus sūtīja par kolhozu priekšsēdētājiem, tagadējos spītniekus mēģina iešķūrēt kultūrai. Tas ir lielisks signāls, ko valdība noraida sabiedrībai, – ja esi nejēga vai tiepsies, par sodu strādāsi Kultūras ministrijā.
Ja sāku ar skolu, tad arī turpināšu. Šonedēļ kāds tētis medijos pauda sašutumu par Aidi Vallikas romānā pusaudžu paustajām rupjībām. Romānu viņa piektklasnieks skolas bibliotēkā bija paņēmis «tāpat vien», palasīties. Protams, nosodījumam pieslēdzās hiperaktīvu vecāku organizācija, kuras biedri lasījuši nebija, bet viedoklis par grāmatu viņiem ir. Tieši tā kā savulaik pie komunistiem.
Var būt, pirms nākt ar nosodījuma petīcijām, vecākiem derēja izlasīt romānu un padomāt, kāpēc Igaunijā Aidi Vallika ir skolu programmā, kāpēc arī Latvijas skolās viņu iesaka lasīt no četrpadsmit gadu vecuma. Ne jau tāpēc, lai bērni apgūtu tos dažus vārdiņus, kurus viņi pagalmā uzzina jau pirmskolas vecumā. Tad nu gan pasaules problēma! Bērns piektajā klasē paņēmis grāmatu, kas domāta devītās klases jauniešiem. Būtu labāk tētis normāli parunājis ar mazo bērnu par to, vai lietot tos vārdus, kurus izmanto Vallikas varoņi, ir skaisti, un pastāstījis, kāpēc tos nevajadzētu izmantot sarunvalodā.
Bet tā jau ir tāda vāvuļošana. Jārīkojas praktiski! Ko jūs te ar kaut kādas igaunietes romāniem villojaties? Labāk dibināt neval-stisku organizāciju un sākt cīnīties pret Bībeles lasīšanu. Padomājiet, kāda publicitāte un iespējas! Cik daudz rupjību, vardarbības un lāstu satur Svētie raksti! Vai drīkst briesmu lietas par izvarošanām, masveida slepkavībām, piespiedu apgraizīšanu un nekrietnām blēdībām dot lasīt cilvēkiem, kas neko tādu nekur nav ne dzirdējuši, ne redzējuši? Vecās derības nodaļas cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu vispār nedrīkst dot rokā! Rupjas, izvirtību aprakstošas un turklāt vēl runā par nolādēšanu! «Sievu tu saderēsi, bet cits vīrs to piegulēs! Namu tu uzbūvēsi, bet pats tajā nedzīvosi! Vīnadārzu iestādīsi, bet neko nenovāksi! Tavu vērsi nokaus tavā acu priekšā…» Tur,
4. Mozus grāmatā, starp citu, ir īpaša nodaļa Pārbaude sakarā ar laulības pārkāpšanu. Hmm! Tās priekšā Greja piecdesmit nokrāsas izbalo. Pēc tam vajadzētu ķerties pie latvju folkloras materiālu cenzēšanas. Arī te darba pietiktu. Īpaši, ja pievērstos ne jau rupjajām dainām, bet tām, kas blēdīgi satur dažādus eifēmismus. Paskaidroju, eifēmismi ir vārdiņi, ko pieauguši onkuļi un tantes lieto, lai nebūtu jārunā visādas rupjības. Tomēr domāsim loģiski, ja TO nosauc par gailīti, vai lietas būtība mainās. Pietiks te visādiem gailīšiem vazāties pa ciemu rīta agrumā un meitas modināt. Nav ko popularizēt izvirtību bērnudārzos! Kā redzat, šajā plānā ir vēriens, plašums un nepārredzams darba lauks. Galvenais, lai tik Eiropa kādu finanšu piešprici piespēlē.
Ja atgriežas pie nopietnām lietām, cita nedēļas aktualitāte ir čekas maisu spārdīšanas nu jau nez kurā sērija. Tagad kā spiegu zemūdene pie neitrālās Zviedrijas krastiem mediju dienaskārtībā izniris īpašs likums. Tas noteikšot, kas, kur un kā ar šiem maisiem varēšot darboties. Viss labi, bet no maisu pētītājiem jau atskan pirmie protesti par likuma iespējamajām normām un pantiem. Vajadzētu priecāties – būs likums, bet ej nu saproti, kas te notiek. Tā vietā, lai divdesmit un sazin vēl cik gadu pētītu čekas darbību, tiek griezts tango, no kura virpuļiem visiem dejotājiem jau sen vēmiens nāk, bet zirgs kā ratus nevelk, tā nevelk. Tikmēr plaukst sazvērestības teorijas, kuru autori visiem, kuri vēlas to dzirdēt, klāsta versijas par to, ka visas latviešu patriotiskās organizācijas savulaik esot dibinātas čekas kontrolē un gan jau arī tagad tās bijušie kuratori turpinot vērīgi pārraudzīt. Tāpēc jau mēs tik slikti dzīvojot. Bet ko nu sazvērestības teorijas, tās jau katrs blēdis var sacerēt. Runas vīriem spēks rokās – tie arī lems. Ja ne šajā, tad nākamajā desmitgadē. Tikai baidos, ka, tā turpinoties, čekas maisi, tāpat kā visu karu veterānu tēma, būs arī 22. gadsimta latviešu problēma.
