Palsmanē 2011. gadā uz dzīvi apmetās divi jauni iedzīvotāji – ievācās tur ar visu savu māju. Un tad sākās brīnumi... Tika stādīti koki, taisītas balles, iedibināta labdarība un rīkots mocīšu festivāls.
Ināra un Juris Krūmiņi ne tikai paši sakopa savu sētu, bet rādīja piemēru arī citiem, mudinot ļaudis sava novada un tēvu zemes mīlēšanai.
Kā jau Latgales puses ļaudīm raksturīgs, arī Ināra no saviem senčiem ir mantojusi plašu sirdi un uzņēmību. Lieliskās organizatores spējas ātri ļāva ieņemt atbildīgus amatus Rīgas medicīnas un pašvaldības iestādēs, pat neizmantojot komjaunatni un partiju karjeras trepēm. 40 gadu vecumā Ināra izmācījās par juristi un saņēma vienu no pirmajiem sertifikātiem
Latvijā, kas ļāva darboties nekustamā īpašuma jomā. Populāra un klientiem bagāta – uz Ināru nebija attiecināms profesiju diskreditējošais apzīmējums melnā māklere. Viņa nemēdza nevienu uzlūkot ar aizdomām, jo nespēja iedomāties, ka pati varētu neturēt doto vārdu vai apkrāpt klientu. Bet kā jau tas dzīvē nereti notiek, par uzticēšanos un izpalīdzību pretī nākas saņemt nodevību un par cita cilvēka nelietību maksāt no sava maka. Jā, bija arī tā. Un pa smago... Iespējams, daudzi salūztu, bet Ināra burtiski aiz matiem pati sevi vilka ārā no depresijas.
Viņa atceras, kā Alberta baznīcā lūgusi Dievu, lai palīdz grūtā brīdī; lai dod spēku pārdzīvot nodarīto netaisnību; lai dzīvi nepadara par neciešamu nastu un būtu iespēja izrauties no smagajām problēmām un apskatīt pasauli: « Lūdzu Dievu, lai satiktu savu īsto cilvēku, ar kuru kopā varētu justies droši. Mācītājs man teica: lūdz, un Dievs tevi sadzirdēs.
Pagāja kāds laiks, un, diriģenta Leona Amoliņa pierunāta, aizbraucu uz Parīzi kopā ar Ogres skolotāju kamerkori, kuru tolaik sponsorēju. Šajā braucienā iepazinos ar autobusa šoferi Juri, kurš veda koristus. Redzēju, ka viņš ik pa brīdim jūtas ļoti slikti un, Latvijā atgriežoties, viņam būtu vajadzīga palīdzība. Nodomāju – ja jau atbalstu veselu kori, tad kāpēc gan nespētu līdzēt arī šim cilvēkam? Teicu: atbrauksim mājās, un es jūs aizvedīšu pie labiem dakteriem. Pusgadu sekoju līdzi Jura atlabšanai. Pa šo laiku bijām garīgi satuvinājušies. Mums abiem bija pajukušas iepriekšējās attiecības, emocionāli bijām palikuši vieni. Bērni jau tobrīd dzīvoja paši savu dzīvi. Sapratām, ka esam lemti viens otram. Pirmo reizi dzīvē man bija īsts vīrietis, kurš neprasīja samaksu par malkas skaldīšanu un krāsns kurināšanu mājā, kurā pats dzīvo. Man bija vīrietis, kurš prata strādāt un, galvenais – nedzēra. Beidzot jutos kā sieviete, nevis bankomāts.»
«Aizbraucām, jo gribējām mainīt dzīvi...»
Krūmiņu ģimene no paziņām uzzināja, ka viens no Anglijas ietekmīgākajiem cilvēkiem, Scania dīleris Kriss Kellijs, sabiedrības Keltruck Limited īpašnieks, meklē apsaimniekotāju savai 2000 kvadrātmetru lielajai mājai. Īpašumā ietilpa staļļi, garāžas un vēl dažādas palīgtelpas. Ināra stāsta: «Es Jurim teicu – mēģināsim. Tikāmies ar lorda Kellija uzticamības personu, un 20 minūšu laikā mūs akceptēja. Šis cilvēks redzēja, kāda kārtība valda mūsu mājā, kā protu klāt galdu un laipni uzņemt ciemiņus. Viņš momentā piezvanīja uz Angliju un teica: okay, Chris, that people are good – šie ļaudis ir labi! Uz Angliju aizbraucām tāpēc, ka gribējām mainīt dzīvi, nevis pelnīt naudu. Tā bija lieliska iespēja tikt prom no sarežģījumiem privātajā dzīvē, iemācīties valodu un apskatīt pasauli. Anglijā nodzīvojām piecus gadus. Juris rūpējās par Kelliju muižas milzīgo tehnikas parku, kurā bija gan jaunākā modeļa Ferrari, gan superdārgs, 60. gada Jaguar un Mercedes, kurus viņš, būdams pēc profesijas inženiermehāniķis, rūpīgi restaurēja detaļu pa detaļai. Jurim šis darbs padodas, jo viņš to mīl. Lords Kellijs to saprata. Mums tika ierādīta pašiem sava māja un mašīna, ar kuru nedēļas nogalēs braucām baudīt Angliju. Protams, tas nebija tāpat vien. Ar saviem spēkiem iekopām 20 hektāru lielo muižas parku, ierīkojām tajā daudzas rožu dobes. Man jau bija pieredze dārzu ierīkošanā, jo daiļdārzniecība ir mana sirdslieta.» Brīdī, kad šķita – viss nokārtojas, Dievs iecirta sāpīgu pliķi...
Todien Ināra brauca no Rīgas uz Palsmani. Jaunajā mersedesā viņa bija kopā ar meitu. Griežot ārā no Garkalnes puses, negaidīti džipam priekšā izbrauca mašīna. To vadīja vecs ončiņš, kurš diez vai pat saprata sava manevra patieso bīstamību. Ināra spieda pa bremzēm, lai avārijas sekas būtu pēc iespējas vieglākas nesaprātīgajam vadītājam. Pašas džips burtiski palēcās gaisā un pārmeta vairākus kūleņus.
Atgūstot samaņu, pirmais, ko viņa izdvesa, bija cerību pilns jautājums: Anna, tev viss kārtībā? Meitai palaimējās tikt cauri gandrīz sveikā. Inārai klājās smagāk – dakteri teica, ka pietrūcis tikai divu milimetru, lai mugurkauls tiktu traumēts tā, ka turpmāk viņa spētu labi ja tikai plakstiņus kustināt. Tagad Ināra ir pārliecināta, ka notikušais bija Dieva zīme: «Neskatoties uz diviem iepriekš pārciestiem insultiem, es tik un tā turpināju smagi strādāt. Avārija bija pēdējais signāls, ka jābeidz nenormālā tempā auļot cauri dzīvei. Es taču visu mūžu biju sapņojusi par to, ka dzīvošu harmonisku mājsaimnieces dzīvi, man būs bērni, mazbērni un mīlošs vīrs, kurš par mani rūpēsies. Cik daudz vajadzēja izciest, lai saprastu to un beidzot sāktu dzīvot Dieva nolemtajā ritmā. Tagad es skaidri zinu, ka esmu radīta, lai rūpētos par mājas pavardu un saturētu ģimeni kopā.»
No Jūrmalas villas uz laukiem
Reiz Inārai piederēja lepna villa Jūrmalā. Tās dārzā čaloja strūklaka, kurā gozējās bronzas nāriņa. Īpašumu apņēma greznās čuguna mežģīnēs kalts žogs. Mājas tornīša iekšpusi rotāja izgleznots debess jums ar baltiem mākoņiem – jā, bija arī šāds, bronzas nāriņas un baltu mākoņaitiņu periods... Taču laiki mainījās tāpat kā klientu tikumi un pašas skats uz dzīves vērtībām.
Pirms dažiem gadiem Ināra no radiniekiem jau bija atpirkusi Ķeibas līčus – vectēva Jeromeja māju. Drīz kļuva skaidrs, ka uz Balviem katru nedēļas nogali neizbraukās un vecumdienās uz pastāvīgu dzīvošanu diez vai kāds tur pārcelsies. Māja jau pāris gadus stāvēja tukša. Viss, ko vectēvs pats savām rokām bija būvējis, tika palēnām izvazāts un strauji gāja zudumā. Tāpēc lēmums bija jāpieņem steidzami. Vēl Anglijā dzīvodami, Krūmiņi saprata, ka grib prom no pilsētas, tuvāk dabai, jo vēlējās saviem mazbērniem parādīt, kā aug kartupeļi, burkāni un zirņi. Ināra atceras, ka reiz pie lorda Kellija ciemos atbrauca kāds paziņa: «Viņš staigāja pa dārzu un pēkšņi iejautājās: kas tie par smukiem floveriem, kas jums tur sētmalē zied? Juris saka: tie ir kartupeļi. Kā?! – izbrīnīts iesaucās ciemiņš, – vai tad kartupeļi zied? 36 gadu vecumā viņš pirmoreiz redzēja kartupeli ar lakstiem, nevis supermārketā. Lūk, tāpēc mums bija vajadzīgi lauki.»
Jura dzimtā puse ir Smiltene. Sludinājumus pētot, vispirms tika izbraukāta tās apkārtne. Neko piemērotu neatradusi, Ināra mašīnu pagrieza Palsmanes virzienā. Šī sakoptā un mierpilnā vieta iepatikās uzreiz. «Aizbraucu uz pagastmāju, sameklēju grāmatvedi un tieši noprasīju, vai Palsmanē kāds nepārdod zemi – gribu šeit dzīvot. Šāds īpašums patiešām atradās. Lejaspūķu māja stāvēja tukša, jo tās saimniece jau vairākus gadus bija aizsaulē. Radinieks piekrita zemi pārdot. Māja bija veca un nolaista. Vispirms to iztīrījām un kapitāli atjaunojām, dēli pa dēlim. Es pati zīmēju logus un durvis, bet Juris tās izgatavoja. Katrs kliņķītis, katra slēdzenīte ir viņa restaurēta. Tagad te ir garāža un Jura darbnīca. Nākamajā vasarā uzbūvējām pirts māju, lai būtu kur nomazgāties, gatavot ēdienu un pārgulēt. Tikai pēc tam pārvedām guļbūvi no Latgales. Kāpēc Ķeibas līčus nosaucām par Krampīšiem? Jā, varbūt vajadzēja pārdēvēt par Palsas līčiem, taču tobrīd tas neienāca prātā. Krampīšu vārdu mājai devām tāpēc, ka paši esam apveltīti ar īstu krampi. Piemājas pļavās jau iestādīti gandrīz tūkstoš kociņu, lai pēc daudziem gadiem parks priecētu palsmaniešus. Arī nelielais, bet biezi aizaugušais meželis tiek pakāpeniski sakopts. Vietējie brīnās: kur tas redzēts, ka mežā vecās kritalas grābj ar grābekli un izzāģē nokaltušos zarus! Jā, Krūmiņi tā dara,» saka Ināra.
KRAMPĪŠI – 2011. gadā pārvesti uz Palsmani no Balvu puses, Bērzpils pagasta. Guļbūvju speciālists, veterinārārsts Intars Teļšinskis māju uzstādīja četros mēnešos. Visi baļķi un katra detaļa rūpīgi tika attīrīta un nolakota. Ir saglabātas ārsienas, pastiprinot nesošās konstrukcijas. Abās pusēs ēkai piebūvētas terases. Kā jau īstā latviešu sētā, mastā plīvo valsts karogs. Jau pēc gada Krampīši ieguva Smiltenes novada sakoptākā īpašuma titulu.
KOLONIĀLAJĀ STILĀ ieturēts mājas interjers. Caur viesistabas lielo logu raugoties, gan ziemā, gan vasarā paveras pasakains skats uz Palsas gravu.
INĀRA UN JURIS. Kopš Krūmiņi kopā ar Krampīšiem ieviesušies Palsmanē, katru vasaru tiek rīkota balle vismaz simt cilvēkiem. Ciemos sanāk saimnieku bērni un mazbērni, tuvākie draugi un kaimiņi. Aicināti arī čaklākie palsmanieši, kas dara godu savam pagastam – dzied, dejo, gardu maizi cep vai vienkārši savu mājas priekšu skaisti sakopj. Viesi tiek brangi ēdināti, viņiem par godu ierīko speciālu deju grīdu un spēlē vietējie muzikanti. Jāpiebilst, ka ne tikai gadskārtējās balles pieder pie labdarības pasākumiem. Ināra savulaik sponsorējusi sētu Līdumnieku kapiem, kuros atdusas viņas vecāki un vecvecāki. Tagad Krūmiņi palīdz arī vietējam tautas deju kolektīvam Cīrulis – dejotāji tiks pie jauniem tērpiem.
VECĀ BUFETE atceļojusi līdzi no Jūrmalas rezidences, tāpat kā daudzas citas reiz atjaunotās mēbeles, kas iegādātas, dzīvojot Rīgā.
VECMAMMAS SVĒTBILDE. Agrāk pie tās svētību saviem deviņiem bērniem lūdzās omīte, tagad par tuvajiem rūpi tur Ināra.
PAVARDS – LAUKU MĀJĀ OBLIGĀTS, saka saimniece. Plīts atvesta no Jūrmalas mājas. Spodrība virtuvē ir ikdienišķa, tāpat kā citviet mājā. «Reizēm kļūst grūti pašai no sava pedantisma,» atzīst Ināra.
SIMTGADĪGAIS VECTĒVA GALDS tiek turēts lielā cieņā. Inārai ar šo relikviju saistās pirmās bērnības atmiņas. Viņa atceras, kā zem tā spēlējusies un vecmammas Helēnas tamborētais galdauts, kas karājies līdz zemei, slēpis no apkārtējiem. Zemgalda pasaule piederēja tikai viņai.
IEVAS STRAZDIŅAS VITRĀŽA. Tur, kur reiz vecajā mājā bijušas ārdurvis, ailes garumā ievietots stikla ornaments, kurš dod papildu gaismu vannas istabā.
MĀJA AR PĀRSTEIGUMU. Ciemiņi to ierauga, nostājoties pie kraujas un paskatoties 25 metrus lejup, kur Palsa burbuļo cauri mežam.
JAWA FANS. Juris izlaiž loku ar dzelzs rumaku un izvizina savu zaķi. Mīlestība uz močiem radusies jau bērnībā, jo tēvam bijusi 63. gada Jawa. Tieši ar to viņš iemācījās braukt, kaut arī knapi ar pirkstgaliem spēja aizskart zemi. «Patstāvīgi sāku braukāt ar 1945. gada K125. Laiki mainījās, modē nāca autiņi. Pirms diviem gadiem vecākais dēls restaurēja Jawu ar blakusvāģi. Puika teica: klausies, tēvs, tu vari vai nevari? Taisi augšā savu moci un braucam! Ināra arī vēl uzbukņīja, un tā es pagājušajā pavasarī nopirku trīs mocīšus. Ar donoru palīdzību sataisīju vienu 1971. gadā dzimušu 360. modeļa javiņu, kas tiek lietota arī ikdienā. Par godu Jawa kluba gadadienai braucām ciemos pie somu kolēģiem. Piedalāmies arī tusiņos Latvijā. Vadoties pēc moto: aizved mani uz Munameģi! – nolēmām braukt uz Igauniju. Pa ceļam piestājām Palsmanē. Sarīkojām īstu parādi, kur mūs sagaidīja vietējie zaķi – lāsmiņas. Toreiz sanāca tik daudz skatītāju, ka nevarēju pat iedomāties, ka te tik daudz ļaužu dzīvo. Motociklistus cienāja ar pienu, medu un pašceptu rupjmaizi. Visi dabūja zvērēt pie savām Jawām, ka nekad nebrauks garām Palsmanei. Tonakt Krampīšos dziedāja, spēlēja un dejoja līdz pat rītam.
