\\Māja
Krists Kalniņš: Mēs esam sapiņķerēti
©F64

«Viena no svarīgākajām vēstīm Ziemassvētkos – Dievs grib veidot ar cilvēku attiecības. Un attiecībās ar Dievu cilvēks īstenībā sastop sevi, atrod sevī to, ko, šajā sabiedrībā dzīvojot, ir pazaudējis. Attiecībās ar Dievu atrod citu jēgu dzīvei. Kas ir Latvijas lielākā problēma? Cilvēki domā tikai par sevi,» uzskata Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš. Saruna ar viņu par gada nogales depresijām, jaunām apņemšanām, labklājību, dalīšanos un laika zagļiem.

- Kāpēc Ziemassvētki daudziem ir tik depresīvi?

- Atbilde ir ļoti saistīta ar paša cilvēka dvēseles dažādām pusēm. Nesen man bija saruna ar jaunu sievieti, kuru es pazīstu jau ilgāku laiku, un zinu, ka viņa ik pa laikam piedzīvo depresīvu noskaņojumu, it īpaši tad, kad tuvojas kādi svētki, kad visi piedzīvo kopābūšanas prieku. Īstenībā lielākā problēma nav svētkos, bet sievietes mazvērtības sajūtā - uzskatā, ka viņai nav nekā, ko dot, nekā tāda, ko pasaule īpaši novērtētu. Un šāda sajūta liek «aizvērties» tam, ko citi vēlas viņai dot. Tāpēc visu laiku cilvēks dzīvo it kā maliņā un ar sajūtu, ka Dievs viņu ir apdalījis, ka cilvēki viņu nenovērtē vai neievēro, jo pašā nav nekā tāda... Man šķiet, ka ļoti bieži cilvēki paši «aizveras», nespēj uzticēties un arī dalīties.

- Došana ir pretējais sabiedrībā dominējošam uzskatam - man vajag, man pienākas... Šobrīd sabiedrībā cilvēku galvenokārt vērtē pēc tā, cik viņš spējis paņemt un saņemt.

- Ja cilvēks domā, ka viņam nav nekā, ko citiem dot, tad viņš iestrēgst otrā galējībā - es nedrīkstu no citiem neko ņemt. Jau pieminēto sievieti es iedrošināju iet cilvēkos, nedomāt par to, ka viņas klātbūtne ir nesvarīga, jo kādam cilvēkam viņas klātesamība noteikti ir būtiska. Interesantākais, ka viņa pēc tam man atsūtīja vēstulīti, ka viņas pasaule ir pilnībā pārvērtusies, viņa ir sapratusi, ka pati sevi visu laiku turējusi ieslodzītu. Tas ir tik liels prieks - saprast, ka mazums, ko visu laiku esi uzskatījis par nevērtīgu, citiem var izrādīties liela vērtība. Gribu cilvēkiem novēlēt to piedzīvot. Ziemassvētku stāstā Mariju ar Jāzepu neviens nepieņem, un vienīgā vieta ir kūtiņa, tajā laikā - akmens ala, bet tajā piedzima visskaistākais un visbrīnišķīgākais. Atvēlēja tik maz, it kā neko, bet saņēma visskaistāko un vislabāko.

- Pirmajam impulsam jānāk no paša - pašam jāmeklē, jāgrib, jādod?

- Pašam jāizpiņķerējas ārā no tā, kurā mēs visi esam sapiņķerēti, kurā paši esam iepiņķerējušies, kurā mēs visa sabiedrība esam iepiņķerējušies. Redz, bet cilvēkam pašam ir grūti izpiņķerēties. Cilvēkam sākas attiecības ar Dievu tajā brīdī, kad cilvēks piedzīvo, iespējams, pirmo reizi savā mūžā, apjautu, ka viņš ir. Ka viņa esībai un dzīvībai, vienalga, cik viņa dzīve ir skaista vai neglīta ir sanākusi, ir vērtība. Ja arī cilvēkam nav bijusi mīlestības pieredze no ģimenes un tā tālāk, tomēr ir vienas attiecības, kurās viņš ir un būs mīlēts. Un uz mīlestību viņš var atbildēt ar mīlestību. Daudz kas mainās brīdī, kad cilvēks ļauj mīlestībai nākt pār viņu apziņas un pieredzes līmenī.

- Kāpēc mēs tik ļoti sapiņķerējamies?

- Daudz iemeslu. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā mūsu laikmeta cilvēki ir tik ļoti aizņemti, tik ļoti orientēti uz mērķiem, sasniegumiem, materialitāti, izdzīvošanu, ka attiecībām paliek ļoti maz laika. Līdz ar to cilvēkā neveidojas mīlestības, uzticēšanās, attiecību pieredze, un rodas deformācija - mazvērtība vai arī sevis pierādīšana visiem, sak, esmu tāds un tik vērtīgs, kuru var mīlēt... Tie ir ievainojumi, kas mūsos ienāk jau ar bērnības pieredzi, vēlāk tiek nostiprināti skolā, sabiedrībā valdošajos priekšstatos par pasauli, proti, lai būtu veiksmīgs, tev ir jābūt tam un tam...

- Saka, ka lielākā daļa cilvēces nekad nav tik labi dzīvojusi kā pēdējos 100 gados. Pēc kā tad tā vēl raujas, vienalga cilvēks bez sāta sajūtas tiecas pēc materiālām vērtībām.

- Labā dzīvošana tomēr ir nosacīta. Mēs sakām, ka mums ir daudz kā, kas mūsu dzīvi atvieglo, bet īstenībā tehnoloģiju laikmets mūs ir ievedis laika trūkumā. Labi, mēs esam apgreidoti, teiksim, varam sazvanīties kaut ar tūkstoti cilvēku vienā dienā, bet mēs taču viņus nesatiekam aci pret aci.

- Tomēr ir taču tik daudz kā, kas cilvēkam atvieglo dzīvi, atbrīvo laiku garīgai dzīvei, mums ir trauku un veļas mazgājamās mašīnas, dažādi roboti mājas uzkopšanai, kas ietaupa laiku. Kāpēc cilvēkam, kurš ir izdomājis tik daudz laika ekonomijas mašīnu, hroniski nav laika? Kāpēc cilvēks šo «ietaupīto» laiku nevelta pašattīstībai un attiecībām?

- Tieši tā - kur mēs liekam šo laiku?

- Vai tas atkarīgs no cilvēka spējas pateikt «nē», piemēram, kādu noteiktu laiku dienā, teiksim, vakarā pēc septiņiem nelietot internetu, sociālos tīklus...?

- Domāju, ka lielā mērā tas atkarīgs no cilvēka izpratnes par to, ko viņš iegūst no konkrētās darbības. Un, ja iegūst, ko tomēr zaudē, iespējams, zaudē pat daudz vairāk. Cilvēki jau var sēdēt kopā vienā telpā, bet, ja viens skatās televizoru, otrs - aipodu, trešais - datoru, tad attiecības nenotiek, un rezultātā cilvēks neiemācās attiecības veidot. Vai arī tās veido caur ekrāniem un tā arī paliek virtuālajā pasaules telpā, kas ir viņa «surogātrealitāte», un atkal - nekādas reālas attiecības.

- Tehnoloģiju progress patiesībā...

- ...iznīcina to, kas cilvēka pašā pamatā ielikts - attiecības, jo bez tām cilvēks nevar izaugt par mīlošu, redzošu, jūtošu un atbildīgu cilvēku.

- Vienatnē nevar izaugt par mīlošu, redzošu, jūtošu cilvēku?

- Protams, ka nevar. Bieži vien cilvēki atnāk uz baznīcu ar lielu pārliecību, ka ir ļoti labi cilvēki, bet tajā brīdī, kad pretī nostājas konkrēts cilvēks un ir jāsāk veidot attiecības, tad sāk parādīties, kas tu patiesībā esi, labās domas par sevi izkūp ļoti ātri. Arī mīlestības attiecības - kamēr cilvēki dzīvo vieni, tikmēr viņi ir vislabākajās domās par sevi.

- Arī otru.

- Nu, jā - kamēr nedzīvo kopā, kamēr realitātes nekrustojas, tikmēr iztēle un ilgas dominē, bet, kad sākam dzīvot kopā, piepeši izrādās, ka ne es sevi, ne to otru cilvēku pazīstu.

- Vai būtu pietiekami reizi gadā ap Ziemassvētku laiku izvērtēt savu dzīvi - padarīto, nepadarīto, vēl darāmo?

- Ir labi, ja kādā brīdī cilvēks vispār to dara. Ir cilvēki, kas to nedara pat reizi gadā. Gadu mijā nāk kaut kas jauns, tāpēc cilvēki kaļ plānus, bet bieži vien nemaz neskatās atpakaļ, bet, ja skatās, tad neizvērtē. Garīgajā dzīvē cilvēkam principā ir jāiemācās izvērtēt sevi katru dienu. Katru nodzīvoto dienu. Vakara lūgšanas pamatā ir atskatīšanās uz dienu, un tad jau pats redzi, kur esi nohalturējis, pagājis garām, palicis vienaldzīgs... Kur savā nespēka vai dusmu uzplūdā kādam esi kaut ko pateicis....

- Ko tas dod?

- Augšanu. Ja nav sevis regulāras izvērtēšanas, cilvēks neaug. Tikai tajā brīdī, kad apzinās, ka un ko dara nepareizi, to var mainīt jau nākamajā dienā, darīt lietas citādāk. Bez sevis izvērtēšanas var mainīties virspusējā līmenī, bet dziļākie līmeņi nemainās. Ja ir attiecības ar Dievu, tad cilvēkam ir iespēja mainīties pašā pamatā - atrast būtisko un svarīgo, turklāt spējam sevi un citus šajā pasaulē ieraudzīt pilnīgi citādāk.

Ja reizi gadā cilvēks sevi izvērtē, tad augšana notiek daudz lēnāk, ja vispār tāda notiek. Apņemšanās jau neko nedod. Cik daudz cilvēku ne tikai apņemas, bet arī īsteno tās? Cik daudzi pēc gada tās vispār atceras? Un tad atkal apņemas, atkal apņemas, atkal apņemas, līdz zaudē ticību tam, ka kaut kas var mainīties, un tad pieņem sevi un realitāti un saka - es jau vairs nevaru mainīties. Kāpēc? Tāpēc, ka ērtāk un izdevīgāk ir to pieņemt, turklāt tas ir vieglāk - tad ar sevi nav jāstrādā, nav sevī jāierauga tās lietas, ar kurām ievaino pats sevi un arī citus cilvēkus.

Mums ikvienam ir dota iespēja no miesiskiem cilvēkiem kļūt par garīgiem cilvēkiem. Un garīgi cilvēki dzīvo ar pilnīgi citiem principiem. Garīgiem cilvēkiem centrā nav viņi paši, viņu pašu egoistiskā pasaule, vēlmes un tā tālāk, garīgi cilvēki dzīvo došanai, viņi redz, ka pasaule ir tikai koridors vai starta laukums, kuram mēs ejam cauri, kurā, saskaroties ar dievišķo garu, mēs izvēlamies virzienu nākošajām lietām, kas mūs gaida, bet arī šajā pasaulē - caur to, ko mēs no Dieva saņemam, mūsu uzdevums ir palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem saprast, ka Dievs mūs ir aicinājis ar pilnīgi citu mērķi un nozīmi šajā pasaulē.

- Tad kāpēc pasaule kļūst arvien materiālistiskāka?

- Tas ir pašsaprotams. Cilvēks sevi uzskata par pasaules centru, kurā viss pārējais ir pakārtots viņam, lai apmierinātu savas vēlmes.

- Un kur paliek 2000 gadu pieredze?

- Jāņa evaņģēlijā ir skaidri pateikts - viņš nāca pie savējiem, bet savējie viņu neuzņēma, bet tiem, kas viņu uzņēma, viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem. Ja paskatāmies 2000 gadu vēsturē, mēs patiesībā redzam, ka cilvēki, kas nopietni un dziļi izdzīvoja kristīgo ticību, šo pasauli ir mainījuši pat līdz nepazīšanai. Ir tik daudz lietu, kas nākušas tieši caur kristiešiem - slimnīcas, skolas, universitātes...

Mums ir ļoti grūti izvēlēties dzīvot garīgu dzīvi. Cilvēka miesa grib dzīvot savām vēlmēm, apmierināt labsajūtu un kaislības, bet tas ir vienkārši, tas neko daudz neprasa.

- Kā tad neprasa? Prasa strādāt no rīta līdz vakaram.

- Tā jau ir tikai viena daļa. Ir dziļāki slāņi. Mēs dzīvojam tādā pasaules daļā, kurā, ja gribi baudīt attiecības, tad tās var nodibināt desmit minūšu laikā. Ir tik daudz īso attiecību modeļu, bet tas jau cilvēkam neko nedod, tieši otrādi - iztukšo.

Izvēle ir vienkārša - vai nu savu rīcību saskaņo ar dievišķajiem principiem, kas ir laulība, ģimene, uzticība, mīlestība mūža garumā, jo tos jau neviens nav atcēlis, vai nu... Mēs nespējam veidot ilgtermiņa attiecības, mēs vispār neko vairs nespējam ilgtermiņā, viss ir īstermiņa. Agrāk cilvēki daudz ko nevarēja nopirkt, bet viņi varēja salabot jebko. Ja agrāk cēla mājas vai baznīcas, tad tās, iespējams, stāv vēl šodien. Mūsu dienās celtās mājas kļūst nedzīvojamas vai pat sabrūk pēc pāris gadu desmitiem. Tā ir pilnīgi cita domāšana - īstermiņā. Mēs nemākam būt ilgstošā procesā, kā rezultātā kaut kas spēj izaug...

- Uz ko tas iet?

- Domāju, pasaule vienā brīdī sadalīsies. Vieni ies līdzi tehnoloģijām un ātrumam. Interesanti, svētajos rakstos ir rakstīts, ka mīlestība pazudīs. Viena no pēdējā laika zīmēm ir tā, ka mīlestība zūd. Iespējams, nākotnē tehnoloģijas nodrošinās visu, arī bērni dzims nevis cilvēku mīlestības attiecībās un viņu intimitātē, bet kaut kādā tehnoloģiskā veidā. Mīlestība izzudīs, kalpošana cilvēkiem izzudīs. Tas ir virziens, kurā pasaule iet. Protams, ir arī otra izvēle - maksimāli izvairīties no tehnoloģiju pasaules, no skriešanas un steigas, dzīvot mierā, klusumā un personiskajās attiecībās.

- Tam ir jābūt sāta sajūtai, bet šķiet, ka mūsdienu sabiedrībai nepietiek un vēl ilgi nepietiks, proti, sāta sajūta tai vēl nesignalizē, ka nu jau ir gana labklājības sāta.

- Tur jau tā lieta, ka labklājībai nav sāta sajūtas. Vai tad mēs dzīvojam slikti Latvijā? Domāju, ka divas trešdaļas pasaules dzīvo sliktāk par mums. Vai mēs jūtamies apmierināti ar to, kā dzīvojam? Domāju, ka 90 procenti teiktu, ka nē, ka vajag dzīvot kā, piemēram, Vācijā, Francijā vai Lielbritānijā. Miesas apmierināšana, materiālās pasaules apmierināšana ir nebeidzama.

- Un tas kādā brīdī vienkārši jāsaprot, proti - sāta sajūta vienkārši nerodas, to katrs pats var radīt savā galvā?

- Tieši tā. Garīgajā pasaulē cilvēki iemācās priecāties un pateikties par vismazākajām lietām, viņiem nevajag ne daudz naudas, ne lielas mājas, ne īpašas mašīnas. Vai daudzi priecājas par to, ka ir veseli? Katru dienu cilvēks uzskata kā pats par sevi saprotamu, bet īstenībā tā ir Dieva dāvana, tas ir laiks, kas tiek dots šajā pasaulē, lai kaut ko paveiktu ne tikai priekš sevis, bet lielākoties citiem. Cilvēka dzīves jēga ir vienkārša - ar savu darbu radīt pozitīvas izmaiņas citu cilvēku dzīvē.

Mūsu draudzē ir ap 400 cilvēku, daudzi kalpo, dara to ar prieku un paši vēl arī maksā par to. Kāpēc viņi to dara? Tāpēc, ka piedzīvo to, ka viņu darba rezultāts citu cilvēku dzīvēs nes būtiskas pārmaiņas, būtiskus uzlabojumus. Attiecības ar Dievu cilvēku dzīvē var nest būtiskus uzlabojumus. Tā ir mūsu dzīves jēgas skaistākā daļa - palīdzēt citam, lai viņa dzīve kļūst labāka. Pilnīgi elementārs piemērs - zupas virtuve. Mūsu draudzē ir komanda, kas kalpo zupas virtuvē - sagatavo, uzklāj, apkalpo... Kāpēc viņi to dara? Sajūtas dēļ, ka vismaz uz kādu laika posmu esi kāda dzīvi padarījis vieglāku, ka cilvēkiem nekurkst vēders, ka viņiem nav jādzīvo izsalkumā.

- Būtiski ir novērtēt to, kas dots, būt pateicīgiem?

- Ir jānovērtē un jābūt pateicīgiem. Tomēr pašiem cilvēkiem, kaut ko darot, nav jāgaida novērtējums un pateicība. Jo pateicības gaidīšana vienā brīdī rezultējas ar sajūtu, ka tevi nenovērtē. Ir tik daudz cilvēku, kas dara labas lietas, bet par tām nevienam nestāsta, nelepojas. Piemēram, mūsu draudzes locekļi iet uz sieviešu un vīriešu cietumiem, vietām, kur maz kurš vispār iet. Un ne jau tāpēc, lai kāds uzsistu pa plecu, bet tāpēc, ka ļoti daudzu cilvēku dzīves var tikt pozitīvi izmainītas. No cietuma iznākušie bieži atnāk uz draudzi un pastāsta, kā šīs tikšanās mainījušas dzīvi. Dievs katram pasniedz pretī roku, bet no katra paša atkarīgs, vai palīdzību pieņemsi, jo - karoti var pielikt pat pie mutes, bet, ja muti neatvērsi, tad ēdienu mutē nevarēs ielikt. Palīdzēšanas prieks ir milzīgs, man pat grūti iedomāties, ar ko to salīdzināt.

Mūsu draudzes locekļi iet arī uz bērnunamiem, kur materiālajā līmenī viss ir nodrošināts, bet pietrūkst attiecību, sistemātisku un jēgpilnu attiecību. Interesanti, ka viena ģimene no mūsu draudzes, kurai nebija bērnu, sastapās ar meitenīti, kurai nu ir kļuvuši par audžuģimeni. Attiecībās ir brīnums.

Ziemassvētku notikums ir elementāri saprotams. Dievs ienāk pasaulē ar vienu mērķi - lai mēs ar viņu veidotu attiecības, lai mums ar viņu vieglāk būtu veidot attiecības, jo cilvēkam ar cilvēku ir visvieglāk veidot attiecības. Kad man kāds prasa, kas ir ticība, es atbildu - tās ir attiecības, dzīvas un jēgpilnas, savstarpēji dodošas un neko pretī negaidošas attiecības, nevis attiecības - darījums, respektīvi - es tev, tu man. Tā ir pilnīgi cita sajūta, pilnīgi cita enerģija, spēks, ar ko darbojies - nevis lai saņemtu, bet izmaiņu dēļ.

- Kāpēc ir teiciens - ja Dievs aizver vienas durvis, tad viņš atver kaut vai vēdlodziņu? Kāpēc durvis aizveras? Cilvēks tiek mudināts iet jaunā attīstības stadijā, tas ir pārbaudījums, sods?

- Tas ir par to, kas ir Dievs. Dievs tevi mīl - tas ir skaists un reizē patiess izteiciens, tajā ir dinamika. Cilvēks taču arī mīl, un vienā brīdī kaut kas notiek, un cilvēks vairs nemīl, iespējams, mīlestība tiek nodota, ievainota... Daudziem mīlestība nozīmē līdz tam brīdim, kamēr mums patīk un ir labi. Savukārt Dievs mīl cilvēka prātam neaptverami arī tad, kad mēs no viņa novēršamies, atstājam, atstumjam, pat pilnībā atsakāmies. Dievs mūs turpina mīlēt. Īstenībā attiecībās ar Dievu cilvēks vienā brīdī sajūtas tik droši, tik pasargāts.

- Tomēr šo izteicienu cilvēki galvenokārt lieto saistībā ar materiālo pasauli.

- Tas ir milzīgs garīgs solis - cilvēkam beigt vainot citus, atgriezties pie sevis un meklēt, kas jāmaina attieksmē pret sevi, cilvēkiem, darbu... Brīdī, kad to sāk apzināties un saprast, kaut kas cilvēkā sāk mainīties, piepeši apstākļi un situācija arī sāk mainīties.

- Kā to izskaidrot?

- Ar to, ka Dievs ir labs, viņš jau negrib, lai cilvēki cieš, lai veic muļķīgus lēmumus, paļaujas uz savu pašpietiekamību... Dieva roka vienmēr ir pastiepta pretī cilvēkam. Kā saule spīd un lietus līst pār labiem un ļauniem, tā arī Dieva žēlastība ir pār visiem cilvēkiem, arī pār tiem, kuri Dievu nepazīst vai negrib pazīt.

- Kāds būs jūsu jautājums pašam sev šajos Ziemassvētkos?

- Mana dzīve bijusi un ir ļoti piepildīta ar kalpošanu un dažādiem darbiem, un mans jautājums pašam sev ir ļoti vienkāršs - kur ir manas attiecības ar Dievu, mans laiks ar Dievu? Šāds laiks ir, tomēr jautājums paliek - kāpēc šī laika ir tik maz. Nesen rekolekcijās bija jautājums - kāds ir Dieva sapnis par tevi? Domāju, nu, es esmu mācītājs, iespējams, ka Dieva sapni jau esmu piepildījis. Tomēr nākamais jautājums - varbūt Dievam ir vēl kāds sapnis par mani? Un esmu pārliecināts, ka Dievam ir vēl kāds sapnis par mani, tikai man nav laika šo sapni uzzināt, saņemt jaunu aicinājumu. Man svarīgi ir zināt, ka Dievs vienmēr mani gaida. Jautājums ir manā pusē.



 
Komentāri 12 Skatīt [12]
Skatīt komentārus [12]