2002. gada13. februārī Eduards Berklavs, Georgs Bagātais un Herta Līvija Astra, izplatīja aicinājumu par parakstu vākšanu vēlēšanu likuma maiņai ar virsrakstu „Tautas vēlmēm atbilstošs Saeimas vēlēšanu likums”.
Tajā bija paredzēts valstī izveidot 35 vēlēšanu apgabalus (23 lauku rajoni, 6 pilsētas un 6 Rīgas rajoni). Deputāta kandidātam jābūt nodzīvojušam savā vēlēšanu apgabalā vismaz 3 gadus. Saeimas pirmajā plenārsēdē deputātiem jādod zvērests Valsts prezidentam:
„Es zvēru, ka es kā Latvijas Republikas Saeimas deputāts visu savu darbu veltīšu Latvijas valsts neatkarības stiprināšanai un attīstībai, latviešu tautas dzīvā spēka pieauguma nodrošinošu apstākļu radīšanai, visas tautas labumam. Es iestājos par to, lai Latvijas zeme netiktu izpārdota nepilsoņiem un ārzemju firmām. Es turēšu svētus Latvijas valsts likumus un ievērošu Satversmi. Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai realizētu saviem vēlētājiem dotos solījumus un savus pienākumus pildīšu pēc labākās sirdsapziņas.” Ierosinātais, vēlēšanu likums, kaut arī vēl arvien veidots pēc proporcionalitātes principa, tomēr būtu bijis ievērojami tuvāks mažoritāro vēlēšanu principam. Taču „trekno gadu” populistiem arī tāds nebija pieņemams.
Manuprāt, šodien nepieciešams pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu ar 100 vēlēšanu apgabaliem. Partijas katrā vēlēšanu apgabalā var izvirzīt vairākus kandidātus, bet ievēlēts tiek viens – kurš saņēmis visvairāk balsu. Kandidātam jābūt nodzīvojušam savā vēlēšanu apgabalā vismaz 3 gadus.
Mažoritārā sistēma spiedīs politiķus veidot daudzskaitlīgas partijas, kas spēj izvirzīt kandidātus visos apgabalos. To nespēs šauru interešu sīkpartijas, kādas mums ir šodien. Tautā plaši atbalstīta partija ar skaidru nacionālo un tautsaimniecisko ideoloģiju un skaidriem mērķiem savus uzstādījumu spētu pilnā mērā īstenot ar biedru maksām un individuāliem ziedojumiem (ne lielākiem par 1000 EUR). Vēlētāji priekšvēlēšanu laikā varētu iepazīt visus sava apgabala kandidātus un nobalsot par sev tīkamāko, kas, ļoti iespējams, būtu arī labākais, atšķirībā no pastāvošās sistēmas, kad kaut cik, bet ne tuvu ne pilnīgi, iepazīstam tikai „lokomotīves”. Kandidātiem priekšvēlēšanu laikā un ievēlētajiem deputātiem, darbojoties savu partiju frakcijās, būs jāturas pie attiecīgās partijas ideoloģijas, tautsaimnieciskās politikas un programmatiskajām nostādnēm. Pirms vēlēšanām atsevišķi kandidāti vairs nevarēs saviem potenciālajiem vēlētājiem solīt „karakuģi uz Lieldienām”, ja tas nebūs ierakstīts partijas programmā. Tieši šo disciplinējošo iegrožojumu dēļ par mažoritāro vēlēšanu likumu vairs neko nedzirdam. Eduards Berklavs rosināja, argumentēja, aicināja, organizēja, nomira, un ideja izgaisa. Tā vietā dzirdam runājam par otršķirīgiem un padsmitšķirīgiem jautājumiem un ar valsts finansējumu cenšamies nodrošināt sevi neattaisnojošu partiju eksistenci. Tas ir absurds.
