Pirms kādiem gadiem Valsts prezidents Valdis Zatlers pats sev jautāja: „Kas es esmu?” Ilgi nebija ziņu, kā viņam veicas ar atbildes meklēšanu. Taču nesen kādā intervijā, nu jau deputāts Zatlers, žurnālista jautāts, vai viņš ir atradis atbildi uz šo jautājumu, pēc nelielas minstināšanās atbildēja: „Latvietis!”. Visu cieņu!
Tagad pienākusi reize uz šo jautājumu atbildēt 11. Saeimas deputātiem saistībā ar Eiropas Savienības tiesas tiesneša Egila Levita piedāvāto iespējamo Satversmes Preambulas tekstu, kas tagad nonācis līdz diskusijām Saeimas frakcijās. No Levita piedāvājuma gan vairs maz kas palicis pāri. Pat nosaukums „Preambula” nomainīts ar „Ievads”. Atšķirībā no Levita piedāvājuma vairs netiek minēta latviešu nācija kā „valstsnācija” un latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda. Satversmes „Ievada” sacerētāju attieksme ir līdzīga mūsu valsts vadītāju attieksmei, kad tie svinamās reizēs, lai izvairītos no vārdu „latvieši” un „latviešu tauta” pieminēšanas, uzrunās izmanto salikumus ar latviskuma šķietamību: „Latvijas tauta”, „Labvakar, mana dārgā Latvijas tauta!”, „Labvakar, Latvija!”, „Dārgie Latvijas ļaudis!”, „Laimīgu Jauno gadu Tev, Latvija!”.
Kā pietrūkst abos piedāvājumos? Pietrūkst „latviešu tautas”. Abu piedāvājumu uzstādījumus „cauri gadsimtiem” uzdots risināt „Latvijas tautai”. Kas tā ir un vai tā var pildīt šos uzdevumus? Pirmskara Latvijas tautā cittautiešu bija tikai 24,5%, un tie gandrīz visi bija lojāli latviešiem un Latvijas valstij, ar ko tā kā diena no nakts atšķīrās no tagadējās „Latvijas tautas” ar gandrīz 50% cittautiešu, no kuriem liela daļa ir nelojāli, kā to parādīja valodu referendums, kurā vairāk nekā 85% balsošanā piedalījušos cittautiešu nobalsoja „Par” krievu valodu kā otro valsts valodu. Tas uzskatāmi liecina par nelikvidētās okupācijas sekām, kuras piedāvātajā „Ievadā” netiek pat pieminētas. Satversmes priekšvārdam būtu jānorāda uz Satversmes dotām tiesībām pieņemt pozitīvās diskriminācijas likumus, lai novērstu apdraudētību latviešu tautai un Latvijas valstij. Nelojālie jaunpilsoņi nedrīkst izlemt latviešu tautas un valsts likteni. Tas nozīmē, ka jāpārskata pilsonībā uzņemšanas kritēriji un tie jāpadara stingrāki.
Ja mēs „Latvijas tautā” iekļaujam nelojālos pilsoņus (plus draudošās iespējas nākotnē „Latvijas tautai” pievienot visus nepilsoņus – kolonistus), tad latviešu tautas izredzes izdzīvot cauri gadsimtiem ir vienlīdzīgas nullei. „Ievadam” būtu jādod nepārprotams signāls latviešu tautai un Latvijas valstij lojālajiem cittautiešiem, ka viņi ir gaidīti Latvijas pilsonībā, taču, lai strādātu latviešu tautas un Latvijas valsts interesēs, nevis pret tām – kā to darījuši krievu valodas pieprasītāji.
Pašreizējais Saeimas „Ievada” piedāvājums ir nožēlojams, latviešu tautas nacionālo pašapziņu un pašcieņu aizskarošs, pazemojošs un apkaunojošs gļēvuma precedents. Tas nav „Ievads” latviešu tautas Satversmei. Tad labāk – nekāds! Tas ir pazemīgi padevīgs, glaimīgs un iztapīgs savārstījums latviešu tautas un Latvijas valsts nelabvēļu neapmierinātības remdēšanai – dziļš reveranss impēriskajam šovinismam un kosmopolitismam. Latviešu tautas nākotnes ideoloģiskās vīzijas – latviskas Latvijas mērķa – „Ievadā” nav. „Valstsnācijas” tiesību apziņas nav. Zemes, kas ir latviešu tautas, latviešu nācijas un valsts pamats, aizsardzības nav. Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nav. Pastāvēšanas uz okupācijas seku likvidēšanu nav. Arī latviešu tautas nacionālo interešu un tiesību garantiju nav.
Jūs jautāsit: kas tad tur ir? Atbildu: izņemot zemu klanīšanos „Latvijas tautai”, tur nav nekā! „Latvijas tauta” visu vajadzīgo latviešu tautai ir izdzēsusi. Jāsāk no baltas lapas. Bet, domājot par atbildi „Kas mēs esam?”, no pieredzes varu teikt, ka bez nacionālās pašapziņas un pašcieņas mēs esam NEKAS! Kauns!
