Savu 103. sezonu, kas solās būt ļoti interesanta un piedāvāt skatītājiem vismaz astoņus vai deviņus jauniestudējumus, jūlija beigās Latvijas Nacionālais teātris sāka tradicionāli – ar lielo kopsapulci, fotografēšanos un labāko kolēģu apbalvošanu. Savus jaunos saimniekus atrada visas trīs teātra vērtīgākās ceļojošās relikvijas – Elzas Radziņas kulons, kā arī Veltas Līnes un Kārļa Sebra gredzeni. Turklāt izrādās, ka šīs balvas apvij interesanti stāsti.
Jau ceturto reizi pie Elzas Radziņas kulona (tas tiek pasniegts par labāko sieviešu lomas atveidojumu) tika aktrise Lāsma Kugrēna, kurai šī balva piešķirta par titullomu režisora Intara Rešetina iestudētajā izrādē «Aukle». Sazvanīta savās Bauskas mājās, aktrise smej, ka tas tiešām esot liktenis, jo dažādu iemeslu dēļ viņa atkal nav varējusi tikt pēc balvas, taču priecājas, ka kulons paliks ģērbtuvē, jo savukārt pērn Lāsma to pasniedza savai ģērbtuves biedrenei Daigai Gaismiņai. «Vispār man ir sajūta, ka kulons atgriežas pie manis, jo saņemu to jau ceturto reizi. Pirmo reizi to man pasniedza pati Elza Radziņa, tikai es vairs neatceros, par kuru lomu tas bija,» stāsta aktrise un piebilst, ka toreiz bijusi sajūta, ka viņa to saņem teju no tuvinieka, jo izrādās, ka Radziņa un viņas mamma bijušas ļoti labas draudzenes.
«Redz, kā ir: pie «Spēlmaņu nakts» balvām netieku, bet, kā saka mani dēli - kas var būt vēl labāk par to, ja novērtē pašas kolēģi,» aktrise neslēpj aizkustinājumu. Lai gan parasti šo balvu Lāsma glabājot teātra seifā, jo tā esot visdrošākā vieta, tomēr pāris reižu viņa šo vērtīgo rotaslietu esot valkājusi. «Drīz pēc tam, kad Elza man šo balvu bija pasniegusi, mēs kopā ar kolēģiem devāmies viņu sveikt jubilejā. Biju uzvilkusi ļoti skaistu melnu kleitiņu un biju uzlikusi kulonu. Sveicot Elzu, sasmīdināju gan viņu, gan kolēģus, jo teicu apmēram šādi: «Elziņ, jums jāsaprot, ka man šoreiz galvenais nav tava dzimšanas diena, bet gan tavs kulons…» Taujāta, vai tagad, kad Radziņas vērtīgā rotaslieta atkal nonākusi pie viņas, tā tiks valkāta, Lāsma Kugrēna teic, ka vispirms jāatveseļojas no nesen gūtās traumas, tad viņa ar kolēģi Daigu Gaismiņu sarunāšot, kā balvu saņemt, un, iespējams, pēc tam sezonas laikā kādā svarīgā notikumā tā tiks uzlikta: «Ir jauki šo rotaslietu valkāt, jo tā ir tik skaista, un runā pati par sevi,» neslēpj aktrise, kura, iegūstot šo balvu otro un trešo reizi, gan to glabājusi teātra seifā.
To, kā aizsākusies šī balvu pasniegšanas tradīcija, vislabāk zina stāstīt teātra bijusī literārās daļas vadītāja un lieliska teātra vēstures pārzinātāja Rita Melnace. Izrādās, atjaunot labāko aktieru apbalvošanu 90. gadu vidū esot ierosinājis leģendārais aktieris Kārlis Sebris, tādējādi vēloties atjaunot šā paša teātra 30. gadu tradīciju. «Cik man zināms, Sebris savu gredzenu, kurš pēc tam katru gadu kā ceļojošā balva tika piešķirts labākajam aizvadītās sezonas aktierim, pats esot valkājis kādā izrādē. Kad viņš to ierosināja, toreizējā granddāma Elza Radziņa pretī lika savu kulonu, kas tiktu piešķirts kādai aktrisei par labāko sieviešu lomu. Pēc tam viņiem pievienojās Velta Līne, kura, bez šaubām, ir uzskatāma par vienu no izcilākajām mīlētāju lomu atveidotājām - viņa galdā lika Antas Klints gredzenu, kuru bija saņēmusi mantojumā, un to tagad katru gadu piešķirt kādai aktrisei par labāko mīlētājas lomas atveidojumu.»
Rita Melnace arī domā, ka, visticamāk, Elzai Radziņai reiz piederējusī greznā rotaslieta - kulons, kuru rotā liels dūmu topāzs (pēc citu teiktā, tas esot milzīgs, dūmakaini brūns onikss), savulaik uz Latviju atceļojusi no Indijas vai Pakistānas: «Viņa kopā ar kolēģiem piedalījās delegācijā, kad vairākās pasaules valstīs tika izrādīta filma «Hamlets» [tajā Radziņa atveidoja Hamleta mātes Ģertrūdes lomu], un, iespējams, šī ceļojuma laikā šo rotaslietu arī iegādājās. Viņa pati to ir valkājusi deviņdesmitajos gados, kad uzstājās dzejas vakaros, lasot indiešu dzejnieka Rabindranata Tagores dzeju.»
Interesanti, ka ar šo relikviju saistās arī mistisks stāsts: uzsākot 2012. gada sezonu, Mārai Zemdegai Radziņas kulonu vajadzēja nodot Lolitai Caukai. Taču brīdī, kad Caukai no kolēģes rokām vajadzēja saņemt ceļojošo balvu, atklājās, ka tas dienu pirms jaunās sezonas sākuma ir mistiski pazudis. «Esmu fatāliste un domāju, ka te ir iedarbojusies pati Elza, tikai nevaru izdomāt, ko neesmu izdarījusi pareizi,» toreiz smēja Zemdega, kura, meklējot pasniedzamo ceļojošo kaklarotu, esot apgriezusi otrādi visu māju. Tādēļ viņa kolēģei pasniedza 21 baltu rozi - kā kompensāciju un lūgumu pēc piedošanas, piebilstot: «Ticu un esmu pārliecināta, ka īstajā brīdī kulons atradīsies, un tu to saņemsi!»
Tagad, atceroties deviņus gadus senos notikumus, Lolita Cauka teic, ka viņai neviens nav atklājis, kur kulons bija pazudis, taču esot aizdomas, ka tas ceļojis pa teātri. «Viens vai divi cilvēki droši vien to zina, bet man neviens nav stāstījis. Katrā ziņā, kad kulons beidzot atradās un nonāca manās rokās, es to glabāju teātra seifā un nevienu reizi neuzliku,» atzīst aktrise. Savukārt Lāsma Kugrēna, komentējot šo epizodi, piebilst - tā tiešām ir tīrā mistika, jo kulons atradies pilnīgi citā vietā, nevis tur, kur bija nolikts, turklāt - «nav apzinīgāka cilvēka par Mārīti [Zemdegu]… Tāpēc tas tiešām ir dīvaini».
Voldemārs Šoriņš, kurš tika pie Kārļa Sebra gredzena par Stendāla un citām lomām izrādē «Sarkanais un melnais», arī atzīst, ka vispatīkamākā ir tieši kolēģu atzinība, jo «tavu sniegumu vērtē savējie, jo viņi zina katra vājās un stiprās puses». Tāpēc aktieris priecājas, ka pēc visiem šiem gadiem kolēģi viņa darbā ieraudzījuši, par ko piešķirt Sebra gredzenu, tālab «jūtos pagodināts un priecīgs». Interesanti, ka teātrī Šoriņš ar gredzena kādreizējo īpašnieku savulaik saspēlējies izrādē «Hamilkāra kungs», bet lielākā saspēle viņiem bijusi kādā TV uzvedumā Šoriņa jaunībā, kad Kārlis Sebris atveidojis viņa tēvu. «Man Sebris vienmēr paliks atmiņā ar savu vitalitāti un dzīvesgudrību, un viņš bija viens no teātra pīlāriem! Un viņa vietu šeit neviens nevar aizpildīt.»
Taujāts, kur glabās vērtīgo balvu, aktieris atzīst, ka uzreiz to nolikšot teātra seifā. «Nedod, Dievs, ja ar to kaut kas gadīsies… Tāpēc - drošs paliek nedrošs!»
Savukārt jaunajai aktrisei Madarai Reijerei, kuru vēl nesen pazinām kā Madaru Bori, jaunā sezona iesākusies patiešām krāšņi: viņa nesen apprecējusies ar savu kursabiedru, šā paša teātra aktieri Kārli Reijeru, atzīta par vienu no aizvadītās sezonas nodarbinātākajām aktrisēm un saņēmusi Veltas Līnes gredzenu par lomām izrādēs «Sarkanais un melnais» un «Persona». «Jūtos ārkārtīgi pagodināta un laimīga, ka kolēģi šādi man ir izteikuši komplimentu un novērtējuši manu darbu! Man patīk strādāt, man patīk mans darbs, un teātrim veltu lielāko daļu sava laika, un daru to visas sirds!» Savu iepriekšējo balvu - ceļojošās Kārlēna un Ieviņas šķiltavas, kas tiek pasniegtas jaunajiem aktieriem, Madara glabājusi savā ģērbtuves galdiņā. Par Veltas Līnes gredzenu aktrise vēl neesot izdomājusi, kur to glabāt, taču sola uzvilkt pirkstā pirmizrādēs un citos svarīgos brīžos.
