«Sevi vairs neuzskatu par hokejistu. Lai liekie kilogrami neuzkrātos, hokejā joprojām vēl esmu kā spēlējošais treneris klubā Mogo, bet nākotnē jādomā par trenera darbu vai kaut ko citu, jo intereses ir arī ārpus hokeja,» atzīst bijušais hokejists, kādreizējais aizsargs Oļegs Sorokins, eksperts, kurš televīzijā komentē hokeja spēles un, protams, arī pašlaik notiekošo pasaules hokeja čempionātu.
Trenera darbā Oļegs nav nekāds iesācējs. Trīs gadus apmāca jaunos hokejistus Ventspilī, uz turieni dodas divas reizes nedēļā. Desmit gadus organizē un pats vada savā vārdā nosauktās meistarības dienas Rīgā, tāpēc arī šajā darbā ir uzkrātas pietiekamas zināšanas. «Protams, visa mana pieredze, kas iegūta hokejā, katrs gads, ko esmu spēlējis, katra valsts, kurā esmu spēlējis, devusi savu artavu. To varu izmantot gan trenera darbā, gan darbā ar sevi,» uzskata Oļegs Sorokins.
Stabilitāte savējiem
Pirms pieciem gadiem Oļegs intervijās stāstīja, ka par karjeras beigām vēl pāragri runāt, taču jau tolaik pamazām tika apsvērta doma, ka aktīvajām hokeja gaitām drīzumā būs jāpieliek punkts. «Varēju vēl spēlēt līdz šim gadam, ja būtu iespēja noslēgt labu līgumu un būtu emocionālā motivācija,» prāto sportists. Nopietno un izšķirošo lēmumu aiziet no sporta pieņēma galvenokārt ģimenes dēļ. «Bērni mācījās vēl vidusskolā. Daudz laika esmu pavadījis projām no mājām, lai gan vienmēr kopā ar ģimeni. Taču vēlējos, lai viņiem ir stabilitātes izjūta.»
Oļegs uzskata, ka cilvēkam ir jābūt gatavam tam, ka kādā dienā ierastais dzīves ritms pēkšņi var mainīties, un jāsāk apsvērt, ko darīt tālāk. Tā ir gan sportā, gan darbā. Vienmēr esot labi apzināties, ka piemīt citas prasmes un ir arī citas intereses. Kad jaunībā bijis jāizlemj, vai savu dzīvi saistīt ar sportu, citu variantu nemaz neesot bijis. Ja nebūtu izvēlējies hokeju, tad visticamāk – futbolu, taču aizrautīgais hokejs nekad neesot kļuvis apnicīgs, tieši otrādi – nav laidis jaunieti vaļā un mudinājis profesionālai izaugsmei. Tagad izvēle būtu tāda pati. «Pāris lietas būtu darījis labāk un pāris lēmumus pieņēmis citādi. Godīgi sakot, neko nenožēloju. Jāapzinās, ka dzīve nesastāv tikai no labā, jābūt kritieniem un sitieniem. Būtiskākais, kā cilvēks spēj tikt tam visam pāri.» Hokejā katrā spēlē varot būt belziens. «Ja divas trīs spēles ir slikti nospēlētas, tad pēc tam jāprot savākties, atrast spēku izanalizēt savu sniegumu un doties tālāk.»
Darbspējas, nevis talants
Kas izaudzināja par labu hokejistu? «Protams, treneri. Paldies jāsaka vecākiem, kuri manī ieklausījās. Bērnībā jau biju liels hokeja fans. Viņi ticēja man, redzēja, ka dēlam hokejs patīk un cik stipri vēlos spēlēt. Protams, arī pats sevi esmu izaudzinājis par hokejistu. Psiholoģiskajam faktoram ir liela nozīme – kā sevi pasniedzu, kādu sevi redzu no malas. Jāskatās kritiski un arī pozitīvās lietas. Pašam bija jādomā, kāds būšu hokejists, jāpieņem nozīmīgi lēmumi, no kuriem daudzi ir pareizi.» Sevi nekad neesot uzskatījis par lielu talantu sportā, un arī no citu viedokļa neesot par tādu atzīts – paškritiku pauž viņš. «Ja nav talanta, tad nepieciešamas lielas darbspējas un arī prāts jāliek lietā,» saka Oļegs. Par to arī citi varot viņu cienīt – par darbspējām un augsto atbildības izjūtu. Pirms kļuva par aizsargu, izmēģināja spēkus un meistarību uzbrucēja pozīcijā. Aizsardzībā spēlēja vairākus gadus. Šajā pozīcijā palīdzēja tas, ka pirms tam bija uzbrucējs un saprata, ko nozīmē labi spēlēt aizsardzībā.
Esi labs spēlētājs
Vārdos aprakstīt vai dziļāk izprast, kādas izjūtas ir hokejistam, esot spēles laukumā, labāk spēj tie, kuri ar sportu nodarbojas vismaz amatieru līmenī – uzskata Oļegs. Lai gan tomēr nevarot salīdzināt – amatieru līga un profesionālā. «Atbildības izjūta ir grandioza. Izjūtas laukumā vienlaikus ir satraucošas un patīkamas, spēlējot Latvijas izlases kreklā. Tas ir skaisti.» Tas arī esot sasniegums – tikt spēlēt Latvijas izlasē – un pašam īpaši patīkams. Tajos brīžos, kad tiek piedzīvoti zaudējumi, sportistam esot jāprot sev pateikt: «Tu esi labs spēlētājs! Ja tu negribi, tevi neviens neapspēlēs. Ir kļūdas, kuras ir grūti novērst, bet, ja pilnībā koncentrējas uz spēli, tad viss būs kārtībā. Sava pašapziņa vienmēr ir jāceļ, jābūt pārliecinātam par sevi. Ja kādam ir lielāka meistarība, tas vēl nenozīmē, ka viņš pretinieku mierīgi apspēlēs.»
Sports un finanses
Oļegs atceras: kad Padomju Savienība tikko bija sabrukusi, Latvijā hokejistiem nebija īsti kur spēlēt. Nav bijis viegli nodrošināt ģimeni, tāpēc labs sportiskais sniegums bija svarīgs arī finansiālā aspekta dēļ. «Izgāju cauri Amerikai, Eiropas klubiem, kur katru gadu vajadzēja sevi pierādīt un pelnīt līgumu uz nākamo gadu,» pieredzējuša hokejista vēsturi atceras Oļegs, piebilstot, ka nav trūcis gandarījuma par individuālajiem panākumiem. Somijas 1. līgā spēlējot, pieņemts lēmums doties uz Slovākijas augstāko līgu spēlēt prestižā klubā, taču par mazāku samaksu. Pēc tam pamazām sācies kāpums pa sportiskās karjeras kāpnēm.
Svarīgs atzinums – spēlēt ārzemju klubos tiek tie hokejisti, kuri spēj būt līderi. «Es pie šī līderisma esmu pieradis, man tas patīk. Ceturtās vai pēdējās maiņas loma neapmierina. Tādā esmu bijis reti, kad komandā neesmu bijis starp līderiem. Ja esmu nokritis, tad kārpos laukā.» Līderisms palīdzot arī dzīvē – uzņemties atbildību, izvērtēt, cik daudz atkarīgs no paša. Sports palīdz izveidot līdera apziņu. «Man nekad nav paticis zaudēt. Dzīvē arī nekad nespēšu samierināties ar lomu, kas ir daudz zemāka, nekā spēju izdarīt. No vienas puses – cilvēkam jābūt piezemētam, no otras – prasīgam. Ja cilvēks ir prasīgs pret sevi, tad viņam ir augstas ambīcijas. Esmu diezgan prasīgs pret sevi, līdz ar to ir arī ambīcijas.»
Hokeja pavasaris
Latvijas hokejisti pasaules čempionātos nav ieguvuši medaļas, tāpēc Oļegam, tāpat kā citiem spēlētājiem un faniem, palicis neizsapņots sapnis par mūsējo uzvaru. Taču, tiešā nozīmē runājot par sapņiem, tajos arī reizēm tiekot spēlēts hokejs. Vienalga, vai spēlē gūta uzvara vai zaudējums, par labu miegu nevarot sūdzēties. «Ir bijuši skaisti mirkļi junioru hokejā, daudzreiz cilāti mani uzvaras vārti vienā no turnīriem,» nozīmīgas epizodes atminas hokejists. Analizējot, kā Latvijā attīstījušās hokeja tradīcijas, Oļegs vērtē, ka laika gaitā ir mainījušies noteikumi, to interpretācijas, taktika, dažāda bijusi spēlētāju meistarība. «Man pašam interesanti, ka bijusi iespēja spēlēt hokeju gan Padomju Savienībā, gan pēc tam. Hokeja potenciāls Latvijā ir. Galvenais – lai hokejistiem ir vēlēšanās strādāt.» Viņš priecājas, ka hokeja pavasaris saliedējot arī tautu, visas tautas, kas dzīvo Latvijā. «Līdzjutēji skatās spēles, pārdzīvo, izsaka savu viedokli. Krīzes laikā hokejs bija gandrīz vai vienīgā atpūta, kā atslēgties no ikdienas.» Katru gadu pasaules hokeja čempionāta galvenie favorīti ir Kanāda, Zviedrija un Krievija. «Krievi nopietni tam gatavojas, arī citu valstu komandas, jo nevēlas piedzīvot, ka otro gadu par pasaules čempionāta uzvarētājiem kļūs Krievija. Uzskatu, ka kanādieši ir labākie hokejisti pasaulē. Katru reizi jūtu līdzi arī Somijai. Gribu cerēt, ka Latvijas izlase paliks augstākajā divīzijā.»
Regulāra analīze
Oļegs pieder pie hokejistiem, kuri regulāri analizē spēles. Tagad šī nodarbošanās galvenokārt saistīta, strādājot par treneri un esot sporta eksperta lomā. «Agrāk, protams, vairāk analizēju savas spēles. Esmu pēc tam skatījies ierakstus, svarīgi visu izvērtēt. Tad var izsecināt, kas bijis pareizi un kas nepareizi, ko turpmāk var izlabot, un tā arī esmu darījis. Šāda analīze ir palīdzējusi un noderēs arī turpmāk trenera darbā.» Šogad daudz nācies analizēt kopējo komandas sniegumu, arī tas bija interesanti un noderīgi. Oļegs nevēlas būt tāds treneris, kurš nespēj izturēt spiedienu un neprot komunicēt ar cilvēkiem. «Tajā pašā laikā trenerim grūtākais ir kritizēt spēlētāju, it īpaši, ja viņš ir draugs. Jāprot ar viņu aprunāties, ieteikt labāko pozīciju laukumā. Pirms kaut ko sacīt, jādomā – kā. Jāizsver, kā cilvēks spēs uzņemt kritiku vai, iespējams, tieši otrādi, viņam vajag daudz vairāk uzslavu, bet kritika jāatstāj pa vidu. Tad varbūt spēlētājs aizdomāsies, taču neapvainosies.» Viņu nevarot tik ātri izvest no pacietības, drīzāk reizēm atļaujoties pietēlot, ka tā ir noticis, taču savu teikto allaž kontrolējot.
Līdz nopietnam biznesam
Oļegs zina, ka viņa ikdienā hokejs ir nezūdoša vērtība. Un tā arī paliks. «Tas ir labi. Man patīk. Vismaz vienu dienu nedēļā vēlētos būt ar hokeju visu atlikušo mūžu, taču darbojos arī citās jomās – organiskā mēslojuma ražotnē un esmu līdzīpašnieks firmai, kas uzstāda saules paneļus elektrības iegūšanai,» ar savām biznesa aktivitātēm dažādās, bet ekoloģiskās jomās iepazīstina aktīvists. Nekad neesot domājis, lai kāds no bērniem savu dzīvi saista ar sportu, ka dēls obligāti būtu jāizaudzina par hokejistu. «Cilvēkam ir jādara tas, kas viņam patīk. Būšu laimīgs, ja maniem bērniem tā būs.» Dzīve ārpus hokeja arī esot interesanta un griežas kā vāveres ritenī, tāpēc dažreiz pietrūkstot laika ģimenei. «Ceru, ka kādreiz pienāks tāds laiks, ka man būs darbadiena līdz sešiem vakarā,» prāto Oļegs. Stāstot par mājas dzīvi, bilst, ka neesot liels meistars un pārāk saimniecisks. Reizēm mājās atļaujoties paslinkot, un dažreiz otrai pusītei nākoties viņu paskubināt. «Gatavoju ēst. Esmu galvenais gatavotājs mūsmājās ikdienā. Nevaru lepoties, ka nodarbojos ar gastronomiskām izvirtībām, to vairāk praktizē sieva.»
Ģimenei jābūt kopā
Septiņus gadus Oļegs ar ģimeni pastāvīgi dzīvo Latvijā. Nespēj iedomāties, ka mājas būtu kaut kur citur. Viņš vienmēr uzsvēris, cik svarīgi, lai blakus ikdienas gaitās ir arī mīļie cilvēki. Viņi ir dzīves prioritāte, galvenais saturs, kuru dēļ vērts iet uz priekšu un cīnīties. Lai gan sportiskās karjeras veidošanas laikā spēlējis ārvalstu klubos, ģimene gandrīz vienmēr devusies līdzi. Pāris reižu atteicies no izdevīga līguma, lai no savējiem nebūtu jāšķiras uz ilgāku laiku. Tagad vecākie bērni jau ir pieauguši – meita Diāna Anglijā studē mediju un komunikāciju zinātni, bet dēls Edgars (abi ar Diānu ir dvīņi!) izmācījies par dīdžeju, vēlas kļūt par producentu un plāno studēt tajā pašā augstskolā kur māsa. Meitai Keitai Enijai paliks septiņi gadi. Sieva Inga šobrīd ir mājsaimniece, rūpējas, lai jaunākā atvase apmeklē dažādus pulciņus. «Inga agrāk strādāja. Bieži viņa izsaka vēlmi, ka labprāt to darītu. Manas karjeras laikā vienu gadu sieva palika strādāt Latvijā, taču finālā sapratām, ka visiem jābūt kopā.»
Valodas, ģitāra un vēsture
Tagad, kad tuvojas vasara, Oļegs no rītiem dažreiz mēdz celties agri, līdz ar saules ausmu. «Ķermenim tā ir labsajūta, redzot, kā mostas daba. Izvāru tēju, izeju laukā un gaidu, kad uzlēks saule. Sagaidu šo mirkli, dziļi ieelpoju un tad ķeros pie darbiem.»
Pusgadā reizi varbūt esot viena diena, kad varētu atlaisties un neko nedarīt. «Bet tā es laikam nemācētu. Divas trīs stundas atpūstos, bet tad vajag kustēties un darboties.» Darba ritmā iznāk pabūt arī vienam, it īpaši kaut kur braucot. «Vislabāk, esot ceļā, ir klausīties klasisko mūziku, it īpaši vēlu vakarā. Citreiz ieslēdzu kādu radiostaciju.» Oļegs atzīst, ka ir daudz interesantu lietu, ko vēlētos apgūt un kas hokeja dēļ līdz šim nav izdevies. Viena no tām – valodas. Sev izvirzījis uzdevumu pēc karjeras beigām iemācīties spēlēt ģitāru. «Vēl neesmu sācis. Man to vajadzētu izdarīt. Protams, varētu pievērsties studijām – biznesa vai psiholoģijas, arī vēstures. Vēlētos par vēstures lietām kaut ko dziļāk uzzināt,» neīstenotās ieceres atklāj viņš.
Ar humoru blakus
Oļegs uzskata, ka jebkuram darbam, ko cilvēks dzīvē dara, vajadzētu patikt, tas jāveic ar prieku, pēc tam jāizvērtē, kādu materiālo nodrošinājumu sniedz. «Nauda nevar būt galvenais. Nedrīkst būt tā, ka tai jāskrien pakaļ. Tas ir bēdīgi. Tāpēc jābūt citām interesantām lietām. Man tā dzīvē ir bijis, un ceru, ka arī būs.» Uz citiem viņš nemēdz turēt ļaunu prātu, taču ar to, kurš nodarījis pāri, draudzība neizveidosies. Ar prieku bauda kultūras dzīvi – aiziet uz operu, teātri, arī improvizācijas, vai noskatās komiķa Jāņa Skuteļa komēdiju. Nav iznācis laika lasīt grāmatas, bet aizrautos arī ar tām. «Varu smieties par daudz ko. Ātri uztveru jokus. Bez labas humora izjūtas nevar, tad arī pa dzīvi vieglāk iet. Galvenais, lai citi neapvainojos par jokiem, ko kādreiz pasaku.» Tā gluži neesot, ka septiņu gadu laikā neesot bijis kaut pāris dienu ilgs atvaļinājums. Grūti esot izrauties no darbiem, taču izdodas. Šovasar ar ģimeni plāno doties uz Parīzi, uz Disnejlendu, kas ir ikviena bērna sapnis. «Parīzē neesmu bijis. Uz turieni vajadzētu aizbraukt, kamēr meitiņai ir tuvi multfilmu varoņi,» saka gādīgais tētis.
