Es nezinu, ar kuru galu domā un komunicē viena daļa Latvijas darba devēju. Gan jaunie uzņēmīgie, kas intervijās plātās ar garu stundu strādāšanu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, gan pieredzes bagātie. Visi šie beidzamo pāris nedēļu teksti – vietējie darbinieki ir slinki, vietējie darbinieki ir izlepuši mūlāpi, jo nevēlas par 500 eiro rukāt ilgas stundas un melnu muti gaišās nākamības labā – atgādina tādu novecojušu cukurniedru plantatoru žēlabu stāstu par brīvlaistajiem vergiem kādā klasiskā amerikāņu romānā. Labie strādnieki esot aizbraukuši, visi neperspektīvie un muļķi palikuši. Laikam jau arī sevi pie tādiem pieskaita.
Tomēr šī nav nekāda literatūra. Tad, kad jāvaimanā, piemēram, par nodokļu slogu, tad gan šiem darba devējiem skaitļi birst kā no kabatas, tāpat kā draudi uz Igauniju pārvākties, bet, tiklīdz jāieslēdz smadzenes un jāparēķina, kas gan dzīvē ir šie 500 eiro, par kuriem neviens nekad tuvāk nepaskaidro - uz rokas vai uz papīra, tad iestājas kaut kāds vispārējs mēē un bēē. Tik tālu esam nodzīvojušies, ka darba devēji mums publiski mēģina iestāstīt, ka 500 eiro esot liela alga.
Dārgie kungi, piecsimt eiro uz papīra reālajā dzīvē nozīmē drusku virs minimālās algas. Tā ir iespēja samaksāt par dzīvokļa apsaimniekošanu, nekustamā īpašuma nodokli un komunālajiem pakalpojumiem, ja tāds dzīvoklis ir, vasaras mēnešos atlicinot drusciņ vairāk par simt eiro pārtikai un apģērbam. Ziemas mēnešos, kā nu paveicas - tas atkarīgs no tā, cik nekaunīgi ir siltumpiegādes uzņēmēji. Šīs sugas uzņēmējiem līdzekļu, kā zināms, pietiek visam, gan sabiedrisko attiecību speciālistu uzturēšanai, gan pseidoavīžu izdošanai. Tāpēc var gadīties, ka ar šo naudu komunālos varbūt arī varēs nosegt, bet nekam citam pāri nepaliks.
500 eiro - tā ir nevis baigā nauda vai zilbinoša nākotnes perspektīva, bet iztikas minimums, kas uzdzen depresiju. Vēl trakāk tiem, kam nav sava dzīvokļa. Tad labi, ja pietiek īrei, un ģimenē jābūt vismaz trim piecsimtnieku uz papīra pelnītājiem, lai veģetētu. Latvijas sabiedrība vairāk nekā divdesmit gadu turas kopā vienīgi tāpēc, ka mūsu tautieši cits citu velk un stutē. Arī tālab, ka, paldies Dievam, ir banku overdrafti. Daudzi taču tā arī dzīvo - nevis no algas līdz algai, bet no reizes līdz reizei, kad izgrābto overdraftu un caurumu bankas kontā aizpilda līdz nullei.
Nu un ātrie kredīti, protams. Par tiem turīgi ļaudis ar ekonomistu ķērienu iznesas, cik tik sirds kāro. Stulbie kredītu ņēmēji! Labi var just, ka šie vīzdeguņi nezina, kā ir, kad vajag dažus desmitus eiro līdz algas dienai tāpēc, ka bērniem saplīsuši ziemas apavi vai nav par ko nopirkt braukšanas kartīti sabiedriskajā transportā. Un kamēr tā ir, Latvijā vieni aizgūtnēm priecājas par dzīves iespējām, citi nīst turīgus cilvēkus un uzskata par savu nelaimju cēloni, bet īru darba devēji ar panākumiem vervē strādniekus šampinjonu plantācijām. Tikmēr valstī gluži kā siltumnīcā briest situācija, kad pie varas jānāk sociāldemokrātiskas orientācijas spēkiem, lasiet, Saskaņai, kas sevi par tādu pozicionējusi un jau gadiem ir nemainīga politisko reitingu līdere. Tas ir tikai laika un kašķīgo latviešu partiju jautājums, kad tā nonāks valdībā, jo kur nu vēl nepārdomātākus un aizvainojošākus tekstus par šiem 500 eiro slaistiem, kas lasāmi beidzamo nedēļu mediju vēstījumos. Tas ir ūdens uz kreiso dzirnavām, un, šādi komunicējot, nebūtu brīnums, ja drīz kāds sāktu drukāt arī vēstījumus par biezajiem, kas norijušies tik trekni, ka no labas dzīves vairs nejēdz, ko dara.
Mēs paši šķeļam un plēšam savu sabiedrību. It kā nepietiktu šo smirdošo veco zupu un pelējuma samtu pārklāto kašķu, par kuriem visi jau sen aizmirsuši, kālab tie vispār sākušies. It kā nepietiktu šķēlēju un viņu līdzskrējēju, kam atšķirībā no Augusta Kirhenšteina pat nevajag formālo premjera krēslu, pietiek ar dienišķajiem grašiem, ko tiem pamet par troļļošanu tīklā, jo katrs darbs jau, pēc latviešu domām, esot godājams un cienījams. Padomājiet, kādas gan metodes tiek liktas lietā, lai latvieši cits citu apkarotu: sūdzību vēstules visām iespējamajām institūcijām no KNAB līdz prokuratūrai, kompromatu vākšanas, interneta komentāru anonīmie mēsli, pseidomediju publikācijas. Un tas viss uz fona, kad vismaz piecreiz gadā vaimanājam par Staļina troikām, denunciācijām, maitām čekistiem un melīgām liecībām padomju laikā. Ar ko mēs šodien esam labāki?
