Interneta komentāri ir svēta lieta. Arī tad, ja autori demonstrē pilsonisku muļķību, anonīmi mētājot drosmīgus apgalvojumus. Pēc mana pagājušā nedēļas komentāra kāds ar segvārdu Spoks rakstīja: «Vai mēs, latvieši, varam mācīt citus, kāda ir pareizā politika. Mums latviešu karavīri cīnījās divu totālo režīmu pusēs Otrajā pasaules karā. Vai jūs esat pēdējā laikā kaut ar vārdu dzirdējuši par latviešu gvardiem, kas cīnījās Sarkanās armijas pusē. Mēs par to klusējam, jo nespējam paši savās mājās patiesi izskaidrot savu neseno vēsturi, bet gribam mācīt ienācējus, kā viņiem pareizi uzvesties. Vai melojot paši sev, varam mācīt citus?»
Parasti neatbildu anonīmu opusu autoriem, to ir izbaudījis arī dažs mūsdienu sūdzībnieks, bet par šo tēmu ir vērts parunāt. Sapelējušo zupu jau pēc dažām nedēļām 9. maija gaidās tāpat sildīs katrs, kam nav slinkums.
Izlasot šķietami drosmīgo repliku, radās jautājums, kur šis Spoks mitinās – kokā vai kādā pamestā padomju laiku bumbu patversmē? Vai tiešām ir slinkums aiziet uz tuvāko bibliotēku un painteresēties par grāmatu jaunumiem? Padomju pusē karojušo latviešu karavīru memuārus drukā krietni biežāk, nekā padomju laikā buržuāziskās Latvijas politiķu dienasgrāmatas. Turklāt, ja Spoks to nav pamanījis, kara atmiņas ir komerciāli izdevīgas. Arī to cilvēku memuāri, kas apzinīgi strādājuši padomju laikā un cēluši valsti latviešu nacionālkomunistu izpratnē, ir atrodami jebkurā normālā grāmatnīcā un raisa lasītāju interesi.
Ja jau gribas turpināt sarkano gvardu tēmu – tepat Neatkarīgajā pirms kāda laika tika publicētas līdzjūtības saistībā ar leģendārās komjaunietes Ineses Spuras aiziešanu mūžībā. Vēl viena pazīstama frontiniece padomju pusē – Ingrīda Sokolova – līdz pat sava ilgā mūža pēdējām dienām lasīja Neatkarīgo. Tāpēc lūdzu nesāciet šo muļķīgo dziesmu par noklusētajiem padomju gvardiem, aizejiet vienreiz uz bibliotēku.
Vēl nekorektāk ir pretnostatīt vienā un otrā pusē karojošos latviešus, kurus abas lielvaras nereti nolika citu pret citu ierakumos tā, lai brālis apslaktē brāli. Pat nemēģiniet te filozofēt par latviešu divkosību. It kā nacistu pusē nekaroja ģenerāļa Vlasova krievu armija. It kā Vācijā nebija antifašistiskās pagrīdes. Derētu arī beigt runāt par to, ka Latvijā karā kāds būtu uzvarējis. Laimīgi bija tie, kas palika dzīvi, bet arī uzvarētāji pēc tam dzīvoja represiju bailēs. Tie paši leģendārie strēlnieki padomju laikos bija nevis reāli godājami, bet lauku viensētās slēpjami.
Man šķiet, pirms septiņdesmit un vairāk gadiem lieto vectēvu asiņu tēma, kas ar īstena āža spītību tiek cilāta vietā un nevietā, ir mazvērtības kompleksu māktu niecību vairogs, ko ērti izsliet, lai nebūtu jāraugās uz šodienas problēmām. Tas ir ļoti izdevīgi slēpties pagātnē, jo pašam jau par to nekas nedraud, un gudri runāt par senču cīņām ar tādu degsmi, it kā personiski būtu virs sagrautā reihstāga karogu uzvilcis. Šādi cilvēki, kas ar savu bezgalīgo vēsturisko vervelēšanu vietā un nevietā traucē dzīvot tagad. Tā uzvedas vai nu provokatori, vai cilvēki ar novirzēm. Vieniem būtu nepieciešama uzmanība no valsts drošības dienestu puses, otriem – medicīnas speciālistu konsultācija.
Vēl viena nenormālība ir apgalvot, ka mazā Latvija kaut ko draud atņemt lielajai Krievijai, jo te parādījušies daži ārvalstu karavīri. Nesen brīvdienās beidzot ieraudzīju divus izslavētos NATO helikopterus. Gāju ar suni pastaigā pa mežu pie Ogres pa vietu, kuru reiz rotāja satrunējušas dzeloņstieples un uzraksti Zapretnaja zona. Bijušajā padomju armijas slēgtajā teritorijā, puikas būdami, slepus līdām, meklējot trasējošā pulvera sarkanīgos graudiņus, patronu čaulas un, ja paveicās, arī pašas patronas. Tajos senajos laikos debesīs virs galvas ik pa brīdim šņākdamas šāvās padomju militārās lidmašīnas no Lielvārdes kara aerodroma. Tagad padsmit gadu laikā – divi helikopteri! Tādi ir tie briesmīgie draudi!
Tas, ko Latvijai ideoloģiski vajadzētu noraidīt krieviem, gan Krievijai – Latvija netaisās atņemt kaimiņvalstij kādu apgabalu vai vēl jo vairāk kaut kā pazemot. NATO helikopteri šeit ir vienīgi tāpēc, ka mūsu kaimiņvalsts pēdējā laikā uzvedās tā, it kā dzīvotu divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Pasaulē tā sen vairs neuzvedas.
