3.lapa
Tuvākie cilvēki bieži neko nepamana
Pieredze rāda, ka ģimenēs bērni par savu vecāku ikdienas gaitām bieži nezina gandrīz neko, pat, ja dzīvo zem viena jumta. Tāpēc ir maldīgi domāt, ka depresija neskar tos, kas dzīvo kopā ar saviem bērniem vai mazbērniem. Ikdienas dzīvē nereti ir tā, ka piederīgie visu dienu pavada darbā un vakarā nav noskaņoti komunicēt, tādā veidā vecmāmiņas vai vectētiņi pavada visu dienu vieni un vientulības sajūta ir diezgan pamatota. Ar laiku vecie cilvēki ģimenē var sākt justies kā traucēklis, slogs, kurš nevienam nevar palīdzēt un nevienam nav arī vajadzīgs. Smagākos gadījumos parādās pašnāvnieciskas domas, kad viņš saka: es esmu tik nevarīgs, ka visiem būtu labāk, ja manis nebūtu. Līdzcilvēkiem šiem vārdiem vajadzētu pievērst lielu vērību - jo vecāks cilvēks, jo šie draudi ir ar lielāku iespējamību piepildīties*.
Mūsdienās būtiski pieaug arī cilvēka dzīvildze. Tas nozīmē, ka pie psihiatra var nonākt 80-90 gadīgs cilvēks un viņa bērnam var būt 60-70 gadi, un iespējams psihiatra palīdzība ir vajadzīga abām paaudzēm. Simptomus grūtāk novērtēt, ja cilvēkam ir daudz hronisku fizisku slimību, kuru ārstēšanai tiek pievērsta lielāka uzmanība. Pieaugošos atmiņas un garastāvokļa traucējumus, ja viņi tādus ir pamanījuši, parasti saista ar vecumu un uzskata par normu.
