Izcilā aktrise Elza Radziņa (1917–2005) neapšaubāmi bija viena no Latvijas Nacionālā teātra granddāmām un viena no trim sava laika teātra karalienēm. Taču, kā lasāms kādā intervijā, aktrise pati uzskatījusi, ka pareizāk būtu viņu saukt par Dullo Elzu. Aktrisei veltīti dzejas krājumi, režisore Laima Žurgina par viņu uzņēmusi dokumentālo filmu «Stella Stellarum», mākslinieks Laimdonis Grasmanis viņu iemūžinājis gleznā Stellas Kempbelas tēlā, bet Gunārs Zemgals – Žoržas Sandas tēlā; aktrise bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle. Savukārt 1994. gada martā Elza Radziņa no Kembridžas Starptautiskā biogrāfiju centra saņēma oficiālu apstiprinājumu, ka viņa par izciliem nopelniem savā profesijā iekļauta Pasaules ievērojamāko sieviešu biogrāfiskajā izdevumā.
Sešdesmit gadu garumā Elza Radziņa uz Nacionālā teātra skatuves izdzīvoja simt skatuves tēlu un gan Latvijā, gan Krievijā nospēlēja četrdesmit kinolomu. Par zvaigžņu zvaigzni jeb «Stella Stellarum» viņu sauca ne vien viņas ilggadējā skatuves partnera Kārļa Sebra spēlētais Bernards Šovs leģendārajā izrādē «Mīļais melis», bet arī teātra un kino kritiķi un skatītāji visā pasaulē.
Pētot Elzas Radziņas biogrāfiju, neviļus prātā ienāca doma: ko aktrise teiktu, uzzinot, cik smagi pašreiz klājas viņas dzimtajai Ukrainas pilsētai Harkivai (tolaik šī pilsēta gan vēl atradās Krievijas impērijas sastāvā), kurā viņa piedzima 1917. gada 10. februārī metālgriezēja Jāņa Podnieka un viņa sievas Lības ģimenē kā ceturtais bērns. (Pirmā pasaules kara laikā ģimene bija evakuējusies uz, kā tolaik rakstīja, Harkovu kopā ar Rīgas elektrotehnisko fabriku «Unions».) Aktrises tēvs 1919. gadā tika mobilizēts padomju Latvijas armijā un kļuva par sarkano latviešu strēlnieku, piedalījās Krievijas Pilsoņu kara cīņās; nomira hospitālī 1921. gadā.
Pēc viņa nāves ģimene ar abām meitām atgriezās Latvijā un pārcēlās uz Jelgavu, kur Elza, mācoties Skolotāju institūta paraugpamatskolā un Jelgavas ģimnāzijā un strādājot Jelgavas pilsētas bibliotēkā, kļuva par Jelgavas Latviešu biedrības teātra koristi, savukārt 1942. gadā sāka mācīties Jelgavas teātra studijā. Šīs mācības uzskatāmas par viņas pirmajām skatuves gaitām, savukārt pirmo lomu Elza Radziņa esot atveidojusi jau pamatskolā, likumsakarīgi vai nejauši spēlējot princesi. Zināms arī, ka 1936. gada «Skroderdienu» iestudējumā Elza Radziņa bijusi uz skatuves starp mājas ļaudīm.
Otrā pasaules kara dēļ mācības nācās pārtraukt, un, tuvojoties frontes līnijai, Radziņa kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, kur strādāja vācu armijas lazaretes virtuvē un piedalījās Ventspils aktieru ansambļa izrādēs. Atgriežoties Jelgavā, no 1945. līdz 1953. gadam Radziņa bija Jelgavas teātra aktrise; pēc teātra apvienošanās ar Valmieras teātri vienu sezonu nostrādāja Valmierā, bet 1954. gadā režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis aktrisi uzaicināja uz toreizējo Drāmas teātri, lai viņa dublētu Mirdzu Šmitheni Indrānu mātes lomā Rūdolfa Blaumaņa «Indrānos». Jau 1955. gadā Elzai Radziņai tika uzticēta Elīnas loma «Skroderdienās Silmačos» tā paša Amtmaņa-Briedīša režijā.
Nacionālā teātra mājaslapas sadaļā «Personības» šim tik svarīgajam pagriezienam Elzas Radziņas karjerā veltīts viens lakonisks teikums: «Pasaules mēroga slavu iemanto ar Ģertrūdes lomu Kozinceva filmā «Hamlets» (1964), kas ļauj viņai viesoties arī Londonā.» Pati aktrise kādā intervijā par šo notikumu pastāstījusi mazliet detalizētāk: «Negaidītu pavērsienu savā dzīvē piedzīvoju 1962. gada 8. septembrī, kad pēc «Mīļā meļa» izrādes manā ģērbtuvē ienāca [kinorežisora] Grigorija Kozinceva asistente un sacīja: «Esiet sveicināta, Ģertrūde!». Jekaterina Višņevska bija pārliecināta, ka viņa beidzot atradusi karalienes lomas tēlotāju. Pēc tam filmējos arī «Karalī Līrā» un vairākās latviešu filmās. Mana kinopieredze līdz tam bija tikai nelielā Raiņa māsas Doras lomā filmā «Rainis» [tā 1949. gadā bija Radziņas debija kino]. Jāapgūst bija ne vien kinovaloda, bet arī krievu valoda, jo skolā biju mācījusies tikai angļu, vācu un latīņu valodu. Mana izruna bija šausmīga! «Hamleta» ekranizējuma lielie panākumi arī man atvēra pasauli. Ar mīlestību tiku uzņemta Anglijā, Somijā, Pakistānā un daudzās citās valstīs, iepazinos ar daudziem izciliem māksliniekiem.»
Starp citu, pateicoties tam, ka Kozinceva filma «Hamlets» bija nominēta 1967. gada balvai «Zelta globuss» («Golden Globe Awards») kā labākā ārzemju filma, Elzai Radziņai, viesojoties Londonā, bija izdevība satikties ar brīnišķīgo britu aktieri Lorensu Olivjē, bet vēl citi avoti vēsta, ka aktrise esot apmeklējusi grupas «The Beatles» koncertu. Pie režisora Kozinceva Elza Radziņa nospēlēja arī Gonerilu viņa režisētajā filmā «Karalis Līrs» (1970).
Teātra mājaslapā Elza Radziņa raksturota kā «viena no trim sava laika skatuves karalienēm, atveidojusi dramatiskas varones, spēcīgas personības, daudz izmantota arī raksturlomās. Paskarbiem sejas pantiem, zemu balsi, kas var būt gan silta, gan asa, iekšupvērstu emocionālo pārdzīvojumu, kas izlaužas kliedzienā lielu dramatisku kolīziju brīžos, arī laba humora izjūta un karaliska stāja ar augsti paceltu galvu - tas viss raksturo Elzas Radziņas psihofizisko veidolu un piesaista režisoru uzmanību». Par aktrises izcilākajām lomām teātrī kļuva titulloma Eduardo de Filipo «Filumēna Marturāno» (1958, Alfreda Jaunušāna režija), bet īpaši - jau vairākkārt pieminētā Stellas Kempbelas loma Džeroma Kiltija «Mīļais melis» (1962, Žaņa Katlapa režija). Sākot no šīs izrādes, par viņas ilggadējo partneri kļuva Kārlis Sebris - gan Viljama Šekspīra «Divpadsmitajā naktī» (1964), gan Juhana Smūla lugā «Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens» (1967) un citās. Viena no beidzamajām lomām, kuru aktrise spēlēja, bija Diāna Vrīlande monoizrādē «Pilnos auļos» (1998, režisors Edmunds Freibergs).
Latvijas Radio raidījumā, kas tapa 2017. gadā par godu Elzas Radziņas simtgadei, režisors Mihails Kublinskis par aktrisi teica: «Izrādes nosaukums ir ļoti simbolisks, kas divos vārdos izsaka visu viņas mūžu - skatuves mūžu, aktrises mūžu un privātās dzīves un sievietes mūžu. Tas bija pilnos auļos, nekad riksī, ne lēni pastaigājoties. Tikai auļos!» Izrāde un Elzas Radziņas tēlojums izpelnījās nedalītu skatītāju atzinību un apbrīnu, jo aktrise uz skatuves nevis tēloja, bet izdzīvoja savas varones mūža varbūt sarežģītākās stundas. Pēdējais Elzas Radziņas iznāciens uz dzimtā teātra skatuves bija 2004. gadā, Alfreda Jaunušana atvadu izrādē Edvarda Vulfa lugas «Sensācija» iestudējumā, kad uz skatuves parādījās visi tā laika teātra korifeji.
Līdztekus darbam teātrī aktrise tika veidojusi vairākas dzejas programmas ar Rabindranata Tagores un Ārijas Elksnes dzeju, kā arī izmantojot tautasdziesmas. Kopā ar dzīvesbiedru - aktieri un režisoru Oļģertu Šalkoni - 80. gadu sākumā tapušajai tautasdziesmu kompozīcijai Elza Radziņa deva nosaukumu «Senā daina, kļūsti spīva!». Aktrise zināja no galvas simtiem tautasdziesmu, taču trīs savas vismīļākās varēja nosaukt bez ilgas domāšanas. Kā savulaik rakstīja izdevums «Latvijas Vēstnesis», «tā pirmā ir par bēdu, ko latvietis izsenis licis zem akmens, pāri gājis dziedādams. Kolēģes ģērbtuvē to saucot par viņas himnu. Tā otra ir aizlūgums par tēvu zemi: «Velc, Dieviņi, zelta jostu / Apkārt manu tēvu zemi -/ Lai mirdz mana tēvu zeme/ Kā actiņa gredzenā.» Un trešā ir pateicības dziesma māmuļai, kuras tuvums palīdzējis baltās un nebaltās dienās, ilgus gadus blakus esot, un palīdz joprojām - no klusās ģīmetnes grāmatplauktā goda vietā: «Nevienam es nesaku / Savu gaužu žēlabiņu./ Māmiņai, tai pasaku,/ Tā nesaka nevienam.»
Kopš 1996.-1997. gada sezonas viena no Latvijas Nacionālā teātra ceļojošajām balvām ir Elzas Radziņas dāvātais Indijas topāza kulons. Teātra bijusī literārās daļas vadītāja un izcila vēstures pārzinātāja Rita Melnace stāsta, ka atjaunot labāko aktieru apbalvošanu pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū esot ierosinājis leģendārais aktieris Kārlis Sebris, tādējādi vēloties atjaunot šā paša teātra trīsdesmito gadu tradīciju. «Kad viņš to ierosināja, toreizējā granddāma Elza Radziņa pretī lika savu kulonu, kas tiktu piešķirts kādai aktrisei par labāko sieviešu lomu. Pēc tam viņiem pievienojās Velta Līne, kura neapšaubāmi ir uzskatāma par vienu no izcilākajām mīlētāju lomu atveidotājām - viņa galdā lika Antas Klints gredzenu, kuru bija saņēmusi mantojumā, un to tagad katru gadu piešķirt kādai aktrisei par labāko mīlētājas lomas atveidojumu.»
Rita Melnace domā, ka, visticamāk, greznā Elzai Radziņai reiz piederējusī rotaslieta - kulons, kuru rotā liels dūmu topāzs (pēc citu teiktā, tas esot milzīgs, dūmakaini brūns onikss), savulaik uz Latviju atceļojusi no Indijas vai Pakistānas: «Viņa kopā ar kolēģiem piedalījās delegācijā, kad vairākās pasaules valstīs tika izrādīta filmu «Hamlets» [tajā Radziņa atveidoja Hamleta mātes Ģertrūdes lomu], un, iespējams, šī ceļojuma laikā šo rotaslietu arī iegādājās. Viņa pati to ir valkājusi deviņdesmitajos gados, kad uzstājās dzejas vakaros, lasot indiešu dzejnieka Rabindranata Tagores dzeju.»
Ar šo relikviju saistās arī mistisks stāsts: uzsākot 2012. gada sezonu, Mārai Zemdegai Radziņas kulonu vajadzēja nodot Lolitai Caukai. Taču brīdī, kad Caukai no kolēģes rokām vajadzēja saņemt ceļojošo balvu, atklājās, ka tas dienu pirms jaunās sezonas sākuma ir pazudis. «Esmu fatāliste un domāju, ka te ir iedarbojusies pati Elza, tikai nevaru izdomāt, ko neesmu izdarījusi pareizi,» toreiz smēja Zemdega, kura, meklējot pasniedzamo ceļojošo kaklarotu, esot apgriezusi otrādi visu māju. Tādēļ viņa kolēģei pasniedza 21 baltu rozi - kā kompensāciju un lūgumu pēc piedošanas, piebilstot: «Ticu un esmu pārliecināta, ka īstajā brīdī kulons atradīsies un tu to saņemsi!» Atceroties senos notikumus, Lolita Cauka ar smaidu atzīst: «Kad kulons beidzot atradās un nonāca manās rokās, es to glabāju teātra seifā un nevienu reizi neuzliku…»
