Šosvētdien Rīgas Kongresu namā ar tā saucamo veterānu koncertu noslēdzas tradicionālais mūzikas un mākslas festivāls Bildes. Uz skatuves kāps arī ilggadējais šī festivāla dalībnieks Roberts Gobziņš, kuru liktenis pēdējā laikā nav lutinājis.
Šoreiz kopā ar Virgu
Bildes dzīvo jau 31 gadu, un tikpat ilgi ar tām saistīts arī mūziķis un dīdžejs Roberts Gobziņš. «Pašās pirmajās Bildēs 1985. gadā Anglikāņu baznīcā es biju kā apmeklētājs - atnācu vienkārši apskatīties. Es biju atgriezies no dienesta padomju armijā, iestājies konservatorijā un apmeklēju visus pasākumus pēc kārtas. Savukārt otrajās Bildēs jau uzstājos kā ansambļa Dzeltenie pastnieki dalībnieks - no 1986. gada ir saglabājusies arī šāda fotogrāfija. Kopš tiem laikiem esmu bijis gandrīz katrās Bildēs,» atminas Roberts. Šogad viņš festivālā uzstāsies kopā ar līvu Ainaru Virgu. «Normundam Rutkim ir tāda dziesma Visas pasaules puķes ar Ojāra Vācieša dzeju. Tā ir ieturēta mierīgos toņos, tādā kā romantiskā valsī. Man šī dziesma jau sen sirdī dun, un es sadzirdēju, ka tā varētu ļoti labi skanēt roka stilā. Aizsūtīju Virgam, lai viņš apskatās, vai no tās var uztaisīt labu roka dziesmu. Viņš teica - kāpēc ne, davai, taisām par puķītēm! Šogad Bildes ir par puķu tēmu, turklāt man šķita, ka šī dzeja uzrunā Līvu un arī citu mūziķu sievas: mūziķis dzīvo savu skarbo, grūto dzīvi, sievas mājās gaida, un ko viņas sagaida? Bieži vien nogurušu, emocionāli un radoši izsmeltu cilvēku, kuram nav pat spēka aprunāties. Taču citas reizes ir jaukas, arī Mūza nav tālu jāmeklē, jo tā atrodama sievas personā. Līdz ar to šī dziesma būs kā dāvana mūziķu sievām,» stāsta Roberts. Otra svētdien izpildāmā dziesma būs viņa kopā ar Līviem sacerētais roka kopdarbs Tas ir labais.
Kur ir Bilžu fenomens, kā šis festivāls izrādījies tik dzīvotspējīgs? «Mūsu haotiskajā ikdienā ir ļoti svarīgi atrast nemainīgas vērtības, par kurām jau iepriekš zināms, kas tur būs. Ir diezgan daudz neprognozējamu lietu: afišās rakstīts viens, bet patiesībā notiek pavisam kaut kas cits. Savukārt Bildēs pārsteigumi ir, bet normālos rāmjos, tie nesagādā nepatīkamus brīžus,» skaidro Roberts.
Liksta likstas galā
Iepriekšējos gados Roberts Gobziņš arī vairākkārt vadījis Bilžu koncertus, diemžēl šobrīd veselības stāvoklis viņam to neatļauj. Pašlaik mūziķis iedzīvojies dažādu kaišu un slimību buķetē. «Viena gūža vēl nav īsti sadzijusi, bet otra jau dilst un prasās uz endoprotezēšanu. Ārsts saka, ka šo operāciju var aizstāt ar cilmes šūnām, bet šāda procedūra arī maksā. Bija lauzts īkšķis, lauzts plecs, papildus pievienojušās nervu šoka rezultātā radušās slimības. Gada beigās medicīnas izdevumiem būs atmaksa, bet man līdzekļu nav jau šobrīd! Piemēram, sestdien Diagnostikas centrā magnētiskā rezonanse - 125 eiro, kuru man nav. Ceturtdien no rīta paredzēta fizioterapeitiskā vingrošana - 13 eiro un 50 centi. To arī nav. Iespējams sarunāt pēcapmaksu, taču - cik ilgi?!» skumji stāsta Roberts. «Maksimums, ko varu pavadīt radošā procesā, ir četras stundas. Ja tā ir koncerta vadīšana, tad šajā laikā ietilpst arī gaidīšana līdz nākamajam uznācienam, jo pauzē adrenalīns nemazinās. Šādos pasākumos vajadzīga nepārtraukta koncentrēšanās. Lai būtu saprotamāk: ja ir aktīva koncertdarbība ar lēkāšanu, tad varu nospēlēt divreiz pa pusstundai vai vienu 45-minūtnieku. Līdz šim veselība uzlabojās, un jau sacerējos, ka paies vēl kāds mēnesis un atkal varēšu darboties pilnā sparā, taču līdzekļu trūkums šo procesu apstādināja.»
Šovasar Robertam papildus nāca klāt vēl viena liksta - izdega dzīvoklis. Līdzekļi nepieciešami remontdarbiem, tomēr galvenais - veselībai. Labi cilvēki mūziķim gan saziedoja aptuveni 11 000 eiro, taču kopējā nepieciešamā summa ir ap 33 000 eiro. «Kad bija dzīvībai bīstams veselības stāvoklis, katru mēnesi medicīnas izdevumi dažādiem izmeklējumiem, operācijām un procedūrām bija 3000-5000 eiro,» aplēsis mūziķis. Par saziedoto viņš no 12. līdz 30. septembrim uzturējās Austrijā, kur dīdžejam veikta radona terapija. «Rietumos man saveda kārtībā sāpju slieksni. Iepriekš bija tā, ka iedzeļ ods, bet liekas, it kā būtu iekodis behemots. Diemžēl sakarā ar tēva nāvi ārstēšanās process tika pārtraukts, vajadzēja steidzami braukt atpakaļ uz bērēm, kas savukārt, pēc austriešu dakteru teiktā, uz kādiem 75% šo ārstēšanās efektu mazināja. Lai vismaz saglabātu jau sasniegto, man vajadzīgs naktīs ķermeni turēt siltumā, kas šobrīd nav iespējams, jo līdzekļu trūkuma dēļ ir apstājies izdegušā dzīvokļa remonts. Kā teica gudri ļaudis, pēc palīdzības vajag saukt skaļāk. Tas acīmredzot nozīmē atmest savu lepnību un nekautrējoties pateikt, ka man ļoti nepieciešama cilvēku palīdzība. Es pats netieku galā. Var gaidīt, ka veselība atgriežas iepriekšējā stāvoklī - ratiņkrēslā, un tad to lūgt… Bet tad kāda jēga tam, ko mēs kopā ar cilvēkiem šobrīd jau esam manas veselības labā izdarījuši?! Lai to saglabātu, nedēļā nepieciešamas trīs fizikālās terapijas un fizioterapijas, kā arī viens izmeklējums. Kopumā - apmēram 250 eiro, bet maksimums līdz aprīlim.. Lai situāciju kardināli uzlabotu, nepieciešamas papildu operācijas, kas gan ir jau vairāk nekā 3000 eiro.»
Ar cerībām
Šāds nelaimju uzskaitījums liek aizdomāties par karmiskām lietām. «Jā, esmu par to domājis,» atzīst Roberts. «Taču tās visas ir normālas parādības. Tas tikai vēlreiz ir apliecinājums tam, ka es savu dzīvi nevaru pilnībā vadīt un kontrolēt, ir jāpaļaujas uz augstākiem spēkiem. Šis ir pārbaudījums, vai es varēšu vai nevarēšu to visu pārciest un pārdzīvot. Vai es varēšu uzvarēt savu lepnību un lūgt palīdzību pietiekami skaļi. Jo tas fakts, ka šobrīd nepieciešamo līdzekļu nav, liecina, ka es tomēr to nemāku, ka vēl neesmu uzvarējis savu lepnību.» Kad mūziķis pirmoreiz publiski sauca pēc palīdzības, daudzi atsaucās un deva nevis zivi, bet makšķeri, tas ir, iespēju uzstāties. Piemēram, šovasar Roberts dīdžejoja pat smagās mūzikas festivālā Klang!. «Piedāvājumu bija daudz, taču nācās izvēlēties tikai tās uzstāšanās, kuras nebojāja veselību vai pēc kurām vismaz ātri varēja atkopties. Samaksa par šiem pasākumiem nebija pietiekama, taču arī dakteris teica, ka fiziski vingrojumi un radošs process ir tas, kas man šobrīd ir vajadzīgs. Šos radošos procesus pats meklēju un arī atrodu, tie visi ir no sirds.» Tam gan ir otra šķautne - daudziem šķiet, ka Roberta veselība ir pilnīgā kārtībā, ja viņš var tik sprauni uzvesties uz skatuves. «Man viens tā arī pateica - labprāt palīdzētu, taču redzēju, kā uzstājies, neizskatījās, ka tev vajadzētu palīdzību! Stunda, ko pavadu radošā procesā, liek aizmirst par sāpēm - to man teica arī dakteris. Taču mūsu sabiedrībā valda iepakojuma ideoloģija. Aizdomas un neuzticība - varbūt arī tas liedz cilvēkiem man palīdzēt.»
Savā radošajā darbībā Roberts nav apstājies. Nesen viņš bez maksas publicēja simt dziesmu pārlūkprogrammā failiem.lv, lai katrs varētu tās lejupielādēt - kā dāvanu par cilvēku sniegto palīdzību. Šo dziesmu skaitā ir arī pilnīgi jaunas un nedzirdētas. Katra mēneša trešajā trešdienā viņu var satikt Hāgenskalna komūnā, katra mēneša ceturtajā ceturtdienā - kafejnīcā Cuba, kur Roberts sniedz pateicības koncertus. Pats lielākais pasākums paredzēts 21. decembrī Rīgas Kongresu namā - koncerts Paldies par kāju!. Pirmajā daļā skanēs «Gobziņa vecās un jaunās dziesmas», bet otrajā uzstāsies viesi. Taču arī tas vēl nav viss. «Pēc Austrijas terapijas miera stāvoklī man nesāp, pagaidām ir relatīvi ideāls stāvoklis,» klusināti un rāmi stāsta Roberts. «Šādā miera stāvoklī varu rakstīt, un rezultātā tapusi ne tikai mūzika, bet arī prozas darbi. Ir pasakas par Latvijas jūras, ezeru un upju zivīm, kopskaitā to ir 44. Tā tapušas 44 pasakas, kuru galvenais varonis ir asaris, kas ar visām šīm pārējām zivīm satiekas. Otra galvenā varone ir rauda - pēc nosaukumiem skumjas zivis, kuras pierāda, ka tomēr nemaz tik skumjas nav, tiesa, rauda ar savām sarkanajām acīm visu laiku izskatās kā saraudājusies,» smaida Roberts. Šīs pasakas uzrakstītas bērniem saprotamā valodā, taču ir interesantas arī pieaugušajiem - dabas pētnieks Māris Olte piekritis dot ilustrācijas, pasakas gaida izdošanu.
***
Roberts Gobziņš
• Dzimis 1964. gada 13. jūlijā Rīgā;
• Dziedātājs, dīdžejs un dziesmu tekstu autors;
• 1979. gadā sāka vadīt diskotēkas, kurās radās pirmās viņa dziedātās dziesmas (piemēram, Gāju vakarā uz māju).
80. gadu sākumā iekļāvās grupā Dzeltenie pastnieki, pēc dienesta padomju armijā turpināja sadarbību ar šo grupu. Sadarbojies ar grupu NSRD un citiem projektiem, 90. gados izveidojis grupu Los Amigos, pēdējos gados darbojies ar apvienību Resnie putni;
• Ievērojamākie starptautiskie panākumi: sadarbībā ar Rietumberlīnes dīdžeju Vestbemu tapušais hits Aka aka (1990), ko Roberts izpildīja ar skatuves vārdu East Bam;
• Ģimenes stāvoklis: sieva Madara, meitas Maruta Agape (2,5) un Anna Marija (4);
• Roberta Gobziņa konta numurs ziedojumiem
Swedbank ir: LV81HABA0551009390875. P.k. 130764-13075. «Iespējams, ka daudziem nav ticības, ka ziedojumi nokļūs pareizās rokās vai tiks izlietoti paredzētajiem mērķiem. Lūdzu, varat man zvanīt un personīgi par to pārliecināties, aprunāties! Mans tālrunis ir 26333233,» mūziķim nav nekā slēpjama.
