Ar jauniešiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, jāspēj runāt par seksualitāti un attiecību veidošanu viņiem saprotamā veidā, atsakoties no aizspriedumiem un stereotipiem, ceturtdien konferencē "Vai es drīkstu mīlēt?" sacīja jaunievēlētā labklājības ministre Evika Siliņa (JV).
Savukārt izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) uzsvēra, ka šie jautājumi jāskata vairākām ministrijām kopā, tostarp iesaistot Izglītības un zinātnes, Veselības un Labklājības ministrijas, lai kopā ieviestu pozitīvas izmaiņas.
Konferencē ar pērn veikto pētījumu jeb kartografēšanas ziņojumu un secinājumiem iepazīstināja Latvijas Universitātes pētniece Jekaterina Kalēja, norādot, ka pašreiz pieejamā izglītība par seksualitāti ir ļoti fragmentāra. Seksualitātes tēmām laika posmā no 1. līdz 9.klasei kopumā tiek veltītas desmit stundas, tāpēc jaunieši ar intelektuālajiem traucējumiem nesaņem pietiekošas zināšanas, jo viņiem īpaši nozīmīgi nodrošināt informācijas regulāru atkārtošanu. Savukārt sociālo iestāžu darbinieki bieži vien nespēj nodrošināt vispusīgas un uzticamas zināšanas, jo paši nav ieguvuši piemērotu izglītību šajā jomā.
"Cilvēkiem, kuri strādā ar šiem jauniešiem, ir milzīga ietekme, jo tieši viņi ir tie, kuri veido izpratni par to, kas ir normāli un ka vēlme mīlēt ir normāla cilvēku izpausme," sacīja Kalēja, piebilstot, ka tieši sociālo centru darbiniekiem ir jābūt atbalstošiem, nevis noraidošiem, runājot par seksualitāti un attiecībām.
Pētījumā secināts, ka seksuālās izglītības ietvaros ir būtiski skart ne tikai bioloģiskos faktus un slimību profilaksi, bet arī iemaņas un prasmes veidot veselīgas un drošas, atbildīgas attiecības, jo tieši tās veido kontekstu, kā praksē tiek vai netiek pielietotas esošas zināšanas par seksuālo un reproduktīvo veselību, piemēram, vai notiks dzimumattiecības un vai un cik korekti tiks izmantotas metodes, izsargājoties no seksuāli transmisīvām infekcijām un nevēlamas grūtniecības.
Kā norādīja biedrības "Papardes zieds" valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle, jau pirms vairākiem gadiem tika izstrādātas vadlīnijas cilvēkiem, kuri strādā ar jauniešiem, taču tās vēl arvien nav ieviestas, tāpēc nepieciešams atkārtoti pārskatīt un veikt apmācības, kā arī izstrādāt izglītojošus materiālus darbiniekiem. Tāpat svarīgi par seksuālajiem un reproduktīvajiem jautājumiem runāt ar vecākiem, kuri bieži vien jūtas ne tikai neērti, bet arī nezina, kā to darīt kvalitatīvi un jaunietim saprotamā veidā.
Viņa atzina, ka nereti bērni ar intelektuālajiem traucējumiem ir pakļauti paaugstinātam inficēšanās, vardarbības, tajā skaitā seksuālās izmantošanas riskam. Iemesls tam esot sabiedrībā pastāvošie aizspriedumi, negatīvā attieksme kombinācijā ar atbilstošas informācijas un piemērotu metožu trūkumu šo jauno cilvēku izglītošanā.
Tāpat arī darbinieki, kuri strādā ar šiem bērniem un jauniešiem, esot nepietiekami apmācīti, trūkstot prasmju un viņi nejūtas ērti runāt par tādām tēmām kā seksualitāte, attiecības un jūtas. Savukārt vecāki lielā daļā gadījumu baidoties par šīm tēmām diskutēt.
Ķelle norādīja, ka izglītība, kas tiek piedāvāta par šo jomu cilvēkiem ar intelektuālajiem traucējumiem, ir fragmentāra. Nav arī izstrādātu vadlīniju aprūpes centru darbiniekiem, kā tieši ieteicams rīkoties dažādās situācijas.
"Vēlamies vērst gan sabiedrības, gan arī lēmumu pieņēmēju uzmanību uz problēmas nozīmīgumu, lai kopā rastu risinājumus un nodrošinātu bērniem un jauniešiem kvalitatīvas zināšanas, kā ne tikai sevi pasargāt, bet arī veidot laimīgas un mīlošas attiecības, ļaujot pilnvērtīgāk iekļauties mūsu sabiedrībā," viņa uzsvēra.
Pasākumā eksperti dalījās arī ar projekta "Vidzeme iekļauj" pieredzi, savukārt biedrība "Cerību spārni" prezentēja savu pieredzi darbā ar jauniešiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi.
