Ticības lietas
 
©F64

Tik tālu mēs esam nodzīvojušies, ka jāraksta par to. Par ticības lietām. Atgādināšu, kā viss sākās. Vispirms KNAB, lai brīvdienās nebūtu garlaicīgi, uzaicināja Rimšēviča kungu uz pārrunām, kas vainagojās ar to, ka viņa galvotājs iemaksāja tieši tik, cik Rimšēviča kungs esot no kāda mēģinājis izspiest. Tā vispār ir pēdējā laika mode, savdabīgs SPA pakalpojums – brīvdienas ar KNAB, kas, ja atceramies uzņēmēja Krūmiņa kunga odiseju, beidzās ar lielisku PR kampaņu topošajai viņa grāmatai – to izpirka burtiski pāris nedēļās.

Dažu stundu laikā pēc ziņas par Rimšēviča kunga aizturēšanu sociālie tīkli piepildījās ar izsaucieniem - kāpēc valdība un politiķi klusē? Valstī taču tāda krīze, ka bla bla bla…

Tad daži politiķi, nepārprotami brīvdienā iztramdīti, kaut ko atbildēja. Kaut no teiktā nebija skaidrs, vai viņi runāja kontekstā vai ārpus tā. Stūrī dzenošais mesidžs - Rimšēvičam jāatkāpjas, kaut bija skaidrs, ka diezin vai kaut kas tāds notiks - tika izdabūts no vairākiem avotiem…

Yes! Nu it kā viss skaisti, bet ne. Sekoja otrais vilnis sociālajos tīklos - kādi mūsu politiķi vienalga ir idioti, es taču zinu, ka Rimšēvičs ir bla bla bla. Dažs pat dalījās savā lielajā laimes sajūtā par to, ka bankas prezidents nakšņo izolatorā, it kā viņa aizturēšana pārējai Latvijai automātiski nozīmētu bezmaksas vietu penthausā. Pa vidu vēl bija Martinsona kungs, par kuru otrdien visi aizmirsa. Jā, mēs zinām, kāds viņš… - elsa sociālo tīklu biznesa eksperti, klāstot kaut kādas stulbas shēmas. Daļa no viņiem tādi, kas dzīvē diezin vai pat minimālo algu redzējuši. Bija labi!

Tad kungi tika atbrīvoti. Viens no viņiem pat sasauca preses konferenci. Sākās trešais cēliens sociālo tīklu drāmā - es ticu/neticu Rimšēvičam. Te varētu citēt tekstus kilometriem. Ja tas būtu šovs televīzijā, tad balsotāju aktivitāte droši vien noslaucītu no kājām visas iespējamās Eirovīzijas. Trešajam cēlienam, protams, pa vidu bija arī dažas reklāmpauzes, kaut kāds bomzisks artfoto ar nosaukumu Veči pie polša un zacenes pie loga, kuru aizsedz melna plēve. To bildi gan neviens īsti nebija redzējis, bet tīkla eksperti apgalvoja, ka paduse metot ēnu nepareizā virzienā. Un arī nelāgi ožot. Tad nāca kaut kādas publikācijas figviņzinkur, ko neviens nebija lasījis, bet visi atsaucās un draudzīgi citēja. Ko par mums nodomās Burkinafaso - uztraucās sociālo tīklu brālība. It kā jau sen nebūtu padomājuši… Tad nāca kaut kāds aizdevums bankai, ko neviens nezina, bet kura noteikti esot baigi blēdīgā, ja jau reiz sponsorējot laikmetīgo mākslu. Vai tad normālas bankas tā uzvedas. Tad vēl kāds krieviņš no znatokiem vai brīnumu lauka, par ko Paņikovska kungs droši vien teiktu - cilvēks ar kristālskaidru dvēseli, kuru neviens Latvijā nebija redzējis. Un vēl Rasmusens. Par šo domas dalījās: riteņbraucējs, encefalīta izgudrotājs vai NATO boss.

Padomāsim loģiski, ja šo visu es kā rakstnieks mēģinātu iešmugulēt kādā trillerī un vēl piebilstu, ka valsts centrālās bankas prezidents mēģina izspiest 100 000 eiro kukuli mēnesī, jebkurš lasītājs izteiksmīgi pagrozītu pirkstu pie deniņiem un prasītu - kas viņš kāds bomzis? Bet mēs to visu ņemam par baltu patiesību un aizgūtnēm ķildojamies - kuram var un kuram nevar ticēt. Tāda sajūta, ka trīs ceturtdaļas šo debašu dalībnieku būtu gatavi purvā vardi vai krupi bučot, ja viņiem kāds pateiktu, ka abinieks pārvērtīsies par princesi vai princi. Ticēt kam? Kāpēc? Šīs taču nav nedz pasakas, nedz ekstrasensu cīņas, nedz izklaidējoša žanra romāniņš, ko izraut cauri vienā vakarā. Gribat ticēt, vērsieties pie Dieva, ejiet uz baznīcu, pie garīgajiem skolotājiem.

Šis gadījums ir ļoti skaidrs. Tajā ziņā, ka sociālo tīklu publikai, sabiedrībai un medijiem nekas nav skaidrs. Vienīgais, kurš te var kaut ko noskaidrot, vismaz teorētiski ir attiecīgie mūsu valsts dienesti. Ja viņi to nevar izdarīt, tad nu reiz sākam soli pa solim ieviest kārtību: likumos, atalgojumā, izglītībā, juridiskās sistēmas sakārtošanā. Vai tiešām mēs nezinām, kāda tur ir situācija? Šīs pašas bankas, kuras esot sašmucējušās, apmaksājot kāda tukla tēvocīša atombumbu, par sodu lai apmaksā spēcīgas tieslietu un iekšlietu sistēmas izveidi. Tad nebūs akli jātic un jāgaužas par to, ka 4. maija republika ir izgāzusies.