«Populārais teiciens, ka diennaktī ir par maz stundu, manuprāt, ir bezcerīgi stulbs. Rietumu pasaules vājprāts. Mēs šeit, pasaulē, esam, lai baudītu un darītu, nevis skrietu un jūgtos nost. Ja liekas, ka ir par maz stundu, tad jāatstāj tikai patiesi svarīgās lietas, prioritātes, jo nevienam no tevis nebūs jēgas, ja beigās nojūgsies un sagandēsi veselību», secina brīvmāksliniece Amalija Andersone, kura pati ir krāšņa glezna, kas nebeidz pārsteigt.
«Man bija laba bērnība, un vislaimīgākās bija vasaras, kad es daudz lasīju, zīmēju un šuvu, bet skolu es ienīdu. Man nepadevās ne matemātika, ne ķīmija, ne fizika, ne valodas. Vidusskolu pabeidzu, pateicoties savām īpaši izkoptajām špikošanas prasmēm - man bija ģeniāli izstrādāta sistēma. Un tas bija vēl laiks, kad nebija mobilo telefonu. Skolā es vienmēr visur biju pēdējā - gan sportā, gan atzīmēs. Lai iekļautos sistēmā, man neatlika nekas cits kā izmantot savas metodes, kuras sabiedrība neatzīst. Tas man iemācīja paļauties uz sevi un ticēt, ka gan jau kaut kā izkulšos.
Līdz mākslai nenonācu, bet gan vienmēr esmu tur bijusi. Jautājums tikai, cik apzināti, pavirši vai nopietni pret to izturējos. Atminos, ka jau bērnībā nodarbojos ar mākslu, bet tad vēl nesaucu sevi par profesionāli. Kā ir būt un sevi izaicināt mākslā? Brīnišķīgi. Dažreiz fantastiski, dažreiz bezcerīgi, bēdīgi, traki, dažreiz lidojoši, iedvesmojoši un laimīgi. Pilns emociju spektrs. Gluži kā meksikāņu seriālā. Esmu sapratusi, ka būt radošam cilvēkam ir ļoti emocionāli, jo es visu uztveru caur sevi, caur savām emocijām. Mana māksla esmu es pati, un tas nav nodalāmi. Es neaiztaisu durvis aiz sevis piecos vakarā, neatstāju darbu līdz rītam, lai ietu vakarā pēc bērniem uz bērnudārzu, pēc tam paēstu vakariņas, paskatītos televizorā kādu seriālu. Mans prāts var strādāt jebkurā diennakts laikā, jo nekad nezini, kad radīsies idejas. Es varu triecientempā realizēt vairākus darbus un idejas un tad atslēgties, jo nespēju izdarīt neko. Bieži vien saņemšanās jauniem projektiem prasa no manis daudz emocionālo spēku. Cilvēkam no malas var izskatīties, ka es neko nedaru, taču es «procesēju» - atvēlu sev laiku domām, sēžu un skatos griestos, ēdu kūku, daru visu, tikai ne to, kas būtu jādara. Un tad, kad esmu gatava, ķeros klāt.»
«Desmit gadus esmu brīvmāksliniece, tāpēc jau kādu laiku biju pamatīgi nogurusi no neskaitāmajām ēdienu fotosesijām, kuras manu radošumu bija izsmēlušas pilnībā. Ejot uz darbu, bija sajūta, ka viss tikai atkārtojas, jo nav nekā jauna, radoša un izaicinoša. Jau sen sapņoju par profesijas maiņu, bet nebija drosmes vienā mirklī visu pārtraukt, jo kā atteiksies no foršiem klientiem un lielām fotosesijām... Vēl jo vairāk, ka es to vienmēr biju sludinājusi kā savu sapņu darbu, bet tagad jutos kā sapinusies savā meistarībā. Bildes lieliskas, klienti superīgi, naudiņa smuka - kā lai to visu pārtrauc. Taču, ejot uz fotosesijām, es bieži raudāju, jo negribējās. Pēc fotosesijām atguvos no slodzes divas dienas, jo ēdienu un produktu fotosesijas ir daudz garākas un grūtākas nekā cilvēku fotoprojekti. Tāpēc, ka bieži vien tās ir vairākas dienas pēc kārtas, turklāt uz kājām. Vēl pirms tam jāiepērk rekvizīti un jāstaipa smagas virsmas. Patiesībā tā ir ļoti nesievišķīga profesija, kaut gan pēc bildēm liekas tieši pretēji - ziedi, krāsiņas, kūciņas, «uci, puci».
Pateicoties kovidam, man bija laiks sākt vairāk gleznot. Esmu gleznojusi visu mūžu, jau kopš bērnības, bet pieaugušā vecumā tam nekad nebija laika. Un tā - pamazām, pamazām, līdz sapratu, ka gleznošana ir mans glābiņš. Tas ir miers, tā ir būšana ar sevi, daudz laika savām domām, kurām pirms tam nebija laika, beidzot prāts nomierinās, idejas atkal parādās, rodas iedvesma, un es atkal jūtos laimīga. Atklāti sakot, biju sagurusi radīt mākslu pēc pasūtījuma un vienmēr stresot, vai klientam patiks. Pārsvarā jau patika, bet tas neizslēdz stresu un mākslinieka dvēseles jūtīgumu. Tagad gandrīz vispār negleznoju pēc pasūtījuma, tikai ļoti retos un īpašos gadījumos. Tagad gleznoju sev, radu sev un esmu laimīga, ja kādam patīk tas, ko es daru. Darīt sev dod brīvības un laimes sajūtu, jo es esmu cilvēks, kas necieš, ka man diktē noteikumus. Es plānoju un daru pati, kā gribu, un, ja mani cenšas ielikt rāmjos, tad nekad nekas labs nesanāks.»
«Izņemot radošo haosu un iedvesmas nemieru, neciešu mūsdienu pasaules nemieru un haosu, kad visi tevi rausta, kad visiem kaut ko vajag. Tajā bardakā nevar ne darbu normāli līdz galam izdarīt, ne normāli padomāt. Sistēmai, protams, tas ir izdevīgi, ka mums pašiem nav savu domu un vēlmju un mēs visi darbojamies tā, kā citiem vajag, nedzirdot sevi. Arī fotosesijās tie klienti, kas stresoja un dancoja nepārtraukti apkārt, satraukušies, vai viss būs labi, parasti saņem mazliet sliktāku rezultātu nekā tie, kas uzticas un paļaujas. Tāpat kā dzīvē - ja paļaujamies un radoši plūstam, tad ar mums notiek brīnišķīgas lietas, bet tad, kad cenšamies par visām varītēm visu kontrolēt, sūds vien sanāk.
Ir skaidrs, ka dzīve var vienā mirklī mainīties. Ar tādu domu es dzīvoju nepārtraukti, jo arī pirms visām pasaules katastrofām mana dzīve bija diezgan nestabila un nepārtraukti mainīga. Tikai kovids un karš vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka nekas nav pašsaprotams un paredzams, ka mēs nekad nevaram zināt, kas būs rīt, lai gan - ai, kā gribas mums visu kontrolēt un plānot. Arī tagad, ziemu dzīvojot Dahabā, kur man ir radošais projekts sadarbībā ar topošo viesnīcu, es mācos tik daudz jauna - dienvidnieku lēnumu, neparedzamību, kad no rīta nezini, ko darīsi vakarā, kur nu vēl rīt. Draugi un paziņas, kas dzīvo Latvijā, man aizvien prasa, kad es varēšu izdarīt to un to. Un man liekas, ka viņi nesaprot, kad saku, ka es nezinu. Tāpēc, ka te nekas nav stabils, īpaši interneta pieslēgums, un, kad ir tiešsaistes tikšanās vai gribi samaksāt rēķinus, tas var būt tracinoši. Dažreiz kāda elementāra darbība, kas Latvijā man prasītu desmit minūtes, šeit prasa vairākas dienas. Un tas māca sevi lauzt un pārveidoties, pielāgoties. Jo var stresot un krist izmisumā, bet var pieņemt, jo nav jau variantu. Pie tā pierod, un tad liekas - ko jūs tur, Latvijā, stresojat. Esmu arī sapratusi, ka vislabāk jūtos vienatnē, kad strādāju vai atpūšos, kad neviens mani nerausta un uz mani negaida, kad man ir bezgalīgi daudz laika un nekur nav jāpaspēj. Tie ir vislabākie mirkļi, kas nav bieži, bet cenšos apzināti strādāt, lai būtu, jo ir viegli pazaudēties skrējiena virpulī. Senāk, kad ļoti daudz bildēju ēdienu, vienīgais veids, kā iegūt mieru, bija doties īsākā vai garākā ceļojumā, kur neviens nevar tevi aizsniegt un paraut uz kārtējo «vajadzēja jau vakar» darbiņu.»
«Uzskatu, ka ir jāseko savai intuīcijai, nevis prātam, jo prāts neko nesaprot. Senāk, kad vēl tikai sāku karjeru ēdienu fotogrāfijā (pirms tam strādāju brīvā režīmā grafiskajā dizainā), daudzi man jautāja, kad es atradīšu normālu darbu, ka tas jau nav nopietni, ka būšu bomzis un attapšos zem tilta. Nu re, kaut kā neesmu vēl zem tilta, lai gan, ceļojot ar stopiem no Nicas Francijā uz Itāliju, man sanāca pagulēt guļammaisā zem tilta, un nebija nemaz tik sūdīgi, kā visi baida. Taču, sekojot intuīcijai un savām patiesajām vēlmēm, notiek skaistas lietas, jo paļaujies un darbojies. Ar nosacījumu, ka ne tikai sapņo, bet arī rīkojies, lai sapni realizētu. Vismaz guli vai rāpo sapņa virzienā, jo ir jāseko aktīvai rīcībai. Ja vēlies strādāt kādā profesijā, piemēram, būt ēdienu fotogrāfs, tad savas idejas un projektus jāsāk realizēt tagad. Ir jāmeklē domubiedri, partneri, draugi, kas var palīdzēt. Un ir jāsaprot, ka sākumā būs ļoti daudz jādara ar pašiniciatīvu, jo nevienam, godīgi sakot, šajā pasaulē tevi nevajag. Tikai tad, kad būsi pierādījis, ka esi ne tikai talantīgs, bet arī spējīgs, uzticams un regulāri klātesošs, tevi sāks ņemt par pilnu.
Protams, arī man ir gājis visādi. Otas man aizvien lido pa gaisu - nevis aiz izmisuma, bet tāpēc, ka nemāku tās noturēt. Ēdienu fotogrāfa profesijā man bija daudz ķibeļu - es gan raudāju, gan bļāvu, gan cilvēkiem fotosesijās esmu parādījusi durvis. Reiz Beirūtā bildējām klientam no Saūda Arābijas. Tās bija desmit dienas - nogurdinošas, garas, bet arī iedvesmojošas. Pirmā saskare ar arābu kultūru un darba stilu. Ak dievs, man likās, ka es toreiz no slodzes ar sirdi aiziešu, nervi arī uzdeva pamatīgi. Es raudāju, kliedzu uz klientu, es tagad patiesi nepārspīlēju. Arī rakstīju ne tās glaimojošākās lietas «Instagram», pat metu traukus zemē. Nekad nevarētu iedomāties, ka kaut ko tādu varētu izdarīt Latvijā, jo tad, iespējams, par mani sāktu klīst baumas, ka esmu ķerta un traka. Taču viņi man nevienu sliktu vārdu neteica. Viņi visām manām histērijām piegāja ar humoru un beigās vēl lika pasmaidīt. Iztrakojos, nomierinājos, un viss atkal bija labi. Paldies manai atbalsta komandai, kas mani savāc, kad es pati vairs nespēju savākties. Un tad man vajag mieru, atpūtu, klusumu, kaut ko skaistu palasīt vai paskatīties.»
«Ja es neko nedaru, tad nekas nenotiek, dzīve ir bezgala pelēka. Neciešu garlaicību, jo dzīve ir tikai viena. To apzinoties, gribas darīt to, kas patiesi patīk, nevis izšķiest laiku nejēdzīgos darbos. Dažreiz liekas, ka manī ir ieperinājies kāds velniņš, kas dīdās un izdomā visādas lietas, un tad man tās vajag realizēt. Tas pārsvarā notiek diezgan spontāni, un, ja es ļaujos rotaļīgumam, tad viss arī notiek, bet, ja pārāk uz kaut ko iespringstu, tad parasti nekas nesanāk. Arī pirms kovida man bija pāris fantastiski piedāvājumi, kurus tik ļoti gribējās, ka, protams, tie nerealizējās, jo sākās kovids. Piemēram, vadīt ēdiena fotografēšanas meistarklasi Portugālē vai gleznot šokolādes gleznas izstādei. Tajā dzīves posmā biju tik depresīva, ka sapratu - tā nevaru turpināt. Tāpēc nopirku biļeti uz Dahabu un aizbraucu piedzīvojumā. Šis spontānais lēmums man tagad ir mainījis visu dzīvi, jo Dahaba ir manas otrās mājas, kurās dzīvoju un strādāju. Tas tikai apliecina, ka Dievs nekad nemīl tukšumu, jo kaut ko mums atņem, bet kaut ko iedod vietā. Tāpēc vajag savā laika joslā atstāt mazliet brīvības, lai būtu vieta, kur ienākt labām lietām.
Es iedvesmojos no visiem un visa. Mani iedvesmo draugi, kas aizbraukuši pārziemot uz siltajām zemēm; mākslinieki, kas rada pārpasaulīgus skaistumus; biogrāfijas, kurās cilvēki stāsta par savu dzīvi; draudzene, kura beidzot sapratusi, kā grib dzīvot, tāpēc pārcēlusies uz laukiem. Iedvesma no cilvēkiem ir nepārtraukta, gluži kā mazi mozaīkas gabaliņi, kas lido apkārt, un es paķeru to, kas man tajā brīdī ir vajadzīgs. Daļēji gribu līdzināties pasaules ikonai Irisai Apfelai, jo mani fascinē viņas stils, izturēšanās un krāsainā dzīve. Gribu līdzināties drosmīgiem cilvēkiem, kas nebaidās būt patiesi un dzīvot savu, nevis citu dzīvi. Vēl esmu tēls no kādas multenes. Tā reiz par mani teica viens ēģiptietis, un man tas ļoti iepatikās. Es noteikti dzīvoju savā pasaulē. Es mīlu vienatni un klusumu, neesmu bara dzīvnieks.»
«Dažreiz rodas sajūta, ka Latvijā novērtē tikai tad, kad esi novērtēts ārzemēs. Pati varu teikt, ka Latvijas vīriešiem ir problēmas ar komplimentu un labu vārdu teikšanu - es nedomāju privātajā dzīvē, bet darba dzīvē. Strādājot ar klientiem, neviens nekad man nav teicis tādus vārdus kā strādājot ar arābu vīriešiem, kuri tiešām miljons reižu saka: cik skaisti. Tas ir brīnišķīgi, jo man kā māksliniekam komplimenti ir vajadzīgi tikpat ļoti, cik nauda. Toties latviešu sievietes ir ļoti superīgas, jo saka tikai jaukus vārdus, raksta un liek manai dvēselei dziedāt. Es mīlu latviešu sievietes.
Man ir secinājums, runājot par izsišanos šajā industrijā. Ja tev ir bagāts «papucītis», kas apgrozās saldajā krējumā, tad slavu var iegūt ātri. Ja tāda nav, tad vienkārši mērķtiecīgi jāstrādā un jādara labākais. Kad es sāku ēdiena fotografēšanas ceļu, man tas prasīja trīs gadus, kamēr mani lēnām sāka pamanīt un piedāvāja lielus, interesantus projektus. Es vienmēr neizsakāmi priecājos, kad mani uzaicina, piemēram, uz kādu interviju, jo tad man ir iekšējs sajūsmas brēciens: re, mani pamanīja bez tā, ka man nav ietekmīgu vecāku vai vīra politiķa. Un tas manī atgriež ticību, ka viss ir iespējams pašas spēkiem, kā toreiz, kad beidzu skolu. Mēs katrs esam atšķirīgi, tāpēc - kas vienam strādā perfekti, tas otru var iedzīt kapā. Tāpēc, manuprāt, galvenais būt harmonijā ar savu dzīvi un pajautāt sev, vai šo patiesi vēlos. Vai to vēlos es, nevis mans partneris, vecāki, boss, sabiedrības standarti. Un vēl iesaku neiespringt, neuztvert visu pārlieku nopietni, bet gan pasmieties par savām neveiksmēm. Un nekautrēties. Labāk darīt un kļūdīties nekā nedarīt. Kļūdīšanās patiesībā ir ļoti laba pieredze, jo tā veido cilvēku, attīsta un rada jaunu pieredzi. Visas tavas neveiksmes ir pierādījums tam, ka tu gāji un darīji, tu nepadevies. Un neviens šajā pasaulē nav perfekts, daži tikai māk labāk izlikties.»
