Nupat klajā nākusi hiroloģes Maijas Irbītes grāmata «Hiromantijas rokasgrāmata katram». Kā Maija pati atzīst, tā ir viņas pirmā un vienīgā grāmata, citu vairs nebūšot. Viņa piebilst, ka izdevums ir domāts ikvienam interesentam kā rokasgrāmata. Ja cilvēks šos pamatus apgūst, var tālāk doties dažādos virzienos. «Hiromantijā galvenais – ir jābūt godīgam. Ko tu redzi, to arī saki. Protams, ir pazīmes, kuras liecina, ka viens cilvēks vieglāk visam tiek pāri, cits smagāk. Es parasti saku: varu jums izstāstīt, ko redzu rokās, bet pašam ir jādomā ar savu galvu. Varat pieņemt vai nepieņemt to, ko es saku. Varbūt turpmāk dzīvē noderēs kāda manis izteikta atziņa,» Maija ir atklāta.
Viņai rokā ir tā dēvētā rakstnieka dakšiņa, varbūt tāpēc tapusi grāmata.
«Es būtu priecīga, ja mana grāmata kādam noderētu un kāds par to ieinteresētos. Būšu godīga - vajag arī jaunus cilvēkus hiromantus, jo es nebūšu mūžīga. Man ir apmierināta darba sajūta labā nozīmē. Zināšanas kapā līdzi nevajag paņemt,» pauž hiroloģe un piebilst - grāmatas izdošanu sekmēja arī tas, ka bieži tika jautāts, kāda ir literatūra latviešu valodā. Tikai pāris tulkotas grāmatas šajos laikos un dažas pirms kara. Šī ir pirmā latviešu autora grāmata hiroloģijā. Jāpaskaidro, ka Maija ir hiroloģe, kura roku apskata kopumā - ne tikai plaukstu līnijas, bet arī pirkstus un nagus.
«Sajūta man tagad ir stipri jocīga, pat dīvaina. Tāda, ka atrodos gabaliņu virs zemes. Jauno grāmatu pirmoreiz ieraudzīju pēc konsultācijas un domāju: vai tiešām grāmata ir? Es saku, ka esmu knauzerīgs vēsturnieks, man vienmēr vajag atbildi - kas, kur, kad. Praktiski pēc katras konsultācijas vai sarunas ar cilvēku atnācu mājās un vēlreiz visu pārdomāju. Ja cilvēks atļāva nofotografēt savas rokas, tad vēlreiz ieskatījos fotouzņēmumos un visu sīki pierakstīju. Tas gadiem krājās, radās likumsakarības un vēl kas cits. Vadīju kursus, tāpēc izstrādāju izvērstu plānu, kas ir pamats grāmatai, praktiski «apaudzēts ar miesu»,» stāstu sāk Maija un teic, ka pensijā beidzot radies brīvs laiks. Tas sakritis ar kovida laiku, kad varēja tikai sēdēt mājās, lai nekontaktētos ar citiem. «Man vienkārši rakstījās. Pamēģināju pat vairākus variantus. Varu teikt lielu paldies žurnālistei Ievai Luikai, kura tagad ir Anglijā. Viņai ir ļoti labas latviešu valodas zināšanas, un es viņai sūtīju pirmos divus grāmatas variantus. Viņa palaboja, un pēc tam pamazām viss tapa,» atceras grāmatas autore.
Maijai pieder gadiem krāta plaukstu fotogrāfiju kolekcija, kas ir mācību materiāls pašai. Ja nule iznākušajā grāmatā izmantotas fotogrāfijas, tad visi vārdi ir mainīti, vecums minēts tikai aptuveni. «Roku fotogrāfijas man ir par pēdējiem divdesmit gadiem. Tas ir mans darba materiāls, jo no katra cilvēka es arī mācos un kaut ko gūstu.»
Vaicāta par hiromantijas ienākšanu viņas dzīvē, Maija pastāsta, ka viņas vecajam tēvam bija māsīca, ļoti gudra sieviete, kuru bērni dēvējuši par Zetes tanti. Viņas vārds bijis Lizete. «Tagad es saprotu, ka viņa daudz ko zināja un prata, bet aizgāja tad, kad es mācījos vidusskolā. To, ka rokās ir īpašas līnijas, sapratu jau agrā bērnībā. Kad Zetes tante bija atbraukusi ciemos, viņa man teica: ir, paskaties, meit! Jā, varu atzīt, ka šīs domas man bija no agriem gadiem,» saka Maija.
Zetes tante dzīvojusi Rīgā, Blaumaņa ielā, puspagrabā, un Maija, vēl maza meitene būdama, braukusi mammai līdzi ciemoties pie tantes. Zete bijusi mierlaiku dāma, savulaik ļoti labi kārtis likusi. «Viņa prata pateikt arī to, vai vīrietis pēc kara atgriezīsies mājās. Es atceros gadījumu, kad rados vīrs bija kara laikā pazudis, viņu paņēma leģionā. Vīrieši tolaik bija deficīts, un sievietei vietā uzradās precinieks. Ierodas pie Zetes tantes - ko man darīt? Zete bija teikusi - pagaidi, es bišķi padomāšu un pēc dažām dienām pateikšu. Atbilde bijusi: tu vari droši Augustu precēt, tavs vīrs ir noslīcis. Tas bija 50. gadu sākumā, bet 1956. gadā no Sibīrijas lēģeriem cilvēki atgriezās mājās. Kāds sameklēja šo sievieti un pastāstīja, ka viņas vīrs neesot pratis peldēt. Bijis nometnē, gribējis ar laivu celties pāri upei, bet ledus gabals sadragājis laivu un vīrietis noslīcis. Zetes tante visu redzēja pareizi,» spriež Maija un pastāsta, ka tante bijusi kolorīta sieva - viņai bijis garš dzintara iemutis smēķēšanai, viņa pratusi labi šūt un arī cienījamos gados ik rītu vingrojusi.
Pēc Maijas domām, hiromanti ir ļoti dažādi. Par sevi viņa saka, ka neesot hiromants - gaišreģis, jo visu analizē. Tā ir arī sava veida statistika, bet vēl pastāv likumsakarības, kurām, protams, ir izņēmumi. «Principā notiek analīze, tas vienkāršākais, ko nozīmē katra līnija un zīme. Grūtākais ir tas, ka nevajag absolutizēt kādu zīmi un vajag mijiedarbību. Visu to apgūst tikai ilgu gadu gaitā praksē, jo katra cilvēka roka ir citāda un zīmes savstarpēji darbojas katrā rokā citādi. Es nenoliedzu, ka varbūt ir ģēniji, kuri, teiksim, izlasa grāmatu, un uzreiz viss ir skaidrs. Man tā nebija - viss nāca lēnām un pamazām,» atklāj hiromante un piebilst, ka varot teikt milzīgu paldies tiem cilvēkiem, kuri viņai uzticējuši savas rokas. Maija parasti pie sevis pasmaidot - neatceroties cilvēku sejas, bet rokas gan, un pastāsta gadījumu: «Atnāca uz konsultāciju vīrietis, bet neteica, ka jau iepriekš bijis. Es teicu: paga, es šo roku esmu jau redzējusi. Tajā bija ļoti īpatnējas zīmes, kādu citās rokās nebija. Viņš arī atzina, ka bijis pie manis pirms četriem gadiem. Tā nebija, tā teikt, ierindas roka.»
Maija atzīst, ka ar vārdu «karma» ir uz jūs. Mēs visi atrodamies starp zemi un debesīm, visi piedzimstam ar kaut kādiem talantiem un spējām. «Jautājums, kādā virzienā un cik mēs ieklausāmies sevī, cik neieklausāmies, kā savu dzīvi virzām. Pēc rokām var pateikt galvenās rakstura iezīmes, talantus, spējas, bet cilvēka liktenis ir atkarīgs no viņa rakstura, kā viņš kurā dzīves brīdī rīkojas. Ne katrā, bet lielākajā daļā plaukstu ir šī likteņa līnija, kura parāda cilvēka dzīves virzienu kopumā. Likteņa līnija dod vislielāko informāciju, bet tā arī visātrāk mainās,» skaidro speciāliste un teic, ka galvenās ir dzīves jeb dzīvības, galvas jeb prāta un sirds līnijas, kuras parasti ir visās rokās.
Kreisā roka rāda potenciālu, un parasti ir tā - cik gara dzīvības un galvas līnija izaug vidēji līdz 33 gadu vecumam, tik garas tās ir. Savukārt labajā rokā šīs abas līnijas visa mūža garumā pagarinās, ja dzīvojam normālu dzīvi. Labās rokas līnijas vēsta arī to, ko mēs no tā visa īstenojam, tāpēc līnijas kreisajā un labajā rokā nav identiskas. Cilvēka dzīves laikā mainās sīkās zīmes, parādās un atkal izzūd, bet tās hirologam dod plašu informāciju par cilvēku. Taču Maija vēl neesot sastapusi cilvēku, kuram diametrāli pretēji būtu mainījušās galvenās līnijas mūža garumā. Hirologu vidū valda dažādi uzskati, kura roka ir potenciāls, kura vadošā, citi dala vīriešus un sievietes atsevišķi, bet Maijai visi ir vienkārši cilvēki.
«Katram cilvēkam ir dažādas plaukstu līnijas, jo katrā rokā ir neliela, atšķirīga nianse. Hiroloģijā vispār ir noteiktas likumsakarības, bet vienmēr tām līdzi nāk individuālās nianses, kuras atrodamas katrā rokā. Mēdz būt izņēmumi no likumsakarībām, kā jebkurā lietā. Tas notiek tā: tu paskaties rokā, un atkal ir citādi. Ir līdzīga līnija, tomēr nedaudz citāda,» par hiroloģijas līkločiem izsakās grāmatas autore.
Cilvēkus visvairāk interesējot trīs lietas: raksturs, talanti un mīlestība. «It īpaši Eiropā pēc Otrā pasaules kara šie iepriekšminētie trīs vaļi izkristalizējās, it īpaši ja pašam ir jāmaksā par izglītību. Rokas nevar pateikt, lai mācies konkrētā fakultātē, tās pasaka tikai virzienu, kurā iespējams gūt vislabākos rezultātus. Bieži ierodas cilvēki, kuriem ir jau divas augstākās izglītības, bet saprot, ka vēlas vēl kaut ko. Vairāk uz konsultācijām ierodas sievietes, bet nāk arī vīrieši. Galvenais ir runāt ar cilvēku par tiem jautājumiem, kuri viņu interesē. Ja kāds jautājums neinteresē, mēs to pat neskaram,» teic Maija un piebilst, ka hirologi strādā ļoti dažādi, bet viņai ir svarīgi, lai par cilvēku zina pēc iespējas mazāk. Arī vārdu var izdomāt, bet dzimšanas datums, mēnesis un gads gan jāzina, lai noteiktu hronoloģiju uz līnijām. Tomēr katra lieka informācija tikai traucē.
«Par slavenībām ir grūti runāt, vismaz man. Tās visu laiku tiek aprakstītas «dzeltenajā» presē. Iespējams - kolosāls cilvēks, bet viņam tiek «uzšūmēts» daudz kas lieks virsū. Man gan vairāk patīk cilvēks, kuru redzu pirmoreiz,» viņa piebilst.
«Hiromantam ir jābūt godīgam. Normāli jāizstāsta tas, ko redz, bez liekas traģikas. Bieži vien par katru jomu noteikti savas pasaciņas klīst, un cilvēks atnāk un gaužas: vai, man ir īsa dzīves līnija, kaimiņiene teica, ka es drīz miršu. Taču tā ir labā roka, kurā līnija pagarināsies visa mūža garumā. Atceros, reiz viena kundze uzrakstīja e-pastā vēstuli. Meitenei pieci gadi, esot pārrāvums kreisās rokas dzīvības līnijā, un kaimiņiene teikusi, ka bērns ilgi nedzīvošot. Taču tas viss ir nepareizi iztulkots. Ja vienā rokā ir līnijas pārrāvums, bet jaunā dzīvības līnija ir iezīmēta virzienā uz plaukstas vidu, tas nozīmē, ka noteiktā vecumā cilvēks var kvalitatīvi uzlabot savu dzīvi. Tas attiecas uz personīgo dzīvi, darbu, kur kaut kas mainīsies,» būtību skaidro lietpratēja.
Maija piebilst, ka daudz kas atkarīgs no cilvēka paša rīcības. Kaut vai personīgā dzīve. Kādreiz sīkās zīmes plaukstas ārmalā dēvēja par laulības, tagad - par simpātiju līnijām. Tur cilvēkam ir vislielākā izvēle. Kreisajā rokā, piemēram, var redzēt četras simpātiju līnijas, bet labajā - divas. Tā ir paša izvēle, cik simpātiju viņš izvēlēsies, bet izvēle ir vienmēr.
«Mēs varam runāt par iespējamību, diezgan lielu ticamību. Ja ir pārrāvums ar pozitīvo nozīmi dzīvības līnijā un ja tas ir tikai vienā rokā - ir jautājums, vai cilvēks pamanīs šo iespēju, vai izmantos. Ja abās rokās vai otrā rokā var atrast kaut kādu apstiprinošu, pozitīvu zīmi, tad, jā, visticamāk pamanīs. Tas ir ļoti subjektīvi, ja runājam par notikumiem. Piemēram, pārrāvums rokas līnijā vienam nozīmē sekmīgi iestāties labā augstskolā, iegūt diplomu un pēc tam tikt labā darbā, otram - aizbraukt strādāt ārzemēs, kādai sievietei - labā nozīmē veiksmīgas laulības,» nianses klāsta hiroloģe un piebilst, ka pati nav tā speciāliste, kura redz, ka cilvēka mīļotais vīrietis ir ar sprogainiem matiem vai pliku pakausi. Šādas lietas roku līnijās neparādās.
«Cilvēki pie manis atgriežas, bet hirologs nav tas speciālists, pie kura ir jānāk katru gadu. Atkārtotai vizītei būtu jābūt ne agrāk kā apmēram pēc septiņiem, astoņiem, jo šajā laika posmā vairāk vai mazāk mainās plaukstu līnijas,» sarunu pabeidzot, nosaka hiroloģe.
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
