"Es neesmu gardēdis – vēdera baudu dēļ noteikti netraukšos simtiem kilometru tālu vai stundām nestāvēšu pie plīts. Ja mājās ir rudzu maize, īsts sviests, nevis augu tauku maisījums, piens un auzu pārslas, jūtos drošs, ka būšu paēdis," savu "iztikas minimumu" atklāj kādreizējais Latvijas izlases biatlonists, tagad – fitnesa kluba JUST IN īpašnieks Jēkabs Nākums.
Sportiskais vīrietis neslēpj, ka ēst gatavošana nav viņa prioritāte. Pirmie mēģinājumi uzmeistarot kaut ko ēdamu Jēkabam esot bijuši nopietnā vecumā – kad viņš studējis augstskolā. Līdz tam puisim, kurš dzīvojis un mācījies internātskolā, bet pēc tam lielāko dzīves daļu pavadījis sporta nometnēs un sacensībās, vienkārši nav bijis iespēju izmēģināt roku ēst gatavošanā, jo par to gādāja virtuves personāls. Tāpēc būtu lieki brīnīties, ka padsmitnieka vecumā Jēkabs neesot mācējis pat uzcept olu, nemaz nerunājot par sarežģītāka ēdiena pagatavošanu. Students būdams, auzu pārslu biezputru viņš vairākas reizes esot lidinājis atkritumu spainī, kamēr tikai kādā desmitajā piegājienā tā sanākusi ēdama.
Āboli – augu gadu
Tagad Jēkabam auzu pārslu biezputra sanākot tik garšīga, ka to ar patiku ēdot ne vien pats, bet arī bērni – meita Justīne un dēls Edžus. Nesen viņi esot atbraukuši no Īrijas, lai paviesotos pie tēva. "Lai putra būtu garšīgāka, pievienoju uzbriedinātas rozīnes vai arī iegriežu banānu šķēlītes," stāsta sportiskais vīrietis un turpina, sakot, ka viņš gatavojot ļoti vienkāršus, bet sātīgus ēdienus. "Es bieži vāru griķus. Tiem pārleju krējumu, bet klāt piekožu svaigu burkānu vai kāpostu lapu. Un bērni dara tāpat." Ejošs ēdiens esot arī spageti ar uzrīvētu sieru un piena zupa ar rīsiem, ar makaroniem vai ar griķiem. "Supergurmāniem šāda ēdienkarte varbūt šķistu vienmuļa, bet man ne, jo neizjūtu sportisku azartu, meklējot jaunas garšu nianses vai produktu miksēšanas veidus. Adrenalīnu es rodu sporta zālē."
Strādājot savā fitnesa klubā, Jēkabs ne tikai savus klientus aicinot dzert daudz ūdens, bet to darot arī pats. Tas ir pašsaprotami, jo fizisku aktivitāšu laikā iznāk daudz svīst, tātad zaudēt šķidrumu. Savukārt, dzīvojot Īrijā, viņš esot kļuvis par lielu piena patērētāju – tagad dienā izdzerot vismaz pusotra litra. "Tur vajadzēja agri celties – piecos no rīta, tāpēc nebija daudz laika brokastu gatavošanai. Uzvārīju tēju vai kafiju un, lai dzēriens ātrāk atdzistu, pielēju pienu. Tā pamazām pieradu to regulāri lietot."
Tikpat lielu piekrišanu viņš izrādot āboliem – tie, kā saka Jēkabs, viņam "ejot iekšā" augu gadu un jebkādas šķirnes. "Bērnībā ēdiena nebija diži daudz, turklāt tas bija diezgan vienmuļš, tāpēc pat gadījās apciemot kaimiņu ābeļdārzu. Es neatceros, kādas šķirnes ābolus tur saplūcām, taču atceros, ka to garša bija debešķīga. Šie augļi tagad manā ēdienkartē ir līderi, vienmēr ir mājās, tos ēdu gan svaigus, gan no tiem vārītu ievārījumu."
Dalītā uztura piekritējs
Jēkabs atzīst, ka viņam šķiet svarīgi zināt, ko viņš ēd, tāpēc esot rezervēts pret rasolu, kur sajauktas kopā entās sastāvdaļas. "Rasolam ir pārāk daudz ingredientu un garšu vienkop. Man nav nekas iebilstams pret zaļajiem zirnīšiem vai kartupeļiem, kas izmantoti, lai pagatavotu šo miksli, bet man labāk patiktu, ja tie uz šķīvja būtu nolikti katrs
atsevišķi."
Vēl sportiskais vīrietis izstāsta, ka viņam nepiemītot paradums vārīt zupu visai nedēļai un tad katru vakaru pa bišķiņam uzsildīt. "Mans ledusskapis nav piestūķēts ar produktu kalniem, tāpēc nekas nebojājas un nav jāizmet laukā. Pret ēdienu es izturos ar cieņu, maizi pat neesmu spējīgs ielidināt atkritumu spainī. Lai to nevajadzētu darīt, rudzu maizi uzglabāju ledusskapī. Baltmaizi neēdu, jo šķiet, ka tās ķepīgā masa aizsprosto zarnas."
Toties pret pankūkām Jēkabam nekas neesot iebilstams. Viņš ar mīļumu balsī izstāsta, ka tās cept viņu esot iemācījusi cept meita. "Justīne precīzi zina, cik daudz un kas ir vajadzīgs mīklai. Viņa pati to iejauca, bet es meitas virsvadībā cepu plānās pankūkas. Pirms ēšanas tās noziedām ar ievārījumu vai krējumu un satinām rullītī."
Rūgtā pieredze ar gaļu
Jēkabs piebilst, ka neesot sajūsmā par kartupeļiem. "Laikam internātskolā atēdos, tāpēc šodien tie mani mazliet tracina," viņš lakoniski secina. Taču daudz rūgtāka pieredze internātskolas gados viņam esot bijusi ar gaļu. "Man bija kādi septiņi gadi, kad piedzīvoju psiholoģisku traumu. Skolas saimnieces bija izvārījušas treknu zupu, kurai pa virsu peldēja ne vien tauku riņķīši, bet arī lieli, speķaini gaļas gabali. Zināju, ka šķīvis ir jāizēd tukšs, taču to nespēju izdarīt. Kartupeļus un šķidrumu notiesāju, bet gaļas gabali palika. Tomēr skolotāja bija nepiekāpīga savās prasībās un neizēstās zupas šķīvī ielika otro ēdienu, tāpēc sanāca īsts cūkēdiens. Sāku raudāt, tāpēc netiku arī pie saldā ēdiena. Uz treknu gaļu varēju paskatīties tikai 18 gadu vecumā, kad Krievijā (es mācījos Sanktpēterburgā) dabūju nobaudīt garšīgu speķi. Atceros, ka arī biatlona laikos mēs uz sporta nometnēm vedām rudzu maizi, bet ukraiņi – speķi. Kāds vēl piemeta sīpolus, un tā kooperējoties varējām piesiet dūšu."
Tagad Jēkabs ar gaļu neaizraujoties, vienīgi šad un tad kaut ko pagatavojot no vistas – visbiežāk filejas strēmelītes sacepot kopā ar ķiplokiem. "Neēdu ne desu, ne šķiņķi, ne liellopa vai cūkas gaļu, jo organisms neizjūt vajadzību pēc šiem produktiem. To vietā daudz labprātāk izvēlos zivis un jūras veltes – garneles un citus mošķus. Starp citu, tikko iemācījos pagatavot pangasiju kopā ar mērci. Nemaz nezināju, ka mērci ir tik viegli uztaisīt."
Bet, kad uznākot kāre pēc dārzeņiem, nopērkot saldētos un tad vai nu izvārot zupu, vai dārzeņus apcepot uz pannas, sakuļot olu un sieru un tiem pārlejot. "Ātri un garšīgi."
***
Jēkaba Nākuma iecienīta ēdiena recepte
Dārzeņu zupa ar kausēto sieru Dzintars
Vajag: saldētu dārzeņu zupas izlasi, kausēto sieru Dzintars, sīpolus, dārzeņu buljona kubiņus, sāli un piparus pēc garšas.
Pagatavošana: dārzeņus un sīpolus apcep uz pannas, pievieno šķipsniņu sāls un piparus. Katliņā uzvāra ūdeni, izšķīdina buljona kubiņus. Tad pievieno apceptos dārzeņus un kādu laiciņu pavāra. Nobeigumā virumam liek klāt kausēto sieru. Labi samaisa un uzvāra.
