Modes māksliniece, vegāne, svaigēdāja, kafejnīcu «Nirvana» īpašniece Šeila Vanaga kopā ar vīru Jāni jau vairākus gadus mīt skaistajā Kalngalē Ādažu novadā, jūras tuvumā. Taču ar žurnālu »Vakara Ziņas« azartiskā sieviete tikās savā mīļajā Ģertrūdes ielas «Nirvanā», cienājot ar zaļo tēju, vegānu saldējumu un svaigēšanas kūkām.
«Daudzas lietas pēdējos gados ir mazāk notikušas, tāpēc prieks, ka jūlija nogalē risinājās vegānu festivāls. Tur arī mēs piedalījāmies. Bija ļoti daudz darba, visi vēlējās panašķot garšas kārpiņas. Notika jauks festivāls Rīgas Ziedoņdārzā. Tur bija baudāmi, piemēram, fermentētie sieri ar zilo pelējumu no mandelēm. Gatavojām alternatīvu burgeriem, cepām veselīgās bezglutēna pankūkas no griķiem - ļoti labi sanāca. Bija daudz apmeklētāju, bet salīdzinoši maz dalībnieku. Esmu nolēmusi izvairīties no turpmākiem pasākumiem. Man patīk pasākums, ko sauc par vasaru,» pasmaida Šeila un stāsta, ka jau ilgāku laiku kopā ar dzīvesbiedru Jāni mīt Kalngalē Ādažu novadā. Viņa ir dzimusi Rīgā, kā pati teic, galvaspilsētas Dzemdību nama pirmajā korpusā, visu bērnību, jaunību, apzināto laiku pavadījusi Rīgā un visu laiku domājusi, ka dzīvot var tikai galvaspilsētā, bet eksistēt varbūt arī citur. Rīga viņai visu laiku beidzās pie Daugavas.
Agrāk viņai šķitis, ka nevar dzīvot bez Rīgas centra, bet tagad ir pretēji. Viņai šķietot, ka cilvēki, kuri atjauno vecos īpašumus, uzsākot dzīvi laukos, ir tie jaukākie un pozitīvākie. «Nesaprotu, kāpēc tieši Kalngalē esmu nolikta. Nav nekādu ilūziju par to, ka cilvēks ir sava likteņa lēmējs vai ka viņš izvēlas. Es domāju, mēs daudz ko neizvēlamies, bet mums ir dots ceļš. Jautājums, vai mēs to ejam un kā savu dzīvi dzīvojam. Kalngalē nopirkām izsolē zemi. Dīvainākais ir tikai tas, ka diezgan neglītā, nesapostā mājiņā es tur sāku dzīvot,» saka Šeila. Sākumā Vanagu ģimene tur mita tikai vasarās, maksājot kredītus un veicot citus darbus. Viņai allaž ļoti svarīgs bijis jūras tuvums, kas Kalngalē ir.
«Man bijušas visādas dīvainas pieredzes un aizraušanās, piemēram, veģetārisms. Tā pamatlietas un principi mani ļoti aizrāva ar vadmotīvu nenodarīt pāri citām dzīvām būtnēm. Mēs apzināti vai neapzināti vienmēr kādam nodarām sāpes. Esmu šuvusi skaistas kleitas, kur gribas izmantot dabīgus materiālus, jo nevēlos sintētiku - tā nogalina, sabojā zemei iespēju būt skaistai un zaļai,» saka modes māksliniece un atzīst, ka dzīve, kāda tā bija pirms kovida, diezin vai atgriezīsies visā krāšņumā. «Patiesībā šie divi gadi lielākajai daļai cilvēku aizritēja, tērpjoties vai nu pidžamās, vai sportiskās drēbēs. Man bija sajūta, ka jau divas ziemas staigāju vien pelēkā treniņtērpā un neuzvelku kleitu. Ziedoņdārza pasākumā gan uzvilku krāšņu, garu kleitu ar puķītēm, konstatējot, ka tā vairs nav tik brīva, aprises ir mainījušās. Domāju, arī citiem ir šāda problēma,» neslēpj Šeila.
Viņas studijā lēnām notiek remonts, tur atvēlēta vieta un telpa, kur veidot arī svaigēšanas kūkas. Tas ir viņas sirdsdarbs jau ļoti ilgi, un Šeila jūtot, ka tur var pievienot vēl vienu sirdslietu - skaistās drēbes. «Visu šo laiku modes jomā darbojos ļoti maz. Dažas jaukas dāmas mani nepameta, paretam darināju kleitas. Ir tapis ļoti skaists, izšūts tērps, domāts kāzu svinībām viešņai. Man patīk ļoti smukas un vajadzīgas lietas,» piebilst Šeila.
«Vasaras rosība audzina manu raksturu - sāku daudz ko pieņemt un saprast. Nebūt vairs neesmu egoistiska. Kad iestājas rudens, beidzot es mīlu arī šo gadalaiku un arī ziemu, pat vairāk nekā vasaru. Tad kempingā kļūst brīnišķīgi kluss un iestājas dīvains laiks. Es nezināju, ka ir skujkritis. Neko nezināju par sulu tecināšanu, bet tagad esmu lietpratēja. Man ir savi bērzi, pret tiem izturos saudzīgi. Visiem «Nirvanas» draugiem ir manas bērzu sulas. Eju sēņot, peldos rītos un vakaros, visi saulrieti ir manējie un arī jūra,» par Kalngales jaukumiem jūsmo Šeila un piebilst, ka tā ir pilsētas meitenes skaistā daba.
Viņa perfekti iemācījusies šķirot atkritumus, taupīt enerģiju, apkuri un visu pārējo. «Es izcīnīju sev Kalngali, man tur ārkārtīgi patīk.»
Šeila saslimusi ar kovidu, bijušas blaknes, ar kurām joprojām cīnoties. Apmeklējusi homeopātu, ievērojusi periodus, kad nedēļu neko neēd un nedzer. Šeila trīsreiz to darījusi ar cerību izveseļoties, jo pēc kovida izslimošanas ir ļoti smagas blaknes. Apmeklējusi garīgās izaugsmes festivālus un prakses. Viņa uzskata, ka ir vērts to darīt. «Man radās it kā otrā elpa, esmu laimīga un priecīga. Vēl neesmu pavisam vesela, bet skaidri zinu, ka būšu. Esmu atradusi gan ārstus, gan skolotājus un jaunus draugus. Slimība man ļauj visu izmēģināt - pētu arī tējas, to izmantojumu un iedarbību. Man šobrīd ir attīrīšanās, garīgās prakses un homeopātija. Domāju rudenī šūt skaistas lietas. Ceru, ka sievietes tās varēs saņemt, iepakotas glītās kārbās, ja mūsu dzīvesveidam atkal būs kādi ierobežojumi. Bet varbūt būs iespēja pašām atbraukt uz galvaspilsētu, apskauties un pie brīnišķīga spoguļa padižoties un piemērīt?» sapņo Šeila un skarbi teic, ka vajag ierobežot to naudiņu, kuru atdodam barbariskajai Krievijai. Vanagu ģimenei tāpēc ir elektromobilis un viņi kurina krāsni - ir daudz romantiskāk. «Mums visiem savā starpā nepieciešama mīlestība un pieņemšana!» sarunu beidzot, novēl Šeila.
