Pie jūras dzīve mana... tā varētu dziedāt arī jūrmalnieks Voldemārs Rains. Dzimis un audzis pie jūras, izmācījies par jūrnieku, nirēju, vēsturnieku un zemūdens arheologu, dzelmei atdevis teju 50 gadus. Viņa zināšanu pūrs ir ļoti daudzpusīgs, un viņš netur sveci zem tā – labprāt stāsta par piedzīvoto un rāda zemūdens atradumus.
Mājiņa Jūrmalā, Mellužos, kurā viņš mīt ar dzīvesbiedri Inesi Helvigu, ir kā liela vēstures materiālu krātuve. Tas gan nav viņa bērnības nams, taču – turpat netālu tas esot. Vai šī ir viņu senču dzimtā vieta? Ne gluži, bet Kurzemē gan. Savulaik vectēvs bijis strēlnieks, kas piedalījies revolūcijā Krievijā. Boļševiks viņš bijis. Nokļuvis līdz Tambovai, kur arī palicis. Tur arī apprecējies. Voroņežā bijis teātra galvenais mākslinieks. Pēc Otrā pasaules kara atgriezies Latvijā un dabūjis Mellužos mājiņu, kuru 1939. gadā atstājis vācietis. Tajā tad Voldemāram pagājusi bērnība. Pēc tam ilgi bijis no tās projām. 90. gados izdevies atgūt, tiesa, tikai trešo daļu, turklāt ļoti sliktā stāvoklī. Pārdevis un nopircis citu netālu, tā ka jūtoties teju kā bērnības namā, stāsta V. Rains.
Kuģi un piedzīvojumi
Mājas apkārtne jau liecina par saimnieka nodarbošanos – tajā ir gan dzelmē rastie atradumi, gan akmeņi, kas ir Ineses aizraušanās. Arī namā ir jūtama vēstures un ūdeņu klātbūtne. Pie sienas ir gleznas ar jūras skatiem, harpūna, kas piederējusi Voldemāra pāriniekam, kurš nesen aizgājis aizsaulē. Vēl ir arī skapis, pilns ar zem ūdens atrastajām lietām. Savulaik mantkārīgi ļaudis iedomājušies, ka viņam mājās glabājas dārgmetāli, un centušies ielauzties. Nu nav te ne zelta, ne sudraba. Ir vēsturiskas lietas, kurām bez to stāsta – nav īpašas vērtības.
Re, katls no Hanzas laika (ap 14. gadsimtu) ar nolauztu kāju, ko atradis pie paša krasta. Nemeklēdams. Vienkārši iedomājies, ka tur kaut kam jābūt. Viņam nereti palīdzot nojauta, kas pasaka priekšā – meklē tur. Arī zināšanām, protams, jābūt, kur meklēt. Tāpat drosmei. Daudzus dūņainas vietas, kur redzamība ir teju nulle, biedē, bet viņš tajās bieži vien devies iekšā un atradis ļoti interesantas lietas. Tāpat jātur ausis vaļā, jāklausās, ko citi stāsta. Jo arī leģendās un nostāstos ir daudz patiesības.
Kur ir lielākās kuģu kapsētas? Daugavgrīvā, Jūrkalnē līdz pat Užavai. Kolkā. Pieminot Kolkas vārdu, V. Rains pasmaida. Reiz kopā ar citiem pētniekiem teju palicis uz mūžu bākā, kas no krasta ir piecu kilometru attālumā. Bākas uzraugs viņus aizvedis, un viņi niruši un pētījuši tuvāko tās apkārtni. Kad bijis laiks atgriezties, uznākusi vētra, un neviens neriskējis tādā laikā doties selgā. Tā nu pavadījuši tur trīs dienas – slapjos hidrotērpos bez ēdamā un dzeramā. Labi, ka atraduši mūžvecu mucu ar dzeramo ūdeni. Tas bijis tiešām briesmīgi saglumējis. Bet ko darīt – labi, ka vēl tāds bijis. Uzkoduši nēģus, kas tur pie akmeņiem ganījušies, un galu galā sagaidījuši laivu. Ar bākām viņam nācies nodarboties arī tad, kad dzīvojis tālu aiz Latvijas robežām, pat Vladivostokā. Krievijas tālajos plašumos pagājuši gari gadi – lielākoties ne jau savas izvēles dēļ, bet tāpēc, ka nebija lojāls padomju režīmam. Taču nožēlot nenožēlojot – arī tie bijuši bagātu notikumu un pieredzes pilni gadi. Starp citu, daudz kas viņa dzīvē saistās ar sešnieku – sešreiz mācījies par ūdenslīdēju un mācījies sešās augstskolās.
Projekti
Zemūdens arheoloģijai Latvijā pievērsies tad, kad Valsts drošības komiteja vairs nebija nepārvarams šķērslis – 80. gadu beigās. Nu pa šiem gadiem nevarot ir saskaitīt, kur būts un cik projekti īstenoti. Staburags Daugavā, Kārļa Zemdegas pieminekļa Sējējs galvas meklēšana Rūjas upē, Niedrāju ezerā, kur atrasta vienkoce, Karostas dīķis... Astoņi vai desmit projekti bijuši saistīti arī ar dzimto Jūrmalu. Viens no pēdējiem – Mājas Jūrmalā, skats pagātnē. Piedāvājis muzejam maketa veidā uztaisīt Jomas ielas rekonstrukciju. Dizainers tik rūpīgi strādājis, uztaisījis Marienbādes dziednīcu, kāda tā izskatījās 1911. gadā. Otrs objekts bijis Dubultu stacija. Žēl, ka nav tālāka turpinājuma.
Projekts Kuģi dzelmē par izcila kultūras projekta realizēšanu saņēmis pat Jūrmalas kultūras balvu. Idejas un materiāli bijuši paša Voldemāra sagatavoti, bet dzīvesbiedre Inese (abi strādāja Jūrmalas pilsētas muzejā) noformēja tos. Plānojuši izstādi trīs mēnešu garumā, bet pieprasījuma dēļ tā noturējusies sešus gadus. Veidots tas bijis kā eksperiments, kur, izmantojot vizuālos un skaņas efektus, vēsturiskie materiāli, zemūdens atradumi, nirēju ekipējums un atribūtika, maketi un manekeni tiek parādīti savdabīgā gaisotnē. Shematiski bija attēlotas kuģu kapsētu vietas Baltijas jūras Latvijas piekrastē un kuģu nogrimšanas galvenie iemesli. Pa visu to laiku izstādi apskatījuši teju 40 000. Novadīts pusotra simta ekskursiju. Kad likvidējuši ekspozīciju, nevienam tās lietas nevajadzējis. Šis un tas palicis muzejam, bet daudz ko aizveduši uz savu māju.
Ar domu – varbūt būs kādreiz Latvijā Jūras muzejs. «Bija jau it kā piedāvājumi. Bet nebija atbilstošas vietas. Vērgalē? Kas uz turieni brauks? Nu varbūt Jūrkalnē? Tur ir izremontēta māja. Bet tas arī ir tālu. Kas tur vadīs ekskursijas? Tur tad ir jādzīvo. Vasarā vēl, bet ziemā? Gribētos Jūrmalā, bet nu nav bijis intereses par to nevienam,» teic V. Rains.
Atradumi
Zemūdens arheologs vedina pie skapja un palūkoties pašiem uz dažādajiem atradumiem. Ko tikai neatrod dzelmē! Melnezerā, kas ir starp Ķemeriem un Jaunķemeriem, uzgājis traukus – saldējuma trauciņus, šķīvjus, glāzes, karotes. Vācu uzņēmējam Velmeram bijis īpašs pasūtījums Ķemeru viesnīcai uztaisīt 280 personām trauku komplektu. Atceroties, kā sākotnēji meklējis nepareizajā vietā. Apstākļi niršanai bija smagi, taču atradis. Kad sanatorija svinējusi 75. gadadienu, aizgājis un toreizējam pārvaldniekam piedāvājis iespējamajam muzejam šos atradumus. Diemžēl tie joprojām stāvot viņa skapī. Pētījis arī tirdzniecības ceļu no Antiņiem un Čauku ciema uz Ķemeriem, kas vēl tālāk vedis uz Rīgu un Jelgavu. Tas izrādījies kontrabandistu ceļš. Viņi no Ragaciema braukuši uz Kaņiera ezeru, kur it kā netālu saglabājies pilskalns. Kad papētījuši, izrādās, nē – tā bijusi piestātne. Izdevies savākt lielu daudzumu materiālu – tas glabājas tepat, lielajā lādē un arī bēniņos.
Lūk, 140 gadus vecs alus no Lībekas. Lielā pudeļu kolekcija piederot Inesei. Bet tie priekšmeti bijuši uz Elbinga – vācu transporta kuģa, kas, uzskrienot uz mīnas 1941. gadā pusotru kilometru no krasta, nogrimis netālu no Pāvilostas un atrasts 1995. gadā. Šo kuģi krietni izpētījuši. Tur uzgājuši pat tādu prozaisku mantu kā prezervatīvus speciālā iepakojumā. Interesanti, ka no atrasto šķīvju apakšām bija nokasīti kāškrusti. Tas esot dīvaini, jo tas bija vācu kuģis, kurš nogrima kara laikā. Labi, ka toreiz paņēmuši kompasu un zvanu, citādi to noteikti vairs nebūtu, jo pēc tam to vietu krietni aptīrījuši melnie arheologi. Šīs ir Voldemāra cepures no karadienesta. Ūdenslīdēju nazis, ko atradis Melnezerā. «Savu biju jūrā pazaudējis, šito dabūju vietā. Tādu pašu. Viens nazis palika Kaķīšu ezerā. Tur strādāju, bet pēkšņi Inese teica, ka man kāds zvana. Izrādījās, ka vienam pazīstamam jūrmalniekam bija dēls noslīcis, un viņš lūdza palīgā. Steigā visu pametu un skrēju uz Jūrmalu,» traģiskos notikumus atceras V. Rains.
Ūdeņi ir bīstama vieta – tie jokus nepazīst. Arī pašam nācies ar Kaulaino satikties – teju dzīvs palicis. Par traumām nemaz nerunājot. Ar to šajā darbā jārēķinās. Nu jau esot pensijā un niršanu piebremzējis – izvēloties, kur un kad piedalīties. Savam priekam, jo tieši tas ir lielākais ieguvums – atklājumi un piedzīvojumi, bet ne materiālie labumi.
«Mums pašiem nekā daudz nav, jo visu naudu esam ieguldījuši ekspedīcijās. Tas tāds dzīvesveids – piektdien braucām projām, sestdiena, svētdiena pagāja ekspedīcijā. Neko jau daudz nefinansēja ne pilsēta, ne valsts. Viss uz projektu naudām. Pat izrakumi Priedainē bija par projektu naudu. Atradām sencilvēku apmetnes. Pagarinājām Jūrmalas vēsturi par 500 000 gadu. (Jūrmalai skaitās 200 gadu kā kūrortam). Atradām hercoga Jēkaba laika vecās ostas un skanstes vietas Slokā... Eh, nevienu jau tas neinteresē! Nē, nu Vācija izdeva grāmatu, bet Jūrmala – ko? Neko!» sarūgtināta teic Inese.
Eksperts
Vispār gada laikā tapušas astoņas grāmatas ar viņa materiāliem. Piedaloties arī konferencēs. Piemēram, par tiem, kas savulaik aizceļojuši no Latvijas. Par Jakšu ģimeni izpētījis interesantus materiālus. Vai zinot, ka Harijs Jakšs bijis pirmais, kam Svērtuves ielā pie Rīgas domes piederējis universālveikals? Bijis četru māju īpašnieks: divas Rīgā, divas Jūrmalā. No diviem dēliem viens bijis arheologs, otrs izveidojis brīvmūrnieku ložu Latvijā. 1940. gadā viens no tiem aizbraucis no Latvijas uz Zviedriju. Harija mazdēls piedalījies Vāsas kuģa pacelšanā, palīdzējis izveidot muzeju, strādājis Nacionālajā jūras muzejā. Viņš vērsies pie Raina, lai palīdz savākt materiālus par Jakšu ģimeni. Īpašs prieks esot par to, ka izdevies antikvariātā atrast trauku gliemežvāka formā, ko ražojusi viņa vectēva porcelāna darbnīca, un to, ciemos braucot, uzdāvinājuši.
Lai nu kā, bet aizmirsts nejūtoties. Neatsakot arī savu atbalstu interesentiem un pētniekiem. Lielākoties jau tie ir ārzemnieki. Viena no pēdējām sadarbībām bijusi ar Klaipēdas universitāti. Tur viens doktorants gribējis uzrakstīt par vienkoča laivām un nogrimušiem kuģiem. Bet, kad ieraudzījis, cik bagātīgs ir materiāls par vienkocēm, tad apstājies galu galā pie tām un uzrakstījis veselu grāmatu. Tāda laiva esot apskatāma Brīvdabas muzejā –piecus metrus gara. Savulaik ar to pamatīgi noņēmušies. Jo viens ir atrast un izvilkt, bet pavisam kas cits – saglabāt. Patiesībā izrakumos nācies piedalīties tikai reizi – Kolkas ragā. Valsts kultūrvēsturisko pieminekļu aizsardzības inspekcija vēlāk šai vietai piešķīrusi kultūras pieminekļa statusu.
V. Rains atzīst, ka balta skaudība esot, redzot, kādi Zviedrijā ir jūrniecībai veltītie muzeji. Piemēram, Malmē. Turklāt tie neesot tādi pasīvā formā veidoti: atnācu, nopirku biļeti un skatos. Labākajā gadījumā gids vēl ko pastāsta. Bet tur Vikingu muzejā esot tā, it kā pats būtu pabijis tajā laikmetā. Mājas kā tajā laikā, cilvēki nodarbojas ar senajiem amatiem. Laivas un kuģu rekonstrukcija. Kaujas ar tā laika ieročiem. Vari nobaudīt maltīti vikingu gaumē. Gadatirgi notiek. «Arī Tallinā ir jau otrais jūras muzejs, lai gan Igaunija nebūt nav bagāta, bet viņiem ir. No valsts budžeta jau 33 gadus saņem finansējumu,» noplāta rokas zemūdens arheologs.
