Alehs Gulaks šajās dienās ir ļoti aizņemts. Viņa vadītā organizācija Baltkrievijas Helsinku komiteja gatavo ziņojumus par prezidenta pirmsvēlēšanu laiku. Neraugoties uz maldīgu priekšstatu par bailīgiem un mazrunīgiem cilvēktiesību aizstāvjiem, kuriem sasietas ne tikai rokas, bet arī mēle, Alehs Gulaks gatavs atklāti stāstīt par savu un kolēģu darbu – par cīņu pret nāvessodu, pret ārstnieciskā darba «profilaktorijiem», pret diskrimināciju. Rodas iespaids, ka par šiem jautājumiem Alehs runā pat daudzkārt brīvāk nekā mēs Latvijā.
Tiekamies daudzstāvu biroja ēkas 12. stāvā. Ēka pelēka, neizteiksmīga. Gari gaiteņi kā kopmītnēs, cits citam blakus sarindojušies dažādi biroji, un pie viena no tām pavisam necila zīmīte, ka te atrodas Baltkrievijas Helsinku komiteja, viena no lielākajām cilvēktiesību organizācijām Minskā, arī Baltkrievijā. Taču visi, kuriem nepieciešams atbalsts vai palīdzība, zina, kā viņus atrast. Birojā uzraksts: runāsim baltkrievu valodā! «Jā, mēs pielikām kā atgādinājumu,» smejoties saka Alehs Gulaks. Otrs uzraksts, kas uzreiz iekrīt acīs, ir nedaudz pabālējis uzraksts Human rights for all (Cilvēktiesības visiem – angļu val.). Cilvēktiesību aktīvistu darba galdi apkrauti ar dokumentiem, iesniegumiem.
Valsts «atmaigusi»?
«Pirms dažām nedēļām atbrīvoja politieslodzītos, ir atgriezušies politiskie emigranti, bet, cik ilgi šāda atvasara turpināsies, es nezinu,» saka A. Gulaks. Tas tiek darīts neilgi pirms vēlēšanām ar nodomu parādīt: re, cilvēki var brīvi iet uz ielām, teikt, ko domā, pat piketus rīkot. Tieši tāds pikets noticis vakar. Taču visi atceras iepriekšējās Valsts prezidenta vēlēšanas 2010. gadā, kas «beidzās ļoti slikti», saka Alehs. Virkne arestu, cilvēki ieslodzījumā turēti stundas, dienas bez skaidra pamatojuma, bez informācijas. Arī pašu Alehu togad arestēja.
«Mūsu organizācijai jau ir divdesmit gadu, tas nozīmē, ka esam spēcīgi. Mūs uztver kā opozīciju, taču neesam un nekad neesam bijuši saistīti ne ar kādiem politiskiem spēkiem,» stāsta cilvēktiesību aktīvists. «Mūsu darbības lauks ir ļoti plašs – pulcēšanās brīvības ierobežojumi, tiesības uz taisnīgu tiesu, aizsardzība pret diskrimināciju, sociālās tiesības, cilvēktiesību pārkāpumi veselības jomā pret noteiktām pacientu grupām. Mēs cenšamies palīdzēt valstij kļūt labākai.» Tiktāl, cik iespējams pašreizējos apstākļos.
Kārtība ir, iniciatīva...
Situāciju Baltkrievijā A. Gulaks vērtē skarbi: sistēma notur cilvēkus pakļautībā, bet cilvēktiesības netiek ievērotas. Citādi to varētu saukt šādi: kārtība ir, bet nav vietas iniciatīvai (to mēs – sabiedriskie aktīvisti, ar kuriem kopā man kā žurnālistei ir iespēja viesoties Minskā, no atbalsta centra DIA+LOGS attīstības sadarbības projekta ietvaros, arī secinām – kārtība un drošība ir primārais uzdevums visur, jo «nekur nav naktī tik droši kā Minskā»). Arī citās nevalstiskajās organizācijās mēs dzirdam līdzīgus argumentus – ja vēlies palīdzēt sportam vai kultūrai, bērniem, tev ceļš ir atvērts un tavu organizāciju atļaus reģistrēt, tu varēsi saņemt ziedojumus, apgūt projektu naudu, bet, līdzko darbība skar tik slidenu tēmu kā cilvēktiesību ievērošana, darbība ir ierobežota. Turklāt tā netiek ierobežota klajā veidā, bet dažādiem birokrātiskiem ieročiem. Vienīgais, kas daudzus «varai nepatīkamus» projektus finansē, ir Globālais fonds, piemēram, atbalstu prostitūcijā iesaistītām personām, HIV inficētajiem. Taču visiem ir jautājums – kas notiks, kad šis fonds pārstās finansēt programmas, vai valsts vara būs spējīga tās pārņemt. Tiesa, diskusijās nereti nācās secināt, ka attīstītā un demokrātiskā valstī, par kādu uzskatām Latviju, daudzas lietas notiek pat sliktāk nekā tur.
Gulaks turpina: «Acīmredzami, tas, ko redzam mēs, ka nepieciešamas pārvaldes sistēmas reformas. Esošā sistēma labi pārvalda cilvēkus, bet ne ekonomiku, līdz ar to valsts neattīstās. To skaidri izjūtam brīdī, kad ciešo ekonomisko saišu dēļ ar Krieviju mūsu ekonomikas procesi Eiropas sankciju ietvaros stagnē. Mums nav neatkarīgas tiesu sistēmas, un tiesas procesos tev kā cilvēkam, kurš uzskata, ka ir cietis, ir jāpierāda, ka esi cietis, īpaši, ja saskaries ar represīvo orgānu rīcību, piemēram, par aizturēšanu vai ieslodzīšanu.» Teorētiski arī par diskrimināciju var vērsties tiesā, bet pierādīt neko nevarēs. Kaut gan A. Gulaks min piemēru, ka tikko tiesa attaisnojusi kādu puisi, kas pieder Jehovas lieciniekiem, un šā iemesla dēļ viņš nevēlējās iet armijā. Viņam par to draudēja smags cietumsods, taču tiesa ņēma vērā puiša reliģisko pārliecību. «Gadījumi, par kādiem pie mums vēršas, ir ļoti dažādi,» secina Gulaks.
Pret nāvessodu
Nāvessods Baltkrievijā nav aizliegts un to izpilda. Pēc organizācijas datiem, katru gadu nāvessods nošaujot tiek piespriests 2–9 cilvēkiem, piemēram, 2013. gadā tas piespriests četriem cilvēkiem (trim izpildīts). Pieejamā informācija liecina, ka trijos gadījumos šāds sods piespriests par slepkavību. Visos gadījumos radinieki (mātes) lūguši nāvessodu neizpildīt, un vienā gadījumā pret nāvessodu iestājusies arī baznīca. Cilvēktiesību organizācijas norāda, ka viens no pārkāpumiem šajā jomā ir nošautā mirstīgo atlieku neatdošana ģimenei, apbedīšana nezināmā vietā (radinieki, pastarpināti uzzinot soda izpildes dienu, apbraukā visus kapus, cenšoties atrast «savējo»).
Vēl aktuāls jautājums, ko pašlaik risina cilvēktiesību aktīvisti, ir tā saucamās ļečebno trodovoj profilaktorij. Izklausās kā sanatorijas, bet patiesībā tās ir piespiedu ārstēšanās – darba nometnes, līdzīgas ieslodzījumam, kurā var bez lieka tiesas sprieduma vai lēmuma iespundēt uz diviem gadiem. Jā, jābūt administratīvam pārkāpumam, taču galvenokārt tur ievieto nevis par pārkāpumu, bet dzīves veidu, kas varai nav pieņemams. Šādi vara cīnās arī ar dzērājiem, bezpajumtniekiem (protams, tādu cilvēku uz ielām nav).
