Šī kapsēta ir viena no neparastākajām visā pasaulē. Tā ir plaši pazīstama ar krāsainajiem un apgleznotajiem kapu pieminekļiem, kas ataino tur apglabāto cilvēku dzīvi. «Cimitirul Vesel» jeb «Jautrā kapsēta» ir atzīta par UNESCO Pasaules mantojuma vietu un tagad tiek uzskatīta par ideālu vietu, kur pārvarēt bailes no nāves, izmantojot ironiju un pieminot tuviniekus ar smaidu uz lūpām.
Šī kapsēta jau kļuvusi par tūristu piesaistes objektu, jo sniedz lielisku ieskatu Rumānijas valsts kultūrā un tradīcijās. Ak, jā, ja apmeklētāji vēlēsies redzēto iemūžināt, viņiem būs jāsamaksā par foto licenci.
Zināms, ka krustu un pieminekļu apzīmēšanu pagājušā gadsimta 30. gados aizsāka vietējais koktēlnieks Stans Joans Patra, kurš nolēma izveidot sev kapa pieminekli. Atdarinot mazpilsētu kultūru, Patra sāka eksperimentēt ar sarežģīti izgrebtiem zīmējumiem un satīriskiem pantiem. Zināms, ka jau jaunībā Patru interesēja māksla: viņš gleznoja, rakstīja dzeju un veidoja koka skulptūras, tāpēc bija tikai likumsakarīgi, ka tieši viņam tika uzticēts izgatavot kapu pieminekļus, kas šajā vietā tradicionāli tika izgrebti no ozolkoka. Patra 1935. gadā pirmo reizi sāka pievienot saviem grebtajiem kapa pieminekļiem nelielus poētiskus tekstus, aprakstot nelaiķa raksturu, profesiju vai svarīgu dzīves notikumu pirmajā personā un vietējā dialektā. Drīz viņš sāka pievienot spilgti gleznotu reljefu, lai ilustrētu šos uzrakstus. Patra izmantoja īpašu zilu kā fona krāsu, gleznojot ainu naivā stilā primāri zaļā, dzeltenā, sarkanā un melnā krāsā.
Patra savos darba gados izveidoja aptuveni 700 kapa pieminekļu. Pēc viņa nāves 1977. gadā Patras darbu turpināja viņa skolnieks Dumitru, kurš pārcēlās uz Patras māju netālu no kapsētas. Šī māja tagad ir pārvērsta par muzeju, kas ir atvērts publikai. Pati kapsēta, ko UNESCO ir pasludinājusi kā Pasaules mantojuma vietu, kļuvusi par vienu no Rumānijas nozīmīgākajiem tūrisma objektiem. To katru gadu apmeklē tūkstošiem tūristu, kuri atšķirībā no vietējiem maksā nelielu ieejas maksu, lai apskatītu šo vietu.
Ilustrētie krusti simbolizēja nevis sēras par cilvēka nāvi, bet prieku par viņa nodzīvoto mūžu. Katrs dzejolis vai epifānija, kas uzrakstīti uz krusta, ir rakstīti pirmajā personā. Tiek rakstītas arī anekdotes, kas top, iepazīstot mirušo no viņa tuvinieku stāstītā. Uz dažiem krustiem ir attēlots, kā cilvēks ir atvadījies no dzīves vai arī viņa hobiji un profesijas - tātad lietas, kas viņus darījušas laimīgu. Pēc daudzu domām, šī dīvainā tradīcija ir zināmā mērā saistīta ar senā Dākijas reģiona tradīcijām un kultūru, kuras filozofija bija balstīta uz nemirstību. Šie cilvēki nāvi uzskatīja par prieka mirkli, vārtiem uz mūžīgu laimi un uz labāku dzīvi nekā agrāk.
Dominējošā krāsa uz krustiem ir īpašs zilās krāsas tonis, kas pazīstama arī kā «sapanta blue»; zaļā krāsa apzīmē dzīvību, dzeltenā - auglību, sarkanā - kaislību, bet melnā - nāvi. Runājot par gleznojumiem, kas rotā kapa pieminekļus: papētot tos, varam redzēt, kurš ir bijis policists, kurš - skolotājs, kurai meitenei bija divi puiši, kurš lauza citas sirdis... Interesanti, ka gandrīz visām sievietēm ir melnas šalles un viņas ir mājās: virtuvē vai viesistabā; ir attēlotas arī puišiem piederējušās lietas: mašīnas, traktori, zirgi, aitas vai pudeles…
«Cimitirul Vesel» jeb «Jautrā kapsēt»a Sapantas pilsētā atrodas pavisam tuvu Ukrainas robežai un kļuvusi par diezgan slavenu apbedījumu vietu, pateicoties tās dzīvīgajiem krustiem un kapenēm ar ironiskām epitāfijām, kas dzīvajiem par mirušo pasauli atgādina ar pareizo humora piešprici. Interesanti, ka dzejoļus vai epitāfijas var rakstīt arī mūžībā aizgājušā cilvēka ģimenes locekļi, un tad bieži vien teksti ir vēl smieklīgāki. Kapu plāksnes tiek aprakstītas arī ar anekdotēm, kas top, iepazīstot mirušo no viņa tuvinieku stāstītā.
Kā vēsta interneta vietne «MyBestPlace», «Cimitirul Vesel» patiesi ir kā brīvdabas muzejs, kurā katrs kaps ir neliels mākslas darbs. Te aplūkojami vairāk nekā 800 kokā grebtu krustu, turklāt cits no cita tie atšķiras tieši ar katra mirušā dzīves attēlojumu. Attēli ir vienkārši un pieticīgi, taču tie lieliski spēj iemūžināt apbedītās personas tikumu vai trūkumu, ieskaitot dažas ne tik glaimojošas detaļas… Interesanti, ka «Jautrās kapsētas» nosaukumu šai vietai daži franču tūristi piešķīra tikai pagājušā gadsimta 70. gados.
Tiek uzsvērts, ka kapsētas neparastākā iezīme ir tā, ka šī vieta atšķiras no Rietumeiropas sabiedrībā dominējošā uzskata - nāve ir kaut kas svinīgs. Savukārt šeit ir izveidotas saiknes ar vietējo dākiešu kultūru, kuras filozofiskie principi, domājams, garantēja dvēseles nemirstību un pārliecību, ka nāve ir mirklis, kas piepildīts ar prieku un labākas dzīves cerībām. Nav noslēpums, ka lielā daļā rietumvalstu kapsētās, apglabājot aizgājēju, valda skumja gaisotne un zaudējuma sajūta; īpaši brīdī, kad aizgājēja šķirsts tiek nolaists kapā. Savukārt šajā Rumānijas kapsētā, kur kapu pieminekļi un krusti izkrāsoti dinamiskās krāsās un tos rotā dzīvespriecīgi zīmējumi, padara to par vietu, kur svinēt dzīvi. Un, ja rietumvalstu kapsētās cilvēki savu piederīgo atdusas vietas apmeklē individuāli, tad «Jautrajā kapsētā» cilvēki no visas pasaules ierodas, lai apskatītu personalizētos kapa pieminekļus, apbrīnotu to skaistumu vai pat uzzinātu kaut ko par šeit apglabāto cilvēku dzīvi.
Kā jau minēts, lielu daļu «Jautrās kapsētas» pieminekļu rotā dažādas epitāfijas, kas uzskatāma par šīs Rumānijas apdzīvotās vietas identitātes neatņemamu sastāvdaļu. Kapsētas epitāfiju kolekcija piedāvā ētikas standartu un sociāli uztvertu normu kopumu, kas ir būtisks vietējai sabiedrībai, parādot humoristiskas un galvenokārt pozitīvas personiskās īpašības. Šīs pamatvērtības svārstās no godīga un smaga darba līdz stiprai ticībai un pienākuma apziņai. Protams, bez epitāfijas nav palicis arī šīs kapsētas tradīcijas aizsācējs, un uzraksts uz viņa pieminekļa vēsta:
«Kopš biju mazs zēns,
Es biju pazīstams kā Stans Joans Patra.
Klausieties mani, labie cilvēki,
Tajā, ko es teikšu, nav melu:
Visu mūžu
Es nevienam nevēlēju ļaunu,
Bet darīju labi, cik vien varēju
Ikvienam, kurš lūdza.
Ak, mana nabaga pasaule,
Jo tajā dzīvot bija grūti.»
Šķiet, diezgan melna humora pilnu epitāfiju izpelnījusies kāda vīramāte:
«Zem šī smagā krusta
Melo mana nabaga vīramāte.
Jūs, kas te ejat garām,
Lūdzu, mēģiniet viņu nepamodināt.
Ja viņa atgriezīsies mājās,
Viņa mani lamās vēl...
Paliec šeit, mana dārgā vīramāte!»
