Pirms četriem gadiem uzņēmēja Iveta Daugule bija Jelgavas pusē pazīstama uzņēmēja ar vairākus miljonus vērtiem īpašumiem. Patlaban viņa notiesāta uz pieciem gadiem cietumā par krāpšanu, īpašumi arestēti un viņa kopā ar dēlu mitinās vienistabas dzīvoklītī, bet dzīvošanai un tiesāšanās izdevumiem nepieciešamo naudu aizņemoties no draugiem.
Par to, kā tas noticis, publiskajā telpā informācija ir izskanējusi, lai gan pašas uzņēmējas versija atstāta novārtā. »VZ« uzklausīja viņas stāstu: no vienas puses, brīžiem tas šķiet fantastisks un neticams, bet no otras – atklāj skaidras pretrunas, kas nav ņemtas vērā tiesā, tādējādi notiesājot, iespējams, nevainīgu cilvēku.
Biznesa haizivs pati rok zemi
Pārlūkojot publisko informāciju, jāsecina, ka uzņēmēja Iveta Daugule Jelgavas pusē nav nekāds gaišais tēls. Viņa arī pati atzīst, ka ir vairāk «biznesa haizivs», kas cīņā par peļņu nevilcināsies aprīt citus. Iespējams, arī balansējusi uz likuma robežas, kā to dara vairums Latvijas uzņēmēju. Stingra, prasīga, neiecietīga – tās ir īpašības, kas var palīdzēt biznesā, taču traucē saskarsmē ar apkārtējiem, tāpēc nav jābrīnās, ka savas darbības laikā ieguvusi ne vienu vien ienaidnieku. «Savu darbību uzsāku 90. gados, kad valstī viss juka un bruka. Mūsu ģimene pārcēlās uz vecāku dāvinātu māju ar diviem hektāriem zemes, kurai vēlāk devu nosaukumu «Vecozoli». Aizņēmos no kaimiņienes dakšu, jo naudas traktoram nebija, un ar rokām uzraku pushektāru zemes, kur iestādīju zemeņu stādus, kurus uz pēcapmaksu sarunāju no Pūres izmēģinājumu stacijas. Nodibinājām ar vīru zemnieku saimniecību, sākām audzēt zemplēves kultūras – gurķus, tomātus, papriku, lokus. Īrējām vairākas vietas tirgū, kad produkcijas kļuva pārāk daudz, nolēmu to visu nodot nakts tirgū. Darba temps bija mežonīgs, bet ģimene bija nodrošināta. Nekad neesmu no valsts prasījusi kādus pabalstus, visu, kas man pieder, esmu sasniegusi pati ar man mīļo cilvēku atbalstu,» pauž Daugule.
Darbam upurē pat laulību
Sapratusi, ka ar zemnieku saimniecību nepietiek, uzņēmēja nodibinājusi savu pirmo SIA, kura nodarbojās ar stikla, spoguļu griešanu un vitrāžām. «Vēlāk nolēmu izveidot galdniecību, jo biju iegādājusies 1800. gadā celtu māju, kuru gribēju atjaunot. Māja atrodas Jelgavas centrā, A zonā. Biju nolēmusi pirmajā stāvā veidot restorānu, otrajā – izstāžu zāles, bet trešo atdot apkalpojošajam personālam,» stāsta Daugule. Vēlāk viņa pieļauj, ka tieši šīs mājas dēļ vai, precīzāk, nevēlēšanās dēļ to pārdot arī sākušās problēmas. Ar sasniegto Daugule nav palikusi mierā, lai arī pajukusi laulība: «Esmu darbaholiķe un izvēlējos karjeru un naudu. Ne mirkli neesmu šo izvēli nožēlojusi.» Attīstīties sākusi arī viņas otra SIA, kas nodarbojās ar tūrismu un sākusi būvēt viesnīcu «Vecozolos», iegādājusies zemi un ezeru Latgalē, netālu no Aglonas, kur bija plānots celt otru viesnīcu. «Veselības problēmu dēļ pārdevu savas firmas, bet paliku tajās strādāt, vienā biju direktore ar algu 2000 latu, bet otrā komercdirektore ar algu 2100 latu, no kuriem man regulāri tika novilkti un maksāti nodokļi. Uzskatu, ka pie tāda darba tempa un atbildības tā bija adekvāta alga. Papildus mācījos akadēmijā, meža fakultātē, neklātienē,» tagad atceras Daugule.
Šaušalīgā ugunsgrēka nakts
Šķita, ka uzņēmējai dzīvē ir viss, ko viņa var vēlēties – vismaz materiālajā ziņā. Liela māja ar šiku iekārtojumu, labi apmaksāts darbs, bērni, tomēr viss kājām gaisā apgriezies vienā naktī – 2008. gada 30. novembrī. «Tā bija parasta diena, un nekas neliecināja, ka būs kaut kādi «trādirīdi». Mēs ar dēlu gulējām kopā guļamistabā. Tā bija tāda istaba, kur nebija nekas cits kā milzīga gulta ar baldahīnu un vāze ar rozēm. Pamodos naktī no tā, ka dēls sāka klepot, un tad sajutu smaku. Kaut ko līdzīgu var saost traktoru darbnīcās – tā kā «soļarka», tā kā eļļa. Un tas manā mājā, kur parasti smaržo tikai pēc vaniļas! Arī suns sāka histēriski riet. Skrēju to lielo gabalu uz otru mājas galu, izgāju pa ziemas dārza durvīm un manīju, ka suns rej uz galdniecības mājas gala pusi. Pamanīju liesmas un arī cilvēka siluetu. Kā cilvēks varēja būt manā mājā?! Arī tas cilvēks mani pamanīja. Gāju iekšā galdniecībā, un tajā brīdī tas cilvēks man meta ar degšķidruma pudeli. Neesmu no bailīgajām, taču biju, var teikt, plika – zīda naktskreklā, tāpēc metos bēgt. Pa ceļam pamanīju vēl citu cilvēku un to, ka ugunsgrēks izcēlies arī citā vietā. Ja kāds būtu teicis, ka skriešu ugunī pēc bērna, es viņam neticētu, tomēr es to darīju. Pamodināju viņu, un tad mēģinājām izkļūt caur logu. Labi, ka viens vēdlodziņš bija atverams – pārējie logi bija paverami tikai spraugā vēdināšanai. Izgrūdu ārā Marku, izgrūdu abus kaķus un izkāpu pati. Tad vēlreiz dabūju rāpties iekšā, lai paņemtu Leinu. Tas ir dēla Marka bruņrupucis. Skrējām pa taciņu uz pirti, no kuras pretī skrēja Andris. Atdevu viņam Marku un skrēju atpakaļ, lai atbrīvotu suni. Tas bija grūti. Suns bija ielīdis būdā un neparko negribēja nākt ārā,» atceras Daugule. Ugunsgrēks nodzēsts pret rītu, un no mājas pāri nekas daudz nav palicis. Taču ļaunākais vēl tikai sekojis.
Uzņēmējas murgs turpinās
2009. gada aprīlī Daugule uzaicināta sniegt liecību policijā. Domādama, ka tā ir formalitāte, atstājusi dēlu Marku mašīnā ar ieslēgtu aizdedzi un devusies pie izmeklētāja, kur gaidījis nepatīkams pārsteigums. Izrādās – policija pēc apdrošināšanas sabiedrības iesnieguma viņu tur aizdomās, ka pati pielaidusi savai mājai uguni, pirms tam nobēdzinot vērtīgākās mantas. No tiesas materiāliem redzams, ka Daugule esot nobēdzinājusi mantas vairāk nekā 40 000 latu vērtībā. «Īpašums bija apdrošināts gandrīz par miljonu latu, un, pēc viņu domām, es, lai nokrāptu 40 000 latu, visu nosvilināju pa tīro. Absurds! Ja nu reiz viņi uzskatīja, ka esmu norādījusi vairāk mantu nekā man pieder – esmu izdomājusi biljarda galdu un vakarā skatījos uz tukšu sienu, nevis uz televizoru, tad viņi varēja pateikt – mēs par to nemaksāsim. Tā vietā viņi izlēma padarīt mani par krāpnieci! Dīvaini, ka viņi, kad šīs lietas apdrošināja, pat nepārbaudīja, vai man tādas ir, bet labprāt saņēma augstas apdrošināšanas prēmijas,» uzskata Daugule, pieļaujot, ka policija izrādījusi neparastu pretimnākšanu apdrošinātāju interesēm.
«Inspektors, labi zinot, ka lejā mani gaida mašīnā ar ieslēgtu aizdedzi mans astoņus gadus vecais dēls, draudēja mani apcietināt, ja neparakstīšu dokumentus, kuros atzīstu savu vainu. Tā kā atteicos parakstīt šos melīgos izdomājumus, mani arestēja, draudot fiziski iespaidot apcietinājumā. To viņi arī izdarīja: lietā ir dokumenti, kuri apstiprina, ka man bija smadzeņu satricinājums pēc septiņu dienu atrašanās apcietinājumā. Tiku arī morāli spīdzināta: draudēja, ka manu meitu izvarošot, dēlu atdošot pedofiliem, manus Kaukāza šķirnes suņus nošaušot. Tiesā divi liecinieki liecināja, kā tikuši izmeklēšanas laikā ietekmēti, ja neparakstīs mani apmelojošas liecības, bet tiesa to neņēma vērā.» Daugulei arī draudēts, ja neparakstīšot dokumentus, pakļaušanai var izmantot psihotropas vielas un inficēt ar dzīvībai bīstamām slimībām.
«Man pie kakla tika piespiesta šļirces adata. Manas krimināllietas materiālos ir pievienota izziņa, ka esmu HIV pozitīva un man esot bijusi heroīna lietošanas piespiedu pārtraukšana laikā, kad atrados policijas izolatorā. Jūs paši varat spriest, cik liela visatļautība ir valsts varas pārstāvju rokās, kad mani, cilvēku bez neviena kaitīga ieraduma – es pat nesmēķēju un nelietoju alkoholu, var pataisīt par sabiedrības pabiru! Protams, ka šie dati bija nepatiesi, par to es varēju pārliecināties tikai pēc iznākšanas no apcietinājuma un veicot analīzes, kuras tiku iesniegusi tiesā,» saka Daugule.
Pagaidām vēl nezaudē cerību
Kriminālprocess par mājas dedzināšanu vēl nav pabeigts. Pašai Daugulei ir versija, ka dedzināšana notikusi vecpilsētas nama dēļ, ko no viņas gribējuši atpirkt vērtīgā zemes gabala dēļ, bet viņa pārdot atteikusies. «Vēlāk pēc ugunsgrēka man kāds cilvēks tirgū pienāca klāt un jautāja, vai neesmu pārdomājusi par pārdošanu vai arī varbūt nepieciešami vēl kādi citi pārliecināšanas līdzekļi. Ziņoju par to policijai, bet nekādas reakcijas nebija. Vismaz neesmu dzirdējusi, ka būtu kāds atrasts,» stāsta Daugule.
Iespējams, ja izdotos atrast vainīgos, noskaidrotos arī tas, kur palikušas vairākas apdrošinātās mantas, taču Jelgavas tiesa jau pasteigusies un nospriedusi, ka Daugule ir vainīga krāpšanā – centusies iegūt atlīdzību par neesošām mantām. «Esmu pārliecināta, ka apsūdzības pamatā ir kompānijas IF nevēlēšanās izmaksāt apdrošināšanas kompensāciju un lietas materiāli ir safabricēti. Varu nosaukt neskaitāmus faktus, kas pierāda gan tiesneses nekompetenci un nespēju būt neitrālai, gan valsts varas pārstāvju pērkamību,» viņa pauž. Patlaban tiek gatavota apelācijas sūdzība. «Pēc pirmās tiesas zaudēšanas nomainīju advokātu. Tagad mani pārstāv divi jauni un, es ceru, ļoti perspektīvi juristi. Šiem juristiem ir pilnīgi cits redzējums uz šo lietu un taktika. Es burtiski tiku piespiesta aizmirst visas veselības un sadzīves problēmas un kustēties, lai meklētu pierādījumus. Esmu likusi sludinājumus avīzēs un internetā, lai atrastu lieciniekus, kuri man pārdevuši strīdus mantas – biljarda galdu, velosipēdus un citas lietas. Ir atrastas fotogrāfijas un liecinieki, kuri apliecina šo mantu esamību. Problēma ir tajā, ka daudzi no šiem cilvēkiem ir mainījuši savas dzīvesvietas un darbavietas, daudzi vairs nedzīvo Latvijā. Tomēr es ceru, ka, par spīti šķēršļiem, tiesa nenotiesās nevainīgu cilvēku.
**
Policijas viedoklis
- No liecinieka S. Dorbes liecībām izriet, ka viņš pirmstiesas kriminālprocesa laikā bijis procesa virzītājs, ir veicis notikuma vietas apskati un apstiprinājis tās veikšanas apstākļus, iepriekš ir gatavojies un ievācis informāciju par to, kādas mantas ugunsgrēkā sadeg un kādas nesadeg. No mēbelēm ir jāpaliek vismaz kādām metāla daļām, bet diemžēl tur nekas no meklētā netika atrasts un novērots, ka tā vietā ir citu priekšmetu paliekas. Bija nesaskaņas. Piemēram, dīvāna vietā atrodas plauktiņa paliekas, elektrības rozete sienā ir vesela, bet televizora palieku nav. Viegla, maza mēbelīte palikusi, bet masīvkoka mēbeles palieku vispār nav. Lietā ir pratinājis lieciniekus, bet nekādu iespaidošanu nav pieļāvis.
