Rīgas Kongresu namā mūzikas un mākslas festivāla „Bildes” ietvaros notikušajā koncertā bērniem uz skatuves kopā ar tēvu Robertu Gobziņu un māsu Marutu Agapi kāpa arī ģimenes jaunākā atvasīte Anna Marija, kļūstot par jubilejas festivāla jaunāko dalībnieci.
Lai gan koncerta programmā bija paredzēta tikai Roberta Gobziņa (51) un meitas Marutas Agapes (3) uzstāšanās, uz skatuves kāpa arī Anna Marija, kurai divi gadiņi apritēs tikai martā. „Kad gatavojāmies uzstāties, Anna vēl bija pavisam maziņa, bet tagad teica, ka bez viņas nevar,” skaidroja mūziķis. „Koncertā vecākiem ar bērniem mazā bija iznākusi uz skatuvītes un piedejoja, bet pati pie sava mikrofona un uz tik lielas skatuves dziedāt viņa bija iznākusi pirmoreiz. Nevar saprast, kurš bija tas brīdis, kad viņa uz skatuves tikai dejoja, bet kurā brīdī sāka dziedāt. Šoreiz [Kongresu namā] viņai tika iedots arī atsevišķs mikrofons, tā kā šo var uzskatīt par oficiālu debiju uz lielās skatuves. Jebkurš bērns jau agrā bērnībā izrāda tieksmi uz muzicēšanu, bet kā būs tālāk – redzēsim. Starp citu, Maruta Agape jau saka, ka gribot dziedāt no pārējiem atsevišķi, tā teikt, uzsākt savu solokarjeru.”
Koncertā trijotne izpildīja Roberta dziesmas „Resnie putni” un „Vilkam govs nokoda kāju”, taču mazās zinot arī ārzemju dziesmas – brazīliešu, ķīniešu, armēņu u.tml. Šāds plašs un negaidīts spektrs tāpēc, ka Roberts katru rītu piegādā „Radio NABA” kādas pasaules tautas bērnu dziedātu kompozīciju, bet pirms tam tās tiek testētas mājas apstākļos. „Kad mājās meklēju šīs dziesmas vai klausos atsūtītos demoierakstus, man uzreiz ir skaidrs, kuras dziesmas labi ies – ir, uz kā izmēģināt!” priecājas lepnais tēvs. Muzikālās dotības tiek attīstītas arī dārziņā - Annai Marijai gan vēl rinda bērnudārzā nav pienākusi, viņa uzturas mājās vai pie aukles, kura savās mājās uzņem pieskatīt uzreiz vairākus bērnus. „Maruta Agape vienubrīd gāja Montessori bērnudārzā, kur viņai radoši attīstīties neviens netraucēja, bet tagad, kad pamati jau ielikti – parastajā, kur arī mazie dejo, dzied un citādi radoši izpaužas. Bet visvairāk jau mēs paši ģimenē viņu „dziedinam”,” tā Roberts Gobziņš.
