«Es esmu nedaudz līdzīgs Maikam Taisonam: man ir šķirba starp zobiem tāpat kā viņam, un, kad cīnos, es nepadodos, bet sitos līdz pēdējam. Kad nokrītu, saprotu, kur esmu kļūdījies, tad ceļos un nepadodos tālākā cīņā,» tā sevi raksturo baušķenieks Mareks Odumiņš.
Viņam ir tikai 26 gadi, no kuriem pēdējos četrus jaunietis pavadījis ratiņkrēslā, jo ir pilnībā paralizēts –viņam nekustas ne kājas, ne rokas. Bet šis nebūs skumjš stāsts ar traģiskām beigām. Gluži otrādi – stāsts par Mareku Odumiņu, kurš glezno, otu turot zobos, ir par neticamu dzīvesprieku, dzīvotgribu un smaidu pāri visam un par spīti visam. «Katram ir savs liktenis,» viņš smaidot saka, un viņa smaids nepavisam nav uzspēlēts. «Es jūtos ideāli! Es neskatos atpakaļ uz to, kas notika. Es dzīvoju tālāk savu dzīvi, un viss iet savu gaitu!»
16. jūnija vakarā
Uz to, kas notika pirms četriem gadiem liktenīgajā 16. jūnija vakarā, sarunā ar Māju atskatās Mareka mamma Svetlana: «Viņš strādāja par medicīnas māsas palīgu Gaiļezera [Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā] uzņemšanas nodaļā. Darbs bija 24 stundas diennaktī. Skaidrs, ka jauniem cilvēkiem gribas arī atpūsties, un viņš kopā ar kolēģiem aizbrauca Mārupē uz pirti. Tur nebija, kur nopeldēties, tāpēc visi kopā vēlāk devušies uz ezeru. Tur tā nelaime notika. Mareks uzkāpis uz ūdenī novietotā slidkalniņa un tālāk neko vairs neatceras – vai iekritis vai ielēcis. Atceras tikai to, ka ar galvu atsities pret grunti... Un salauza kakla skriemeļus...» mammas acīs sariešas asaras, un viņa atzīst, ka ar šo nelaimi nekad nespēs samierināties. «Man tikai piezvanīja un teica: «Brauc uz slimnīcu! Tavs Mareks ļoti smagā stāvoklī!» Nekad dzīvē nedomāju, ka ar manu dēlu kas tāds varētu notikt. Viņš taču pats strādāja slimnīcas uzņemšanas nodaļā, katru dienu redzēja, kādas nelaimes notiek, un zināja, kāpēc tās notiek...»
Arī Mareka mamma jau 23 gadus strādā slimnīcā – par medicīnas māsas palīgu kardioloģijas intensīvajā nodaļā, arī traumatoloģijā. Tieši viņa savulaik, kad sākās krīze, palīdzējusi dēlam dabūt darbu slimnīcā. «Viņam patika šis darbs, trīs gadus tur nostrādāja. Un tagad viss ir beidzies...» mamma atkal saskumst un atminas, ka pēc negadījuma Mareks sešus mēnešus gulējis reanimācijā Gaiļezerā. «Nekādi netika pie veselības. Bija klīniskās nāves, stājās elpošana. Ilgu laiku bijis komā, pieslēgts elpināšanas aparātiem. Viņam bija ievietota traheostoma, kas nodrošina elpošanu, un viņš visu laiku baidījās, ka, to atslēdzot, viņš nomirs. Nezinu, vai tā bija sagadīšanās vai likumsakarība, bet es pati tai laikā biju ar slimības lapu muguras sāpju dēļ, taču katru dienu mēroju ceļu no Bauskas uz Rīgu, un mēnešiem ilgi dakteris man neko iepriecinošu nevarēja pateikt: «Gaidām. Gaidām. Gaidām...» Cik ilgi var gaidīt? Bieži vien bija sajūta, ka aizbraukšu uz slimnīcu un man pateiks, ka vairs nav ko gaidīt... Tas bija neizturami grūts laiks, nezināju, kur iet, ko darīt, ko iesākt... Un Marekam arī bija ļoti grūti. Ļoti. Tāpēc esmu bezgala pateicīga visiem – gan ārstiem, gan māsiņām, gan visam pārējam slimnīcas personālam, kuri viņu pieskatīja, viņam palīdzēja, par viņu pārdzīvoja un, cik varēja, palīdzēja! Milzīgs paldies!» no sirds saka Mareka mamma.
Par visu maksā pats
Histēriska panika Mareka mammai iestājās brīdī, kad dēlu pēc rehabilitācijas Vaivaros bija plānots vest mājās. «Mēs dzīvojām piektajā stāvā, mājā bez lifta. Man bija bail, ko viena ar viņu iesākšu. Man taču vajadzēja četrus čaļus, lai viņu segās uznestu augšā. Viņš jau nav nekāds mazais bērns, un nemaz nav viegli viņu pabīdīt uz sāniem, nolikt sēdus. Turklāt viņam taču katru dienu vajadzētu iet ārā svaigā gaisā! Ilgi cīnījos ar pašvaldību, lai mūsu dzīvokli vismaz samaina pret tādu pašu pirmajā stāvā, taču bezcerīgi. Četrus mēnešus viņš padzīvoja pie manis, periodiski bija Vaivaros vai slimnīcā – viņš nevarēja atklepot, tad saucām ātros, līdz ergoterapeite iemācīja, kas jādara, lai viņam palīdzētu atklepot. Tagad viņš lielākoties ir mājās,» stāsta Svetlana.
Kad no pašvaldības pienāca ziņa, ka Marekam iedalīts dzīvoklis pirmajā stāvā, pati pa saviem līdzekļiem to izremontēju, un tagad viņš tur dzīvo. Viens. Viņš pats gribēja dzīvot atsevišķi. Protams, viņš algo aukli, kura viņam ir līdzās 24 stundas diennaktī. Viņu pabaro, visu palīdz izdarīt. Arī gleznojot viņa Marekam palīdz – padod otas, izspiež krāsas no tūbiņas un tā tālāk. Bet viņš grib būt patstāvīgs, tāpēc gan aukli algo par savu invaliditātes pensiju, gan par dzīvokli maksā pats,» stāsta Mareka mamma, neslēpjot apbrīnu, kur dēlā ir tāds spēks nepadoties un cīnīties par savu dzīvi.
«Bija brīdis, kad viena par viņu cīnījos, nesaņemot nekādu palīdzību no malas. Un, jāatzīst, ka uz brīdi man nolaidās rokas. Taču, kad sapratu, ka neviens cits, izņemot mani, viņam nepalīdzēs, ņēmu sevi aiz čupra un darīju, ko varēju. Tas nebija viegli. Es jau vairs neesmu nekāda jaunā – nākamgad man būs 50. Gadi iet uz priekšu, es skrienu pa diviem darbiem, katru dienu mēroju ceļu Bauska–Rīga–Bauska, un arī māsas palīga darbs nudien nav no vieglajiem. Bet, lai es varētu tikt galā ar savām problēmām un vēl palīdzēt Marekam, man ir daudz jāstrādā,» saka Svetlana, piebilstot, ka Mareks viņai diemžēl ir vienīgais bērns.
Ir jāiet uz gaismu
Diemžēl Mareka tētim dēls ir tukša vieta. «Jau pusotru gadu viņš mums vairs pat nezvana,» nosaka Mareka mamma, uzreiz gan paskaidrojot, ka jau 20 gadu viņi dzīvo šķirti, un tēvs dēlam visus šos gadus bijis tikai formāli. «Viņam ir cita ģimene, un tur droši vien viss ir citādi. Tur noteikti viss ir labi. Ko tad mēs?! Mums ir problēmas... Lielas problēmas. Un mēs tās risinām divatā. Cik varam, cik spējam. Uz citu pleciem nekraujam,» ne bez rūgtuma sirdī runā Svetlana. «Vienīgi ar aukli mums ir paveicies – Olga ir fantastiska! Mareks pats viņu atrada. Internetā uzrakstīja, ka viņam nepieciešama patstāvīga aprūpētāja 24 stundas diennaktī. Tā mēs kopā kruķījamies,» nosaka Mareka mamma.
Kad jautāju, no kā viņas dēlam tik daudz optimisma un pozitīvisma, Svetlana pirmoreiz mūsu sarunas laikā pasmaida un saka: «Nu, tāds man viņš ir. Bet – ko viņam citu darīt? Viņam nav izejas. Ir tikai gaisma tuneļa galā, un ir jāiet uz gaismu. Ja viņš tagad padosies, tad kāda jēga bija cīnīties līdz šim? Jo tas, kas notiek tagad – gleznošana, iespēja braukt uz rehabilitāciju – ir tikai sākums. Un es viņu atbalstu, kā varu. Protams, es nevaru viņu aizvest uz Kanāriju salām. Es viena viņu vispār nekur nevaru aizvest, bet es priecājos par visu, ko viņš dara savā labā. Nu, nesanāks – nesanāks. Bet, ja sanāks, es būšu ļoti, ļoti laimīga.»
Paliktu spilventiņu
Mareka mamma atklāj, ka, sākoties krīzei, viņai bija doma kopā ar dēlu braukt prom no Latvijas. «Visu laiku šo lēmumu atlikām, jo uztraucāmies par omi, kura tad paliks viena. Atlikām, atlikām, nu jau ir par vēlu. Viena es negribu braukt, negribu viņu te atstāt. Jau draudzene viņu ir atstājusi – četrus mēnešus pēc nelaimes paziņoja, ka viņai ir cits,» stāsta Svetlana, un viņas acis nodod: ir sāpīgi par to runāt. Bet viņa stāsta, jo varbūt arī vajag to «norunāt nost». «Kamēr Mareks bija vesels, viss bija labi. Mīlu, nekad nepametīšu. Abi kopā īrēja dzīvokli Rīgā. Viņa arī strādāja slimnīcā, kardioloģijā. Bet – diemžēl notika tas, kas notika. Vēl divus mēnešus viņa gāja pie Mareka, bet, redzot, ka nekādu uzlabojumu nav, mīlestība pārgāja...»
Mamma nevarēja neredzēt, ka dēls šķiršanos ļoti, ļoti pārdzīvoja. «Tagad viņam sirdsdraudzenes nav, bet – viņam ir citas draudzenes. Viņam apkārt ir tik daudz labu cilvēku – tādi, kādi agrāk nebija! Protams, arī pirms traģēdijas viņam bija daudz draugu, bet tagad no tiem palikuši tik, cik uz rokas pirkstiem var saskaitīt. Bet viņam nāk klāt arvien jauni draugi, kuri iepazīst viņu tādu, kāds viņš ir tagad. Un tādi draugi ir nenovērtējami – jo viņi ir līdzās smagā brīdī un grib palīdzēt!»
Mareks nevienu nenosoda, neko nepārmet. «Mana problēma nav jāuzgrūž nevienam citam, tā ir mana. Mums katram ir savs liktenis, un neviens nezina, kas ir ierakstīts Dzīves grāmatas nākamajā lappusē. Neviens nezina, kur pakritīs, kur aizķersies kāja. Ja zinātu, tad taču paliktu apakšā spilventiņu. Es arī būtu palicis sev spilventiņu... Tāpēc – ne jau es būšu tas, kurš kādu nosodīs. Kā ir, tā ir...»
Pamēģiniet ar muti!
Kad populārais mūziķis Andris Kivičs pērn kādā jauniešu pasākumā ieraudzījis Mareku gleznojam ar otu mutē, viņš nav spējis vienaldzīgi paiet garām. Apstājies, uzrunājis, iepazinies un uzzinājis, ka puisim ratiņkrēslā nepieciešams finansiāls atbalsts, lai viņš varētu doties uz rehabilitāciju. Mūziķis sapratis, ka grib un var palīdzēt. Ka puisis ar apbrīnojamo talantu ir jāparāda pasaulei. Tā tapa dziesma Tieši te un tagad, kas veltīta Marekam, un 28. maijā Andrejsalā sadarbībā ar palidzesim.lv sarīkota viņa pirmā ar muti zīmēto gleznu personālizstāde, lai piepildītu jaunieša sapni – reiz paņemt otu rokās.
Jau izstādes atklāšanas dienā nopirktas gandrīz visas Mareka gleznas. Patiesībā, izstādes oficiālā atklāšana vēl nebija sākusies, kad apmeklētāji steidza jau tās sev rezervēt. «Paldies, ka esat šeit un atbalstāt mani! Ja jums patīk, es turpināšu gleznot,» Mareks apsolīja klātesošajiem. Bet sarunā ar Māju viņš atklāja, kā sācis gleznot: «Pirmos trīs gadus pēc nelaimes bija vairāk slimnīca–rehabilitācija–māja–slimnīca–rehabilitācija. Tas bija periods, kad vajadzēja tajā visā adaptēties, saprast, kas notiek, un pieņemties spēkā. Tad – tas bija apmēram pirms gada, kad biju rehabilitācijā Vaivaros. Kad pēc kārtējās ergoterapijas meitenes man prasīja, ko tagad darīšu, teicu, lai iedod pildspalvu, ka gribu parakstīt. Paņēmu to zobos un man galīgi nekas nesanāca, kā ar vistas kāju. Tad paņēmu zobos otiņu – pirmās līnijas, pirmā saule, pirmā pludmale, pirmais saulriets. Tā tapa viena glezna, otra, trešā. Aizbraucu mājās un es sāku gleznot.»
Starp citu, zīmēt Mareks nekur nav mācījies, pat pēc padoma ne pie viena nav vērsies. Kad saku, ka tā, kā viņš glezno, es nespētu ne ar abām rokām un kājām kopā, Mareks tik pakoķetē: «Bet jūs pamēģiniet ar muti!» Visi, kas Mareku pazīst, man piekritīs – viņš tiešām ir pozitīvisma paraugs un iedvesmotājs. Viņa dzīvotgriba, degsme un gaišais prieks liek aizdomāties par vērtībām.
Ticība, cerība, mīlestība
Kad jautāju Marekam, kuri sapņi palikuši nepiepildīti, viņš atteic, ka tādu nav. «Bija doma pabeigt vidusskolu, un nu es to esmu izdarījis – šogad pabeidzu Rīgas 1. Tālmācības vidusskolu.» Viņš atkal pasmaida un teic, ka mācīties jau nekas viņu netraucē. «Ja ir galva uz pleciem, neko citu vairs nevajag,» viņš nosmej. Šogad pagleznos, papelnīs naudu rehabilitācijai un tad domās, ko darīt tālāk. Viņš domā par jurisprudences vai sabiedrisko attiecību studijām.
Mareks ir nelabojams optimists. Viņš pats rada savu apkārtējo vidi un ir laimīgs par to, kas viņam ir. «Ja man vajadzēs palīdzību, palūgšu to ģimenei, radiem, draugiem. Tiem, kuri ir man līdzās. Es vienmēr esmu bijis optimists. Varat pajautāt maniem draugiem – es neesmu mainījies, un mans smaids nav viltus. Es vienkārši cenšos smaidīt visu laiku. Arī tad, kad ir slikti. Jo katru dienu esmu laimīgs par to, ka esmu dzīvs un varu turpināt baudīt dzīvi.»
Taujāts, ko par viņa izredzēm atveseļoties saka ārsti, Mareks atteic, ka neko nesola. «Neviens ārsts neko nevar pateikt. Katrs gadījums ir individuāls, un neviens nezina, staigāšu es vai nestaigāšu. To zina tikai Dievs. Tāpēc man ir jātrenējas, jātrenējas un vēlreiz jātrenējas. Jo cerība ir vienmēr. Galvenais to nezaudēt. Un es nezaudēju – es cīnos, es trenējos, es neatmetu cerības. Ticība, cerība, mīlestība – neko vairāk nevajag, lai tiktu uz priekšu. Katru dienu domāju, ka staigāšu. Katru dienu lūdzu Dievu. Mums katram ir savs ceļš, savs uzdevums, tikai līdz galam vēl neesmu sapratis savējo. Bet acīmredzot otra iespēja dzīvot man dota, lai es izdarītu ko labu, ko neizdarīju, kad biju uz kājām...»
Mareka sapnis ir reiz atkal būt uz kājām, un mēs visi kopā varam viņam palīdzēt – ziedojot puiša rehabilitācijai: portālā palidzesim.lv vai pārskaitot Mareka kontā: LV73HABA0551010015408, vai zvanot pa ziedojumu tālruni 90006888 (maksa par zvanu 1,42 EUR). «Pēc rehabilitācijas Hāpsalas Neiroloģiskajā rehabilitācijas centrā Igaunijā ir parādījušies uzlabojumi, un es negribētu pie tā apstāties. Ar paša spēkiem nav iespējams sakrāt tādu naudu, tāpēc vēlos lūgt jūsu palīdzību un jau iepriekš saku lielu paldies.».
