«Šī fotogrāfija tapusi pirms trīsdesmit gadiem – 1992. gadā, kad radās Latvijas armijas orķestris. Tas bija pats šā kolektīva sākums un kopumā ļoti interesants laiks. Vēl tagad atceros, ka fotogrāfija tapa agrā ziemas rītā, un, tā kā forma man bija vairākus izmērus par lielu, jutos pamatīgi nosalis, ko ļoti labi var redzēt pēc manas sejas izteiksmes, un garastāvoklis tiešām nebija īpaši labs,» par albumā atrasto fotogrāfiju stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra mūziķis, trompetists Andris Ābelīte
«Toreiz lielākā daļa orķestra mūziķu bija ļoti jauni, savukārt mūsu «vadoņi» bija vēl no padomju armijas, un ne vienam vien no viņiem bija problēmas ar valodu. Tas bija laiks, kad regulāri dzirdējām teicienu «iļi darbs, iļi frizura», kuru bija iecienījis kāds apakšpulkvedis, kuru tagad nesaukšu uzvārdā.» Mūziķis smej, ka, skatoties šo fotogrāfiju, atmiņā nākot dažādas interesantas lietas - gan bohēma, kuru izdevies piedzīvot arī armijas orķestrī, gan fakts, ka tieši 1992. gadā radās grupa «Labvēlīgais tips» (Andris vairākus gadus šajā kolektīvā spēlēja trompeti).
«Tas bija laiks, kad spēlējām daudz un visdažādāko mūziku, [Einārs] Repše bija Latvijas Bankas prezidents. Algas mums maksāja «repšikos», izsniedzot milzīgas paciņas ar nesaprotamiem papīriem, un šķiet, ka tolaik bijām salīdzinoši bagāti, vismaz uz tā fona, kas notika visapkārt. Tas bija laiks, kad Latvijas valsts bija jauna, un arī mēs paši bijām jauni.» Andris gan piebilst, ka armijas orķestrī pavadītais laiks bijis samērā īss, jo mūziķi daudz ko nedrīkstēja darīt, piemēram, audzēt garus matus: «No rītiem mūs pārbaudīja, un ne reizi vien gadījās, ka kāds no mums devās uz mājām, lai sieva vai draudzene viņam «piegrieztu» matus pēc pulkveža gaumes. Jā, tas bija spilgts un interesants laiks manā dzīvē, kas man jau drusku bija piemirsies: jaunības eiforija, trakums, līdzekļi, ar kuriem varējām apmierināt savas pieticīgās vēlmes. Vismaz tādas ir pirmās emocijas, kas rodas, tagad skatoties šo fotogrāfiju.»
