«Man patīk izzināt cilvēkus, pasauli un aizdomāties par lietām, kas ir ārpus ikdienišķā skrējiena. Jūtu, ka iedvesma man nāk, skatoties, kas notiek apkārt,» atzīst LTV1 raidījuma 4. studija un Latvijas radioraidījuma Zināmais nezināmajā vadītāja Sandra Kropa. Viņa pievienojusies kolēģiem Vides faktu komandā, un jau nākamā mēneša sākumā raidījumā varēs redzēt arī Sandras veidotos sižetus.
Žurnāliste apstiprina, ka daudzie darba pienākumi, protams, prasa visu rūpīgi plānot, taču pati pēc dabas esot tāda, kurai patīkot ātri kustēties, un tāpēc lieliski spējot apvienot vairākas lietas. «Tā kā ikdienā daru darbu, kas man patīk, tad ir spēks strādāt,» atklāj Sandra. To, ka studēs žurnālistiku, apjautusi jau agrīnā vecumā, tikai nav zinājusi, kādā virzienā. «Protams, nebiju domājusi, ka strādāšu radio. Studiju gados biju praksē televīzijā, vēroju, kā top sižeti, un man patika. Pēc tam kopš 2004. gada radās iespēja strādāt radio, kur tulkoju un veidoju ziņas, līdz nokļuvu līdz raidījumam Zināmais nezināmajā.»
Komandā vai individuāli
Strādājot radio, šķitis, ka esot īsta individuāliste, bet, televīzijā darbojoties, suģestējot komandas darbs. «Protams, tai jābūt labai. Katram ir sava niša, kurā darboties, bet visi tiecas uz vienu mērķi. Man patīk kaut ko interesantu izstāstīt cilvēkiem, uzzināt jaunu pašai. Pasaule ir tik interesanta, un tāpēc ir tik daudz, ko stāstīt citiem.» Sandra secina, ka pašai idejas vislabāk rodas vienatnē, bet kolektīvajā darbā novērtējot komunicēšanas iespējas un sadarbību citam ar citu, katram raksturīgo tā saukto dzirkstelīti, ko var ielikt kopējā darbā.
Sandra vērtē, ka žurnālista profesija esot ļoti pateicīga, jo viņš visu laiku var darīt vienu darbu, taču no cita aspekta vai citā vietā, par piemēru minot sevi - darbu televīzijā un radio. «Žurnālista priekšrocība ir arī tā, ka šis darbs nevar apnikt, ja tiek meklētas jaunas lietas, un apkārt ir tik daudz iedvesmojošu cilvēku, par kuriem stāstīt.» Patlaban viņa gatavojot materiālu par Latvijas pētniekiem, kuri ceļoja uz Grenlandi, un pati esot ar šo stāstu tik ļoti pārņemta, ka šķiet - pāris dienas tikai pie viņiem kavējas domas.
Zinātniece šūnas neskaitīs
«Man tagad galvenais ir vides vai zinātnes komunikācija, ka varu it kā būt piesaistīta konkrētai jomai (Sandra pērn pabeidza maģistrantūras studijas vides zinātnē - I. Z.). Protams, es nekļūšu par zinātnieci, kura skaitīs šūnas un analizēs. Laboratorijā es nevarētu strādāt. Vēlos stāstīt cilvēkiem par zinātniekiem un procesiem, kas notiek zinātnē. Ja es nebūtu žurnāliste, tad, visticamāk, būtu saistīta ar jūras bioloģiju.» Viņas ģimenē vecākiem bija stingra nostāja par nepieciešamību izglītoties - mācīties, lasīt un pilnveidoties. «Ģimenē it kā bija novilkta robeža, ko drīkst darīt, bet tajā pašā laikā valdīja brīva, vaļīga atmosfēra - mammai un tētim varēju teikt visu, ko vēlos, par ko citi bija neizpratnē. Mēs joprojām ģimenē esam atklāti cits pret citu.» Sandra, kā pati smejas, esot tīrasiņu rīdziniece, bet vecmāmiņai bija māja laukos Salacgrīvas pusē, ar kuru saistoties arī daļiņa no pašas. Sandras dzīvē nozīmīga vieta ir ģimenei. Ar brāli Jāni ceļi krustojušies arī darba gaitās, tandēmā vadot raidījumu 4. studija. «Manā ģimenē vienmēr esam bijuši viens par visiem un visi par vienu. Protams, ir brīži, kad kāds ātri var iekarst un pateikt, ko domā, bet tikpat ātri var visu aizmirst un sabučoties.»
Lielāks nekā šaubas
Žurnālistes radošās ikdienas ritms ir pakārtots tiešraidēm televīzijā un radio, intervijām, tekstu rakstīšanai un montāžas darbam. «Protams, ir dienas, kad ir vairāk darba, un ir dienas, kad ir mazāk. Tad ir motivācija atrast laiku, lai aizietu uz baseinu, satiktos ar draugiem vai pabūtu vienatnē ar sevi. Iznāk daudz komunicēt ar cilvēkiem, un arī informācijas apjoms ir milzīgs, tāpēc brīžiem ir vēlēšanās paņemt kafijas krūzi rokās un dārzā to izdzert vai aizbraukt pie jūras un baudīt dabu.»
Tad, kad Sandrai piedāvāja radio veidot raidījumu par zinātni, skeptiski pie sevis domājusi - kāpēc es? ko es varu izdarīt -,jo nebija neko vairāk veidojusi par ziņu sižetiem. Tad, kad mēģinājusi, sapratusi, ka spēj.
Līdzīgi bijis, braucot un veidojot raidījumu no ekspedīcijas cikla Uz Tobāgo. Kurzemniekiem pa pēdām. «Fantastiski, ka režisors Andis Mizišs man noticēja un piekrita, ka es piedalos šajā projektā. Man laikam vienmēr iekšējais dzinulis ir tāds - ja patīk un es iedegos, tad ir jādara. Ja darbs atnāk pie manis, tad tam tā ir jābūt, svarīgākais - kā es ar to tikšu galā, kā neļauties šaubām. Gribasspēks man laikam vienmēr ir lielāks nekā šaubas.» Stāstot par dzīves piedāvātajiem izaicinājumiem, atzīst - tiem esot atvērta. Viņa atminas, ka bijusi iespēja kā žurnālistei nokļūt zemes dzīlēs kilometra dziļumā. «Anglijā atrodas sāls raktuves un mēs ar racējiem liftā braucām sešas minūtes uz laboratoriju. Zinātkāre un piedzīvojumu kāre tajā mirklī ir lielāka nekā bailes. Spēju vairāk koncentrēties uz to, kas mani aizrauj.» Par vērtīgu izaicinājumu uzskata arī svešvalodā gatavotās publikācijas par astronomijas tēmu ārzemju portālam un žurnālam.
Planēta pa īstam jāiepazīst
Sandrai iznāk daudz ceļot, un ceļošana ne vienmēr saistās ar komfortu. «Protams, savu reizi patīk ērta atpūta un sauļošanās, bet tajā pašā laikā vairāk patīk tie ceļojumi, kad es varu izzināt cilvēkus, kas dzīvo tajā zemē, nevis palikt nakšņot viesnīcā.» Esot tik daudz vietu, uz kurieni vēlētos aizbraukt un redzēt. Dažkārt šķiet, ka nepietiks visas dzīves, lai planētu pa īstam iepazītu.» Tuvāki esot tropi un subtropi, bet tajā pašā laikā vilina vietas, kuras nav ērtas ceļošanai, piemēram, Islande, kura ir skaista un eksotiska. Tur iznācis pabūt šovasar. Arī pieminētā Grenlande - auksta, skarba, taču vilinoša. Tāpat kā apmeklēt vietas, kur var baudīt okeāna vai jūras klātbūtni - tā esot ceļotājas iedvesmas vieta. Televīzijas skatītājiem arī vēloties pastāstīt vēl par daudzām valstīm. Ceļošana esot laba atpūta, tāpat kā tie mirkļi, kad var aizmirst, cik rāda pulkstenis un nekur nesteigties. «Man ļoti patīk nirt, lai arī agrāk bija bailes. Taču mani pārliecināja un iedvesmoja, ka tā ir jauna pasaule, kuru vērts iepazīt.» Ko vēl iemācīties? Iešana pa ledājiem un kāpšana klintīs arī esot sveša un to arī būtu vērts apgūt.
Atgriezties uz strīpas
Mazsvarīgs nav komforts ikdienā, un pati arī cenšas radīt sev sakārtotu vidi apkārt.
«Nepatīk, ja apkārt ir daudz lietu. Cenšos atbrīvoties no visa liekā.» Līdzīgi ir arī ar stresu - ja zina, ka kaut ko nevar ietekmēt, tad cenšas nestresot, jo tad pašai būs tikai sliktāk. «Paļaujos uz to, ka būs labi. Piederu pie tiem, kuri saka - esmu iemīlējusies dzīvē. Apkārt ir daudz iedvesmojošu cilvēku. Protams, ir dienas, kad kaut kas nepatīk vai kaitina, bet tad to uztveru kā izaicinājumu, sakārtot pašai sevi, savas emocijas.» Sandra ir pārliecinājusies, ka cilvēki nogurst tad, kad sāk dzīvot citu dzīvi, analizēt viņu rīcību un rakņāties tur, kur to nevajag darīt. «Sliktajās dienās mēģinu izslēgt negatīvās domas, palīdz meditācija vai saruna ar kādu cilvēku, ar ģimeni, kas palīdz mani atgriezt atpakaļ uz strīpas.» Tad, kad nav jāsteidzas uz darbu, Sandra cenšas sevi palutināt ar relaksējošām procedūrām ķermenim un skaistumam. «Man obligāti nav jāiet iepirkties, bet savu reizi to patīk darīt.»
Neļauj sevi ietekmēt
Sandra noliedz, ka tās lietas, kas nav sakārtotas gluži tā, kā pati vēlētos, dara viņu nelaimīgu. «Esmu laimīga par to, kas ir dots, un neļauju, lai tas, kā nav, ietekmē manu laimes sajūtu. Nesen izlasīju atziņu, ka nevajag Visumā lietas steidzināt, jo viss notiek tad, kad tam jānotiek. Ja cilvēks to ļaus, tad Visums pierādīs, ka tā arī ir.» Sandra sapratusi, ka no sevis ir jāprasa vairāk nekā no citiem. «Grūti ir tad, ja cilvēkam nav patiesuma vai godīguma attiecībā pret to, ko viņš dara, pret citiem. Manas prasības pret cilvēkiem ir, ņemot vērā, kādas ir manas vērtības. Taču pēdējā laikā cenšos mācīties neprasīt. Strādāju ar sevi. Un tāds ir katra uzdevums. Aizdomājos par to, cik daudz laika un enerģijas veltām lietām, kam nav jāvelta, un arī ieradumiem.»
Ar atpazīstamību sadzīvo labi, it īpaši pēc raidījumiem par Tobāgo cilvēki rakstījuši labas atsauksmes interneta vidē. «Pārsteidzoši, ka daudzi bērni skatījās šo raidījumu. Tas ir lielākais kompliments, ja svešs cilvēks ir novērtējis manu darbu un uzraksta jauku vēstuli,» smaida Sandra.
